Gustavs Mālers

Dzīve

Bērnība

Gustavs Mālers piedzima 1860. gada 7. jūlijā ebreju ģimenē. Viņš bija otrais no 12 bērniem un pirmais no sešiem bērniem, kuriem bija jāizdzīvo bērnība un jāizaug līdz pieaugušajiem. Viņa tēvs smagi strādāja, lai izveidotu savu uzņēmumu. Viņam piederēja spirta rūpnīca un septiņas krodziņi Īglāvā, uz kurieni ģimene pārcēlās rudenī. 1860. Tur viņš dzirdēja daudz mūzikas: militāro mūziku, tautas mūziku un dažāda veida mākslas mūziku. Viņš apguva klavierspēli un publiski uzstājās 1870 un sāka komponēt.

1875. gadā viņš devās studēt uz Vīnes konservatoriju. Pēc kāda laika viņš pārtrauca klavierspēles studijas un pievērsās kompozīcijai un diriģēšanai. Viņu ļoti interesēja Vāgnera idejas par filozofiju un politiku, un viņš studēja filozofiju Vīnes Universitātē. Viņš sāka pelnīt naudu, pasniedzot. Viņa pirmais nozīmīgais skaņdarbs bija kantāte Das klagende Lied.

Karjeras sākums

Mālera pirmais diriģenta darbs bija Bād Hallē, Augšaustrijā. Nelielā operas trupa tur nebija pārāk laba, un mūzika, ko viņi dziedāja, bija tikai vieglas operetes. Drīz vien Mālers atrada citu darbu Laibahā (tagad tā saucas Ļubļana). Tur dziedāja labāku mūziku, taču viņš tur palika tikai vienu gadu. Viņa nākamais darbs bija Olmītcā (tagad Olomouc). Dziedāšanas līmenis nebija pārāk labs, bet Mālers bija ļoti stingrs. Lai gan sākumā dziedātāji viņu nemīlēja, viņš palīdzēja viņiem kļūt labākiem. Pēc tam viņš ieguva darbu Kaseles pilsētā, bet viņam bija jādiriģē daudz operetes. Viņam bija nelaimīgs romāns ar vienu no dziedātājām. Tas viņu iedvesmoja uzrakstīt orķestra dziesmu krājumu Lieder eines fahrenden Gesellen, un viņš sāka savu pirmo simfoniju.

In 1885 viņš ieguva diriģenta darbu Prāgā. Pirmo reizi viņam bija iespēja diriģēt darbus, ar kuriem viņš kļuva slavens: Mocarta, Vāgnera operas un Bēthovena mūziku. Tomēr Mahleram radās nesaskaņas ar cilvēkiem, ar kuriem viņš strādāja, tāpēc viņš pameta Prāgu.

Nākamais Mālera darbs bija Leipcigā. Neues Stadttheater orķestris bija lielāks un daudz labāks nekā visi orķestri, kuros viņš bija strādājis līdz tam. Viens no tur strādājošajiem diriģentiem bija Artūrs Nikišs. Viņš bija ļoti slavens, un jauno Māleru bieži kritizēja par to, ka viņš ļoti atšķīrās no Nikiša un viņa diriģēšanas veida. Kad Nikišs bija slims, Mahlers diriģēja "Valkuri" un "Zīgfrīdu". Tas viņam palīdzēja pierādīt, ka viņš ir lielisks diriģents. Viņš iepazinās ar komponista Karla Marijas fon Vēbera mazdēlu, kurš viņam uzdāvināja skices operai Die Drei Pintos, ko Vēbers bija atstājis nepabeigtu. Skices bija ļoti grūti lasāmas, taču Mālers operu pabeidza un iestudēja. Viņš strādāja arī pie savām kompozīcijām un iepazinās ar Rihardu Štrausu, ar kuru bija tuvs draugs līdz pat savai nāvei.

Pieaugošā slava: Budapešta un Hamburga

In 1888 Mālers ieguva darbu Budapeštas Karaliskajā operā. Lai gan tas bija labs teātris, tam bija finansiālas problēmas. Ungāri vēlējās, lai Mālers to padarītu par ungāru nacionālo operu, pēc iespējas vairāk izmantojot ungāru dziedātājus. Tomēr nebija daudz labu ungāru dziedātāju. Operas trupai nepatika vācu operas, tā deva priekšroku vieglajai operai un baletam. Maheram nebija daudz laika komponēšanai, jo viņš bija pārāk aizņemts ar administratīviem darbiem. Tāpēc viņš pameta Budapeštu. Šajā laikā abi viņa vecāki bija miruši.

No 1891. līdz 1897. gadam Mālers strādāja par diriģentu Hamburgā. Šeit bija starptautiska līmeņa operas trupa. Mahlers drīz kļuva pasaulslavens. Viņš diriģēja daudzas operas, kā arī orķestra koncertus. Londonā viņš diriģēja 1892 un tika uzaicināts atgriezties, bet viņš nepiekrita, jo vēlējās laiku komponēšanai. Vasaras mēnešus viņš pavadīja komponējot, pierakstot mūziku īsās partitūrās (neuzrādot orķestrāciju), un teātra sezonas laikā tās pārstrādāja un orķestrēja. Otrā simfonija tika atskaņota Berlīnē 19. gs. 1895 guva milzīgus panākumus.

Kopš vecāku nāves Mālers uzturēja savas divas māsas. Viņš bija mudinājis brāli Otto kļūt par mūziķi, taču Otto izdarīja pašnāvību. Mālers turpināja atbalstīt abas savas māsas, līdz viņas apprecējās ar diviem slaveniem brāļiem: Eduardu un Arnoldu Rozē. 1898 un 1902.

Mālers kļuva ļoti slavens. In 1897 viņš devās turnejā uz Maskavu, Minheni un Budapeštu. Tomēr viņš ļoti vēlējās darbu Vīnē, bet, tā kā viņš bija ebrejs, atrast darbu tur būtu ļoti grūti, tāpēc viņš kļuva par Romas katoli. Drīz pēc tam viņš kļuva par Vīnes kapelmeistaru.

Vīne 1897-1907

Vīnē Mālers drīz vien kļuva slavens ar savu Vāgnera un Mocarta diriģēšanu. Viņa draugs Gvido Adlers apmaksāja viņa Pirmās un Trešās simfonijas izdošanu. Mahlers nomainīja Hansu Rihteru Filharmonijas koncertu diriģenta amatā. Mālers piesaistīja vairāk klausītāju, taču viņam bija domstarpības ar spēlētājiem. Viņiem nepatika dažas viņa neparastās idejas, un viņš bija ļoti stingrs. Pēc slimības 1901 viņš atkāpās no amata. Viņš nopirka māju Maierniggā, Karintijā, kur pavadīja vasaras, komponējot. In 1901 viņš iemīlējās Almā Šindlerē, kuras tēvs Antons Šindlers bija slavens ainavu gleznotājs. Viņa bija gandrīz divdesmit gadus jaunāka par Māleru. Viņa studēja kompozīciju, bet Mahlers lika viņai atteikties no komponēšanas, lai varētu veltīt sevi kā labu sievu. Tas padarīja abu attiecības diezgan sarežģītas. In 1910 Mahlers devās pie psihoanalītiķa Zigmunda Freida. Freids palīdzēja viņam izprast ne tikai savas laulības problēmas, bet arī savu radošo dabu. Tagad viņš izjuta dziļāku mīlestību pret Almu nekā jebkad agrāk.

Hofoperā Mālers diriģēja daudzas dižās operas, bet ne daudzas jaunas operas. Viņš vēlējās diriģēt Riharda Štrausa jauno operu "Salomē", taču cenzūra neļāva to iestudēt. Tomēr Mahlera diriģēšanas gadi Vīnē bija ļoti nozīmīgi, jo viņam bija daudz jaunu ideju. Ar sievas starpniecību viņš iepazinās ar daudziem māksliniekiem, īpaši tiem, kas bija saistīti ar Sezession kustību. Viens no viņiem, Alfrēds Rollers, izstrādāja scenogrāfiju jaunam "Tristana un Izoldes" iestudējumam. Viņš kļuva par Mālera galveno scenogrāfu. Beidzot Mahlers varēja cieši sadarboties ar kādu, kurš piekrita viņa uzskatiem. Viņi kopā iestudēja daudzas operas: Fideleo", "Dons Žuans", "Ienākšana no sērijas", "Figaro izrāde", "Vērburgu flauta" un "Ifigēnija Aulīdā".

Tagad, kad bija precējies, Mālers jutās daudz drošāks. Tas viņu padarīja radošāku. Viņš ļoti ātri sacerēja Astoto simfoniju. Tai bija nepieciešams milzīgs orķestris un koris, tāpēc to bieži dēvē par "Tūkstoš simfoniju". Mālers to uzskatīja par savu labāko darbu.

Mālers nekad nekļuva par pedagogu, taču viņš daudz iedrošināja jaunos komponistus, piemēram, Arnoldu Šēnbergu, Albanu Bergu, Antonu Vēbernu un Aleksandru Zemlinski. Tomēr Vīnē bija pret ebrejiem noskaņoti mūzikas kritiķi, kas viņam radīja grūtības. In 1907 viņa vecākā meita Marija nomira no skarlatīnas. Vēl sliktākas ziņas sekoja, kad atklāja, ka Māleram ir slikta sirds. Ārsts teica, ka viņam jāatsakās no savām iecienītākajām izklaidēm: pastaigām, riteņbraukšanas un peldēšanas. Mālers bija izdarījis ārkārtīgi daudz Vīnes kultūras dzīvē, taču viņš nolēma, ka ir pienācis laiks aiziet. Pēdējā lieta, ko viņš diriģēja Vīnē, bija viņa Otrā simfonija.

Pēdējie gadi: Ņujorka un Eiropa

Mālers tika uzaicināts doties uz Ameriku, lai diriģētu Metropolitēna operā Ņujorkā. Tas ļoti atšķīrās no tā, pie kā viņš bija pieradis Eiropā. Tā vietā, lai strādātu ar dziedātāju grupu, kas strādāja kopā kā komanda, Metropolitēna operā operas dziedāja lielas operas zvaigznes. Mālers nemēģināja to mainīt. Viņš pat piekrita samazināt Vāgnera operas. Tad viņu uzaicināja par Ņujorkas filharmonijas diriģentu, tāpēc viņš atkāpās no Metropolitēna operas. Pēdējo reizi viņš tur diriģēja kā viesmākslinieks.

In 1909 viņš pabeidza savu Devīto simfoniju. Viņš bija ļoti aizņemts ar diriģēšanu Eiropā. 1911. gada janvārī viņš diriģēja savu Ceturto simfoniju Ņujorkā. Tad viņš saslima un nolēma doties uz Vīni. Viņš tur ieradās 12. maijā, bet pēc dažām nedēļām 50 gadu vecumā nomira.

Mazā mājiņa Šteinbahā pie Atterzē ezera Austrijā, kur Mālers komponēja savu Otro un Trešo simfoniju.

Viņa mūzika

Mālers bija viens no pēdējiem komponistiem, kas piederēja Vācijas un Austrijas mūzikas tradīcijām. Lai gan daudzi vācu komponisti bija sarakstījuši lieliskas simfonijas (piemēram, Bēthovens), Mālers savā mūzikā atrada ko jaunu. Viņa simfonijās bieži vien ir garas melodijas, un orķestrī viņš izmanto tautasdziesmas, kā arī jaunas skaņas. Mahlers lielāko dzīves daļu strādāja teātrī, un tas ietekmēja viņa mūzikas valodu. Labs piemērs ir 4. simfonija, kas sākas laimīgā G mažora tonalitātē, kur mūzika apraksta agrīno dzīvi, bet beidzas E mažorā, kur soprāna soliste dzied par debesu baudām.

Māleru ļoti ieinteresēja vācu tautasdziesmas, un viņš sacerēja vairākus orķestra dziesmu krājumus. Viņš ņēma dzejoļus no krājuma "Des Knaben Wunderhorn" ("Zēna burvju rags"). Šīs dziesmas sākotnēji bija viduslaiku dziesmas, taču Mālers, interpretējot tās caur savu personību, radīja tajās pavisam citu sajūtu. Dziesmu valoda ir dzirdama viņa simfonijās, no kurām četrās (Nr. 2, 3, 4 un 8) ir izmantota dziedāšana. Viņš sarakstīja deviņas simfonijas un sāka rakstīt desmito, bet nomira, pirms to pabeidza.

Mālers bija lielisks orķestrētājs. Dažiem viņa vēlākajiem darbiem ir nepieciešams ļoti liels orķestris. Viņš bieži izmantoja neparastus efektus, piemēram, viņa Pirmajā simfonijā ir kontrabasa solo, kas spēlē ļoti augstas notis timpānu pavadījumā.

Viņa orķestra dziesmu kopums Das Lied von der Erde (Zemes dziesma) ir kā simfonija, taču viņš to nesauca par simfoniju. Tas notika māņticīgu iemeslu dēļ: vairāki diži komponisti, tostarp Bēthovens, bija uzrakstījuši deviņas simfonijas un pēc tam nomira.

Viņa diriģēšana

Kā diriģentam Māleram bija milzīga ietekme uz Eiropas mūzikas dzīvi. Viņš bieži diriģēja savus skaņdarbus. Kad viņš diriģēja citu komponistu darbus, viņš tos atskaņoja saskaņā ar savām idejām. Viņš pat veica izmaiņas dažu Bēthovena darbu orķestrācijā. Viņš nebija no tiem diriģentiem, kas centās mūziku pēc iespējas tuvāk pietuvināt komponista vēlmēm. Viņš vienmēr vēlējās, lai mūzika skanētu ļoti skaidri.