Carl Maria von Weber

Agrīnā dzīve

Vēbers bija vecākais no trim Franča Antona fon Vēbera bērniem. Vārds "von" vācu uzvārda priekšā parasti nozīmē, ka ģimenei ir dižciltīga izcelsme, taču Vēberu ģimenei, šķiet, nebija dižciltīgas asinsradniecība. Vēbers nekad nebija spēcīgs un vesels bērns. Viņam bija bojāts gūžas kauls, un viņš vienmēr staigāja klibodams. Viņa tēvs strādāja teātrī, un ģimene bieži pārcēlās no vienas pilsētas uz citu. Tas apgrūtināja viņa izglītību. Viņa māti sauca Roza, viņa ietekmēja, lai viņš 20 gadu vecumā iestātos militārajā skolā, bet viņa mīlestība pret mūziku lika viņam doties uz Krenbruku Vācijā. Viņa meita Laurela bija labi pazīstama, jo spēlēja altu daudzos orķestros.

Vēbera māte nomira no tuberkulozes, kad viņam bija vienpadsmit gadi. Vēlāk tajā pašā gadā Vēbers devās uz Zalcburgu, lai mācītos pie Mihaela Haidna (slavenā Jozefa Haidna brāļa), un vēlāk uz Minheni. Viņš sāka publicēt klaviermūziku un pat komponēja operu. Kad viņam bija 14 gadi, ģimene pārcēlās uz Freibergu Saksijā. Tur viņš iestudēja operu, un viņš sāka rakstīt rakstus kā kritiķis kādā Leipcigas laikrakstā.

1801. gadā ģimene atgriezās Zalcburgā, un Vēbers turpināja mācīties pie Mihaela Haidna. Viņš mācījās arī Vīnē pie slavenā mūziķa abā Foglera. Ar viņa starpniecību viņš iepazinās ar citu viņa skolnieku Džakomo Mejerbēru, kurš kļuva par slavenu komponistu un bija tuvs Vēbera draugs.

Panākumi

Voglers uzskatīja Vēberu par ļoti talantīgu un palīdzēja viņam iegūt darbu Breslavā. Vēberam bija daudz labu ideju par to, kā uzlabot mūziku: mainīt orķestra sēdēšanas veidu, vairāk laika mēģinājumiem, nedarīt sliktus skaņdarbus un pensionēt vecos dziedātājus. Daudziem cilvēkiem šīs idejas nepatika un apgrūtināja viņa dzīvi. Kādu vakaru viņš neapdomīgi iedzēra no vīna pudeles. Pudeles iekšpusē bija gravīra skābe, un no tās viņš saslima uz diviem mēnešiem. Viņš nekad vairs nespēja dziedāt. Kad viņš mēģināja atgriezties darbā, visas labās pārmaiņas, ko viņš bija izdarījis, bija izjauktas, tāpēc viņš atkāpās no darba. Īsu laiku viņš strādāja Karlsrūē, tad uz īsu brīdi atgriezās Breslavā, bet, tā kā tur bija parādā cilvēkiem, viņš pazuda un dabūja darbu Štutgartē.

Viņa dzīvesveids bija diezgan mežonīgs, un reiz viņš pat tika arestēts par parādiem un krāpšanu. Tomēr viņš turpināja kļūt pazīstams kā komponists un sarakstīja daudz instrumentālās un reliģiskās mūzikas. Kādu laiku viņš pavadīja vairākās lielās pilsētās, tostarp Prāgā un Berlīnē. Drēzdenē viņš cītīgi strādāja, lai vācu opera gūtu panākumus (tolaik lielākā daļa operu vēl bija itāļu operas).

Vēberam nebija labi. Viņš slimoja ar tuberkulozi, bet viņam bija nepieciešama nauda, lai uzturētu ģimeni. Kad viņu uzaicināja doties uz Londonu komponēt un iestudēt operu "Oberons", viņš pieņēma piedāvājumu. Viņš jau bija apmeklējis angļu valodas nodarbības un iemācījies diezgan labi runāt šajā valodā. 1826. gadā viņš devās uz Angliju, kur pabeidza komponēt Oberonu un 12. aprīlī diriģēja tās pirmo izrādi. Viņš palika Anglijā, lai nopelnītu vairāk naudas. Viņš ar nepacietību gaidīja atgriešanos mājās, bet 5. jūnijā, naktī pirms došanās atpakaļ uz Vāciju, viņš nomira. Viņš tika apglabāts Londonā. Pēc 18 gadiem Rihards Vāgners noorganizēja Vēbera mirstīgo atlieku pārvešanu atpakaļ uz Vāciju, lai viņu apglabātu Drēzdenē.

Vēbers atstāja nepabeigtu operu Die Drei Pintos ("Trīs Pintos"). Mejerbērs gatavojās to pabeigt, bet galu galā to pabeidza Gustavs Mālers, kurš 1888. gadā Leipcigā diriģēja pabeigtā darba pirmatskaņojumu.

Viņa mūzika

Vēbers bija ne tikai lielisks komponists, bet arī ļoti prasmīgs pianists un diriģents. Viņš sarakstīja ļoti daudz darbu, tostarp kantātes un dziesmas, taču lielākā daļa no tiem mūsdienās nav bieži dzirdami. Viens no viņa populārākajiem darbiem saucas "Aicinājums uz deju". Tas tika rakstīts klavierēm, bet vēlāk Hektors Berliozs to aranžēja orķestrim, un tieši tā tas mūsdienās bieži skan.

Vēbers sarakstīja divus koncertus klarnetei un orķestrim, kā arī Concertino (nelielu vienas daļas koncertu). Vēl viens viendaļīgs koncerts bija Konzertstück f-moll klavierēm un orķestrim. Viņa opera Der Freischütz, iespējams, ir viņa labākais darbs, un uvertīra bieži tiek atskaņota atsevišķi kā koncerta skaņdarbs. Operas stāsts ir maģisks. Tā sarakstīta vācu valodā, un tajā ir gan runāts vārds, gan dziedāta mūzika (šāda veida operas sauca par Singspiel). Šī opera īpaši ietekmēja Rihardu Vāgneru, kurš 19. gadsimtā attīstīja vācu operu.