Kārlis Marija fon Vēbers (1786–1826) — vācu komponists un operu autors
Kārlis Marija fon Vēbers — vadošais agrīnā romantisma vācu komponists, radīja "Der Freischütz", "Euryanthe", "Oberon" un izcilo klarnetes un orķestra mūziku.
Kārlis Marija fon Vēbers (dzimis Eutingā, Holšteinā, kristīts 1786. gada 20. novembrī; miris 1826. gada 5. jūnijā Londonā) bija viens no nozīmīgākajiem agrīnā romantisma perioda vācu komponistiem. Viņš sarakstīja daudzas operas, no kurām īpaši slavenas ir Der Freischütz, Euryanthe un Oberon. Viņš rakstīja instrumentālo mūziku, īpaši klarnetei, un ļoti labi rakstīja orķestrim.
Mūžs un karjera
Kārlis Marija fon Vēbers saņēma pirmo muzikālo izglītību jau bērnībā un strādāja kā pianists, kapelmistrs un teātra mūziķis dažādās Vācijas pilsētās. Viņa talants komponēt un vadīt operteātra izrādes drīz kļuva pamanāms, un 1817. gadā viņš ieguva nozīmīgu amatu kā kapelmeistars Drezdenes teātrī. Šajās pozīcijās viņš attīstīja savu interesi par vokālo dramatiku, orķestrāciju un skatuves efektu radīšanu.
Mūzikas valoda un stils
Vēbera mūzika raksturojas ar spēcīgu melodiku, skaidru formu apvienojumā ar romantisma izteiksmes līdzekļiem — noskaņu gleznojumu, tautas motīvu izmantojumu un pārdabisku, dramatisku tēlu iedzīvināšanu. Jo īpaši izceļama ir viņa orķestra krāsu apdares prasme: Vēbers zināja, kā panākt efektu gan klarnetes solo, gan plašā orķestra tekstūrā. Viņa operas ieviesa jaunas dramatiskas tehnikas vācu opermākslā, un tēmu loks bieži ietvēra dabas, likteņa un pārdabisko motīvus.
Galvenie darbi un ietekme
Visplašāk pazīstamā Vēbera opera ir Der Freischütz, kas tiek uzskatīta par vienu no pirmajiem un nozīmīgākajiem vācu romantiskās operas paraugiem. Euryanthe demonstrē sarežģītāku harmoniju un dramaturģiju, savukārt Oberon, kas sacerēts angļu pasūtījumam, tika pirmatskaņots Londonā un ir viņa pēdējais darbs scēnai.
Bez operām Vēbers radīja daudz instrumentālas mūzikas — klavierdarbus, stīgu kvartetus, orķestra gabalus un īpašus skaņdarbus klarnetei. Starp labi zināmiem darbiem ir garš orķestra priekšnesums Aufforderung zum Tanz (»Aicinājums uz danču«), koncertmūzika un vairākas kamermūzikas pļavas. Viņa veikums klarnetes literatūrā un dziļā izpratne par orķestrāciju ietekmēja gan laikabiedrus, gan nākamos komponistus — viņu kā iedvesmas avots minējuši tādi radoši darbinieki kā Ričards Vāgners un citi romantisma pārstāvji.
Mantojums
Vēbera nozīme mūzikas vēsturē saistīta ar viņa lomām kā romantiskās vācu operas veidotājam, kā arī ar tehniskajiem panākumiem orķestrācijā un instrumentālajā rakstībā. Viņa darbi turpina tikt spēlēti gan operu skatuvēs, gan koncertos, un daudzas no tēmām no Der Freischütz kļuvušas par klasisku repertuāra daļu. Vēbera interese par krāsu un drāmu skatuves mūzikā palīdzēja nostiprināt ceļu, pa kuru attīstījās 19. gadsimta vācu opera.
Izlase no nozīmīgākajiem darbiem
- Der Freischütz (opera)
- Euryanthe (opera)
- Oberon (opera)
- Aufforderung zum Tanz (»Aicinājums uz danču«, klavierdarbs / orķestrēts fragments)
- Daudzi kamermūzikas un instrumentālie darbi, tostarp skaņdarbi klarnetei un orķestrim
Vēbera dzīve beidzās Londonā 1826. gadā, un viņa radošais mantojums tiek cienīts gan kā romantisma laikmeta spilgts pārstāvis, gan kā tehniski ietekmīgs meistars orķestrācijas un operteātra jomā.
Kārlis Marija fon Vēbers
Agrīnā dzīve
Vēbers bija vecākais no trim Franča Antona fon Vēbera bērniem. Vārds "von" vācu uzvārda priekšā parasti nozīmē, ka ģimenei ir dižciltīga izcelsme, taču Vēberu ģimenei, šķiet, nebija dižciltīgas asinsradniecība. Vēbers nekad nebija spēcīgs un vesels bērns. Viņam bija bojāts gūžas kauls, un viņš vienmēr staigāja klibodams. Viņa tēvs strādāja teātrī, un ģimene bieži pārcēlās no vienas pilsētas uz citu. Tas apgrūtināja viņa izglītību. Viņa māti sauca Roza, viņa ietekmēja, lai viņš 20 gadu vecumā iestātos militārajā skolā, bet viņa mīlestība pret mūziku lika viņam doties uz Krenbruku Vācijā. Viņa meita Laurela bija labi pazīstama, jo spēlēja altu daudzos orķestros.
Vēbera māte nomira no tuberkulozes, kad viņam bija vienpadsmit gadi. Vēlāk tajā pašā gadā Vēbers devās uz Zalcburgu, lai mācītos pie Mihaela Haidna (slavenā Jozefa Haidna brāļa), un vēlāk uz Minheni. Viņš sāka publicēt klaviermūziku un pat komponēja operu. Kad viņam bija 14 gadi, ģimene pārcēlās uz Freibergu Saksijā. Tur viņš iestudēja operu, un viņš sāka rakstīt rakstus kā kritiķis kādā Leipcigas laikrakstā.
1801. gadā ģimene atgriezās Zalcburgā, un Vēbers turpināja mācīties pie Mihaela Haidna. Viņš mācījās arī Vīnē pie slavenā mūziķa abā Foglera. Ar viņa starpniecību viņš iepazinās ar citu viņa skolnieku Džakomo Mejerbēru, kurš kļuva par slavenu komponistu un bija tuvs Vēbera draugs.
Panākumi
Voglers uzskatīja Vēberu par ļoti talantīgu un palīdzēja viņam iegūt darbu Breslavā. Vēberam bija daudz labu ideju par to, kā uzlabot mūziku: mainīt orķestra sēdēšanas veidu, vairāk laika mēģinājumiem, nedarīt sliktus skaņdarbus un pensionēt vecos dziedātājus. Daudziem cilvēkiem šīs idejas nepatika un apgrūtināja viņa dzīvi. Kādu vakaru viņš neapdomīgi iedzēra no vīna pudeles. Pudeles iekšpusē bija gravīra skābe, un no tās viņš saslima uz diviem mēnešiem. Viņš nekad vairs nespēja dziedāt. Kad viņš mēģināja atgriezties darbā, visas labās pārmaiņas, ko viņš bija izdarījis, bija izjauktas, tāpēc viņš atkāpās no darba. Īsu laiku viņš strādāja Karlsrūē, tad uz īsu brīdi atgriezās Breslavā, bet, tā kā tur bija parādā cilvēkiem, viņš pazuda un dabūja darbu Štutgartē.
Viņa dzīvesveids bija diezgan mežonīgs, un reiz viņš pat tika arestēts par parādiem un krāpšanu. Tomēr viņš turpināja kļūt pazīstams kā komponists un sarakstīja daudz instrumentālās un reliģiskās mūzikas. Kādu laiku viņš pavadīja vairākās lielās pilsētās, tostarp Prāgā un Berlīnē. Drēzdenē viņš cītīgi strādāja, lai vācu opera gūtu panākumus (tolaik lielākā daļa operu vēl bija itāļu operas).
Vēberam nebija labi. Viņš slimoja ar tuberkulozi, bet viņam bija nepieciešama nauda, lai uzturētu ģimeni. Kad viņu uzaicināja doties uz Londonu komponēt un iestudēt operu "Oberons", viņš pieņēma piedāvājumu. Viņš jau bija apmeklējis angļu valodas nodarbības un iemācījies diezgan labi runāt šajā valodā. 1826. gadā viņš devās uz Angliju, kur pabeidza komponēt Oberonu un 12. aprīlī diriģēja tās pirmo izrādi. Viņš palika Anglijā, lai nopelnītu vairāk naudas. Viņš ar nepacietību gaidīja atgriešanos mājās, bet 5. jūnijā, naktī pirms došanās atpakaļ uz Vāciju, viņš nomira. Viņš tika apglabāts Londonā. Pēc 18 gadiem Rihards Vāgners noorganizēja Vēbera mirstīgo atlieku pārvešanu atpakaļ uz Vāciju, lai viņu apglabātu Drēzdenē.
Vēbers atstāja nepabeigtu operu Die Drei Pintos ("Trīs Pintos"). Mejerbērs gatavojās to pabeigt, bet galu galā to pabeidza Gustavs Mālers, kurš 1888. gadā Leipcigā diriģēja pabeigtā darba pirmatskaņojumu.
Viņa mūzika
Vēbers bija ne tikai lielisks komponists, bet arī ļoti prasmīgs pianists un diriģents. Viņš sarakstīja ļoti daudz darbu, tostarp kantātes un dziesmas, taču lielākā daļa no tiem mūsdienās nav bieži dzirdami. Viens no viņa populārākajiem darbiem saucas "Aicinājums uz deju". Tas tika rakstīts klavierēm, bet vēlāk Hektors Berliozs to aranžēja orķestrim, un tieši tā tas mūsdienās bieži skan.
Vēbers sarakstīja divus koncertus klarnetei un orķestrim, kā arī Concertino (nelielu vienas daļas koncertu). Vēl viens viendaļīgs koncerts bija Konzertstück f-moll klavierēm un orķestrim. Viņa opera Der Freischütz, iespējams, ir viņa labākais darbs, un uvertīra bieži tiek atskaņota atsevišķi kā koncerta skaņdarbs. Operas stāsts ir maģisks. Tā sarakstīta vācu valodā, un tajā ir gan runāts vārds, gan dziedāta mūzika (šāda veida operas sauca par Singspiel). Šī opera īpaši ietekmēja Rihardu Vāgneru, kurš 19. gadsimtā attīstīja vācu operu.
Meklēt