Benjamin Britten

Dzīve

Agrīnie gadi

Bendžamins Britens sāka komponēt mūziku piecu gadu vecumā, lai gan viņam neviens nepalīdzēja. Desmit gadu vecumā viņš piedalījās amatieru mūzikas festivālā Noričā. Komponists Frenks Bridžs viņu dzirdēja un bija tik ļoti pārsteigts, ka piedāvāja viņam mācīt kompozīciju. Viņš palīdzēja Britenam komponēt, izmantojot pareizus mūzikas paņēmienus. Britens sāka iepazīt daudzu nozīmīgu mūsdienu komponistu, tostarp Šēnberga un Bartoka, mūziku. 1930. gadā viņš devās uz Karalisko mūzikas koledžu. Viņam bija izcili klavierspēles skolotāji, bet no sava kompozīcijas skolotāja Džona Īrija viņš daudz ko neiemācījās, un lielākā daļa viņa sarakstītās mūzikas nekad netika atskaņota. Britenu vairāk interesēja ārzemju, nevis angļu mūzika. 1934. gadā viņš dzirdēja Albana Berga operu "Vozeks". Viņš vēlējās doties uz Austriju, lai studētu pie Berga, taču viņam neļāva. Pa to laiku sāka atskaņot dažus no viņa pirmajiem īstajiem skaņdarbiem. Viņš sarakstīja mūziku filmām, ko veidoja Galvenā pasta pārvalde, tostarp filmai par vilcienu, kas piegādā pastu. Mūzika raksturo vilciena ritmu, kas steidzas garām.

ASV

Strādājot pie filmas mūzikas, viņš iepazinās ar rakstnieku V. H. Audenu. Viņš sāka interesēties par politiskām idejām. Tās dzirdamas dažos viņa šajā laikā sarakstītajos darbos, piemēram, "Mūsu medību tēvi" (1936) un "Varoņu balāde" (1939). Kad Audens emigrēja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Britens viņam sekoja. Viņam līdzi bija tenors Pīters Pīrss (Peter Pears), kurš kļuva par mūža draugu un partneri un kurš bija iedvesmojis daudzas dziesmas un operas.

ASV Britens uzrakstīja vairākus skaņdarbus, tostarp Sinfonia da Requiem (1940) un Pirmo stīgu kvartetu (1941). Nākamajā gadā viņš lasīja par dzejnieku Džordžu Krabiju, kurš nāca no Sufolkas - tās pašas Anglijas daļas, kurā Britens bija uzaudzis. Britenam pēkšņi radās ilgas pēc mājām. Viņš saprata, ka svešā zemē nevar strādāt un būt pats par sevi. Tāpēc viņš kopā ar Pīrsiem atgriezās Anglijā.

Aldeburgas festivāls

Tiklīdz viņš bija uz kuģa, kas kuģoja atpakaļ uz Angliju, viņš sāka darbu pie Ceremony of Carols. Atgriežoties Anglijā, Britens un Pīrss koncertēja visdažādākajām auditorijām un piedalījās Sadler's Wells operas kompānijas operas izrādēs, jo tobrīd tika būvēts jauns teātris. Jaunais teātris tika atklāts 1945. gada 7. jūnijā ar Britena operas "Pīters Grīmss" izrādi. Šī opera Britenu padarīja par slavenāko angļu komponistu savā laikā. Drīz vien to sāka iestudēt ne tikai Anglijā, bet arī ārzemēs.

Britens komponēja daudz mūzikas: dziesmas, kamermūziku un ļoti populāro skaņdarbu "Jauniešu ceļvedis orķestrim" (pazīstams arī kā "Variācijas un fūga par Purcella tēmu"). Šajā skaņdarbā katrs orķestra instruments tiek parādīts pēc kārtas, lai jaunieši varētu iepazīt mūzikas instrumentu skanējumu. Tā pamatā ir melodija, ko pirms 300 gadiem sarakstījis Henrijs Pērcels. Bija arī populārāki skaņdarbi: Nikolaja un Pavasara simfonija. Lielu operu iestudēšanas iespēju nebija daudz, tāpēc viņš uzrakstīja dažas "kameroperas", kurām vajadzēja tikai nelielu orķestri un nelielu dziedātāju skaitu. Šīs operas tika atskaņotas tādās vietās kā vietējās baznīcas, un tās izpildīja grupa, kas sevi dēvēja par Angļu operas grupu (English Opera Group). Viņš uzrakstīja operas "Lukrēcijas izvarošana" (1946) un "Alberts Herrings" (1947). 1948. gadā grupa palīdzēja uzsākt mūzikas festivālu Aldeburgā. Atlikušo mūža daļu Bendžamins Britens pavadīja, galvenokārt strādājot pie mūzikas, kas bija paredzēta atskaņošanai Aldeburgas festivālā. Viņš komponēja dažus no saviem izcilākajiem darbiem festivālam, kā arī piedalījās priekšnesumos kā diriģents un pianists.

Pagājušā gadsimta 50. gadi

Viens no Britena populārākajiem skaņdarbiem amatieriem, tostarp bērniem, bija Noija Fludde (1957). Viņš sarakstīja trīs "baznīcas līdzības". Starp viņa lielajām operām ir "Billijs Bads" (1951), kas drīz tika iestudēta Koventgārdenā. 1953. gada jūnijā viņš uzrakstīja operu Gloriana par karalieni Elizabeti I, kas tika sarakstīta Elizabetes II kronēšanas svinībām. Kad viņš kopā ar Pīteru Pīrsu devās ceļojumā uz Tālajiem Austrumiem, viņu ietekmēja Bali mūzika, un viņš komponēja baletu "Pagodu princis", kas 1957. gadā tika izrādīts Koventgārdenā. Vēl viens lielisks Austrumu iedvesmots darbs bija līdzība Curlew River (1964). Opera "Sapnis vasaras naktī" tika sarakstīta Aldeburgas festivālam 1960. gadā. 1962. gadā viņš uzrakstīja Kara Rekviēmu par godu jaunajai Koventrijas katedrālei. Tas ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta mūzikas darbiem.

Viņa pēdējie gadi

1961. gadā viņš sadraudzējās ar izcilo krievu čellistu Mstislavu Rostropoviču. Viņš komponēja Čella sonāti un Čella simfoniju (1963) (sava veida čella koncertu), kā arī trīs svītas čellam solo. Kopā ar Pērsu viņš devās uz Padomju Savienību.

1967. gadā Aldeburgas festivāls ieguva jaunu koncertzāli - Maltings pie Snape. Viņa nākamā opera bija "Owen Wingrave" (1970), kas tika rakstīta televīzijai, bet drīz tika iestudēta Koventgārdenā. 1973. gada jūnijā Britens iestudēja vēl vienu lielisku operu "Nāve Venēcijā". Tās galvenais varonis, vārdā Ašenbahs, bija, iespējams, labākā mūzika, kādu viņš jebkad rakstījis Pīteram Pīrsam. To iestudēja Aldeburgas festivālā, taču Britens tobrīd jau bija saslimis un nevarēja piedalīties izrādē. Sirds slimība neļāva strādāt pie lielākiem skaņdarbiem, taču viņš tomēr uzrakstīja arfas mūziku arfistei Ossian Ellis, dziesmu Fedra Džanetai Beikerei un Trešo stīgu kvartetu. Viņš nomira 1976. gada 4. decembrī Aldeburgā.

Britens saņēma daudzus apbalvojumus gan Lielbritānijā, gan citās valstīs. 1952. gadā viņš kļuva par Goda biedru, 1965. gadā - par Nopelnu ordeņa locekli, un nāves gadā viņš bija pirmais mūziķis, kas saņēma mūža peera titulu (lords Britens).

Viņa mūzika

Britena agrīnie darbi bieži tika rakstīti instrumentiem. Mūsdienās ļoti populārs ir viņa skaņdarbs stīgu orķestrim "Variācijas par Frenka Bridža tēmu" (1937). Viņš bieži aizņēmās un pārradīja citu komponistu tēmas (to sauc par "parodijas" tehniku). Savos pēdējos dzīves gados viņš atkal daudz uzmanības veltīja instrumentālajai mūzikai, galvenokārt kamermūzikai.

Pēc tam, kad viņš iepazinās ar Pīteru Pīrsu, liela daļa viņa mūzikas bija vokāla. Tā ietver vairāk nekā 100 dziesmu, vairākas operas, kameroperas, kā arī trīs skaņdarbus tenoram solo un orķestrim: Les Illuminations, Serenāde tenoram, ragu un stīgām un Noktirne. Viņa dziesmas bieži tiek grupētas ciklos. Viņš ir arī daudzu tautasdziesmu autors. Tās bija ļoti populāras kā bisa skaņdarbi, kad viņš pavadīja Pīteru Pīrsu dziesmu rečitālos.

Britens rakstīja mūziku koriem, tostarp Himmn to St Cecilia (Britens lepojās ar to, ka ir dzimis Sv.Cecīlijas dienā - 22. novembrī). Kara rekviēms ir viņa izcilākais darbs, kurā apvienoti skaņdarbi korim un orķestrim. Tajā aprakstītas kara šausmas (Britens bija atteicies piedalīties Otrajā pasaules karā).

Viņš sarakstīja daudz darbu bērniem. Dažās viņa operās, piemēram, "Pīters Grīmss", "Skrūves pagrieziens" un "Owen Wingrave", ir pat lomas bērniem. Viņš pat sarakstīja operu, kurā visas galvenās lomas dzied bērni: Mazais slaucējs" (1949).

Daudzas no viņa lielajām operas lomām, sākot ar Pēteri Grimsu un beidzot ar Ašenbahu operā "Nāve Venēcijā", ir veltītas tēmai par svešinieku, cilvēku, kurš neiederas sabiedrībā vai kurš tiek pārprasts. Iespējams, ar to ir saistīta Britena homoseksualitāte (par kuru viņa dzīves laikā netika runāts). Viņš arī zināja, ko nozīmē būt svešiniekam, kad viņš mēģināja dzīvot Amerikas Savienotajās Valstīs, un viņa atteikšanās karot karā, iespējams, attālināja viņu no dažiem cilvēkiem.

Aldeburgas festivāls Maltings, kas notiek Snaipā (ciematā netālu no Aldeburgas), joprojām ir Britena mūzikas uzmanības centrā. Katru gadu Britena-Pērsa mūzikas skola organizē nodarbības un uzstāšanās iespējas jaunajiem mūziķiem. Katru gadu augustā tur notiek "Prom" koncertu sērija.