Koncerts ir skaņdarbs solo instrumentam un orķestrim. Kad orķestris spēlē koncertā, tas var spēlēt gan simfoniju (skaņdarbu orķestrim), gan koncertu (skaņdarbu ar solistu). Ja solo instruments ir vijole, skaņdarbu parasti sauc par "vijoļkoncertu", ja tās ir klavieres, — par "klavierkoncertu" utt. Orķestris pavada solistu: bieži vien solists izvirza muzikālo līniju un interpretāciju, tostarp tempu, un Diriģentam jāieklausās, kā solists vēlas spēlēt, lai orķestris akompanjē iejūtīgi un saskaņoti. Vēsturē mēdz būt atšķirības — baroka periodā orķestri nereti vadīja solists vai cits grupas līderis, nevis atsevišķs diriģents.

Etymoloģija un izrunas piezīmes

Vārds "concerto" nāk no itāļu valodas un burtiski nozīmē "vienoties" vai "spēlēt kopā". Itāļu valodā vārda izruna ir aptuveni /konˈtʃɛrto/, tātad otrā "c" tiek izrunāta kā angļu "ch". Angļu valodā daudzi lieto daudzskaitli "concertos", tomēr arī itāļu forma "concerti" ir izplatīta mūzikas terminoloģijā.

Vēsture īsumā

Koncerts kļuva īpaši populārs 17. gadsimtā Itālijā, kur attīstījās gan solo koncerts, gan formas variants ar vairākiem solistiem. Dažos koncertos bija vairāki solisti — šo formu sauca par concerto grosso, kur parasti kontrastēja mazā grupa solistu (concertino) un lielāks orķestris (ripieno). Baroka laikmeta svarīgi komponisti koncertu žanrā ir A. Vivaldi, A. Corelli, G. F. Handel un J. S. Bach — viņu darbi izmanto ritornello un dialoga principu starp soli un tutti (pilno orķestri).

Klasicisma laikmetā koncerts attīstījās tā, ka solists ieguva vairāk protagonisma — piemēram, M. A. Mocarts un L. van Bēthovens rakstīja izcilus klavierkoncertus un citu instrumentu koncertus. Romantisma periodā koncerti bieži kļuva par izrādīšanās laukumu virtuozitātei (piemēram, P. I. Čaikovskis, J. Brahms, S. Rachmaninovs). 20. gadsimtā komponisti (B. Bartóks, S. Prokofjevs, D. Šostakovičs u. c.) paplašināja koncertu harmonisku, ritmisku un tekstūras ziņā; parādījās arī tādas idejas kā "concerto for orchestra", kur pats orķestris tiek traktēts kā "soloists".

Būve un galvenās iezīmes

  • Daudzpārnesuma forma: klasiskā koncerta tipiskā struktūra ir trīs daļas — ātra (Allegro), lēna (Adagio vai Andante) un ātra (Allegro vai Rondo). Tomēr pastāv arī koncerti ar četrām daļām vai vienas daļas moderni risinājumi.
  • Ritornello un dialogi: baroka koncertos bieži lieto ritornello formu, kur orķestra tēma atkārtojas, mijoties ar solo epizodēm. Modernākos koncertos viens temats var tikt attīstīts daudzveidīgāk.
  • Kadenza: daudzi koncerti ietver cadenza — brīvu vai izteikti virtuozu solo fragmentu, parasti tuvāk daļas beigām, kur solists demonstrē tehniku un interpretāciju. Kadenzas var būt improvizētas (īpaši 18. — 19. gs.) vai komponista rakstītas.
  • Akompanjements un basso continuo: baroka laikmetā orķestra pamatā bija basso continuo (čello, kontrabass, cembalo/laute), savukārt vēlāk — pilnīgi strukturēta orķestra partitūra ar koraļiem, vijolēm, stīgām, pūšamajiem u.c.

Bieži sastopamie koncertu veidi

  • Vijoļkoncerts — ja solo ir vijole, to sauc par vijolkoncertu.
  • Klavierkoncerts — ja solo ir klavieres, to parasti sauc par klavierkoncertu.
  • Dubultkoncerti un vairāku solistu koncerti — piemēram, divu telefonu vai vijoles koncerti, kur solisti mijiedarbojas savā starpā un ar orķestri.
  • Concerto grosso — baroka forma ar grupu solistu (concertino) pret lielo orķestri (ripieno).
  • Concerto for Orchestra — 20. gadsimta ideja, kur visas orķestra grupas saņem solo raksturu.

Slaveni piemēri un komponisti

Daži labi zināmi koncerti un to autori, kurus bieži atskaņo koncertzālēs un ierakstos, ir:

  • Antonio Vivaldi — daudzi vijolkoncerti, īpaši "Četri gadalaiki".
  • Johann Sebastian Bach — koncerti stīgām, klavierēm un citiem instrumentiem (tai skaitā Brandenburgas koncerti).
  • Wolfgang Amadeus Mozart — klavierkoncerti un vijolkoncerti.
  • Ludvigs van Bēthovens — klavierkoncerti, kuri nostiprināja romantisko solista lomu.
  • Pēteris Iljičs Čaikovskis, Johannes Brahms, Sergejs Rachmaninovs — romantisma laikmeta koncerti, kas uzsver emocionālo intensitāti un virtuozitāti.
  • Béla Bartók, Sergejs Prokofjevs, Dmitrijs Šostakovičs — 20. gadsimta koncerti ar jauniem ritmiem, harmonijām un tekstūrām.

Kā klausīties koncertu

  • Mēģiniet pamanīt dialogu starp solistu un orķestri — kad orķestris spēlē "tutti", kad tas pavada, kad tiek dots laiks solo tehniskai izrādīšanai.
  • Pievērsiet uzmanību kadenzei — tā bieži ir brīdis, kad solists var izpaust individuālu interpretāciju.
  • Lūkojieties uz partitūras vai programmas tekstu, ja pieejams — tas var palīdzēt saprast daļu nosaukumus, tempu norādes un struktūru.

Koncerts ir daudzveidīgs žanrs ar bagātu vēsturi un plašu emocionālo un tehnisko spektru — no baroka dialoga un concerto grosso līdz romantiskajai virtuozitātei un mūsdienu eksperimentiem. Klausoties, var atklāt gan solista meistarību, gan orķestra krāsainību un komponista radošo risinājumu.