Koncerts

Koncerts baroka laikmetā

Solokoncertu iecienīja tādi komponisti kā Antonio Vivaldi (1678-1741), kurš sarakstīja vairāk nekā 400 koncertus dažādiem instrumentiem. Viņa slavenākie koncerti ir četru koncertu grupa, kas pazīstama kā "Četri gadalaiki". Tie ir vijoļkoncerti, un katrs no tiem pēc kārtas veltīts vienam no gadalaikiem: pavasarim, vasarai, rudenim un ziemai. Koncertus rakstīja arī daudzi citi baroka komponisti: Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach, 1685-1750) uzrakstīja vairākus koncertus vijolei, lai gan saglabājušies tikai divi, pārējie ir zuduši. Viņš rakstīja arī solo koncertus klavesīnam. Georgs Frīdrihs Hendelis (1685-1759) rakstīja koncertus ērģelēm. Ērģeles Anglijā tolaik bija ļoti mazas un labi saderēja ar orķestri. Hendelis savos koncertos dažkārt ielika pauzes, kurās solists varēja improvizēt (izdomāt) kādu mūziku. Šos improvizācijas fragmentus sāka dēvēt par "kadencēm". Kopš tā laika koncertos ir kadenzes, kurās solists var parādīt, cik izcili viņš prot spēlēt un improvizēt. Daži komponisti rakstīja savas kadenzes.

Koncerts klasicisma periodā

Klasicisma periodā Jozefs Haidns (1732-1809) sarakstīja vairākus koncertus, tostarp divus čellam, taču viņš ir vairāk pazīstams ar savām simfonijām. Volfgangs Amadejs Mocarts (1756-1791) bija autors daudziem brīnišķīgiem klavierkoncertiem. Tas bija laikā, kad klavieres bija jauns instruments. Mocarts bija izcils pianists, un lielāko daļu no tiem viņš uzrakstīja sev, lai izpildītu. Viņš uzrakstīja arī piecus vijoļkoncertus, četrus ragu koncertus, divus flautas koncertus un klarnetes koncertu. Viņš rakstīja arī koncertus vairāk nekā vienam solistam, piemēram, koncertu flautai un arfai un koncertu vijolei un altam, ko viņš nosauca par Sinfonia Concertante. Līdz tam laikam koncertiem vienmēr bija trīs daļas: ātrā daļa (parasti sonātes formā), lēnā daļa un ātrā daļa (bieži rondo), ar kuru koncerts noslēdzās.

Ludvigs van Bēthovens (1770-1827) kļuva slavens kā pianists, pirms kļuva pazīstams kā komponists. Viņš sarakstīja piecus klavierkoncertus. Pēdējais no tiem, kas angliski runājošajās valstīs pazīstams kā Imperatora koncerts, ir ļoti liels, spēcīgs skaņdarbs, kas iezīmē romantisma laika mūziku. Bēthovens uzrakstīja skaistu vijoļkoncertu. Tolaik visi uzskatīja, ka tas ir pārāk grūts, lai solists to varētu spēlēt, taču, komponistiem rakstot arvien grūtāku mūziku, spēlētājiem bija jākļūst arvien labākiem. Mūsdienās katram profesionālam vijolniekam būtu jāspēj to nospēlēt. Bēthovens uzrakstīja arī Trīskāršo koncertu klavierēm, vijolei, čellam un orķestrim.

Koncerts romantisma laikā

19. gadsimtu dēvē par romantisma laikmetu. Cilvēki dievināja radošus vīriešus - māksliniekus, mūziķus un rakstniekus (sieviešu līdztiesības laiks vēl nebija pienācis). Viņi tika uzskatīti par varoņiem. Koncerts ļoti labi iederējās šajā domāšanas veidā. Solists bija liels varonis, un koncerts ļāva viņam parādīt savu lielisko tehniku. Vijolnieks un komponists Nikolo Paganīni (Niccolò Paganini, 1782-1840) bija viens no šiem lielajiem varoņiem. Viņš spēlēja vijoli tā, kā neviens cits to nebija darījis, un, tā kā viņš bija tievs, tievs vīrietis ar bālu seju un gariem matiem, cilvēki domāja, ka viņš izskatās pēc velna. Viņš rakstīja vijoļkoncertus, kurus tajā laikā varēja spēlēt tikai viņš.

Romantiskie un mūsdienu koncerti

Daži no slavenākajiem 19. un 20. gadsimta vijoļkoncertiem ir Feliksa Mendelszona, Maksa Brūha (Nr. 1), Johannesa Brāmsa, Pjotra Iļjiča Čaikovska, Edvarda Elgara, Dmitrija Šostakoviča (Nr. 1), Bēlas Bartoka, Albana Berga, Igora Stravinska un sera Viljama Valtona skaņdarbi.

Slavenākie klavierkoncerti pēc Bēthovena laika ir Frederika Šopēna (2), Roberta Šūmaņa, Johannesa Brāmsa (2), Pjotra I. Čaikovska (3), Edvarda Grīga, Sergeja Rahmaņinova (4), BēlasBartoka (3), Sergeja Prokofjeva (5) un Igora Stravinska.

Pazīstami ir Antonīna Dvoržāka, Eduāra Lalo, Edvarda Elgara un Dmitrija Šostakoviča čellu koncerti. Čaikovskis sarakstīja skaņdarbu čellam un orķestrim "Rokoko variācijas", bet Bendžamins Britens (Benjamin Britten) uzrakstīja skaņdarbu čellam un orķestrim, ko viņš nosauca par "Čella simfoniju", jo čellam un orķestrim ir līdzvērtīga nozīme. Brahmss uzrakstīja Dubultkoncertu vijolei un čellam ar orķestri.

Ir Paula Hindemita un Viljama Valtona altu koncerti, un Hektors Berliozs uzrakstīja "Harold in Italy", kas ir kā altu koncerts.

Pazīstami ir divi Kārļa Marijas fon Vēbera (Carl Maria von Weber) koncerti klarnetei, Kārļa Nīlsena (Carl Nielsen) koncerti klarnetei un flautai, Ārona Koplenda (Aaron Copland) koncerts klarnetei, Ralfa Vona Viljamsa (Ralph Vaughan Williams) koncerts obojai.

Rihards Štrauss uzrakstīja divus koncertus mežragam. Nikolajs Rimskis-Korsakovs uzrakstīja koncertu trombonam, bet Ralfs Vons Viljamss - koncertu tubai.

Mūsdienu komponisti ir rakstījuši sitaminstrumentu koncertus. Parasti tie ir skaņdarbi vienam perkusionistam, kurš spēlē daudzus dažādus sitamos instrumentus, un orķestrim, kas to pavada. Džeimss Makmilans (James MacMillan) sarakstīja skaņdarbu sitaminstrumentiem un orķestrim ar nosaukumu Veni, Veni Emmanuel.

Hoakins Rodrigo sarakstīja vairākus skaņdarbus ģitārai un orķestrim, tostarp Concierto de Aranjuez.

Bēla Bartoks sarakstīja skaņdarbu "Koncerts orķestrim". Šādu nosaukumu viņš tam deva tāpēc, ka, lai gan tas ir skaņdarbs orķestrim (kā simfonija), tajā ir daudz solo skaņdarbu dažādiem instrumentiem. Arī citi komponisti, piemēram, Alans Hovhaness, ir rakstījuši koncertus orķestrim.

Sers Pīters Maksvels Deiviss ir sarakstījis desmit koncertus, katru citam solo instrumentam. Tie ir pazīstami kā "Stratklaidas koncerti".