Arnolds Rozē (1863–1946) — vijolnieks, Vīnes filharmonijas koncertmeistars

Arnolds Rozē (1863–1946) — izcilais vijolnieks un 50 g. Vīnes filharmonijas koncertmeistars; Rosē kvarteta virtuozs, Brahmsa un Mālera tuvākais laikabiedrs.

Arnolds Jozefs Rozē (1863. gada 24. oktobris - 1946. gada 25. augusts) bija izcils vijolnieks un mūziķis, kurš vairāk nekā pusgadsimtu bija Vīnes filharmoniskā orķestra vadītājs (koncertmeistars). Viņš bija plaši cienīts gan kā izpildītājs, gan kā pedagogs un kameransamblis līderis, un viņa darbība būtiski ietekmēja Vīnes muzikālo dzīvi 19. un 20. gadsimta mijā.

Agrīnā dzīve un izglītība

Arnolds Rozē piedzima Jašos (Jassy), tagadējā Rumānijā, ebreju ģimenē. Viņu uzvārds tajā laikā bija Rosenblūms. Bērnībā visi četri brāļi bija muzikāli, tāpēc ģimene pārcēlās uz Vīni, kur atradās plašas iespējas mūzikas izglītībai un darbam. Arnolda tēvs bija vagonu būvētājs, kura ražotās karietes nodrošināja ģimenei labu iztiku.

Kad Arnoldam bija septiņi gadi, viņš sāka mācīties mūziku, un desmit gadu vecumā iestājās Vīnes konservatorijā, kur turpināja vijoļspēles apmācību pie vietējiem autoritātēm. Šī agrīnā izglītība un intensīvā prakse gatavoja viņu profesionālai karjerai.

Karjera Vīnē un koncertmeistara amats

1881. gadā Rozē jau spēlēja vijoles solo kopā ar Vīnes filharmonijas orķestri, kuru vadīja ievērojamais diriģents Hanss Rihters. Viņš tolaik atskaņoja Otto Goldmarka Vijolkoncertu. Pēc šīs uzstāšanās viņam tika piedāvāts kļūt par orķestra koncertmeistaru — amats, kurā viņš nostrādāja apbrīnojamu piecdesmit gadu periodu.

Kā koncertmeistars Rozē bija atbildīgs ne tikai par pirmās vijoles partijas spēlēšanu un soli priekšā orķestrim, bet arī par partitūru piemērotību, soliņu vadīšanu un sadarbību ar diriģentu. Koncertmeistara loma Vīnē tolaik bija prestiža un ietekmīga, un Rozē šo funkciju pildīja ar lielu profesionalitāti.

Rosē kvartets un sadarbība ar komponistiem

Bez orķestra darba Rozē aktīvi darbojās arī kameransambļos. Viņam bija īpaša aizraušanās ar stīgu kvartetiem, un viņš kopā ar trim citiem mūziķiem izveidoja pazīstamo Rosē kvartetu. Quartets ātri ieguva slavu — plašsaziņa un publika to slavēja kā vienu no labākajiem stīgu kvartetiem Eiropā. Īpaši spoži tajā skanēja darbi no klasiskā repertuāra: Haidna, Mocarta un Ludviga van Bēthovena, kā arī jaunākas mūzikas dažādu komponistu sacerējumi.

Rosē kvarteta sastāvā viņa brālis Eduards bija kvarteta čellists. Quartetam bija nozīmīga loma arī jauno komponistu atbalstīšanā — tieša sadarbība ar komponistiem ļāva izpildīt jaunas partitūras drīz pēc to radīšanas. Rozē pazina Johannesu Brāmsu, un kvartets spēlēja Brāmsa darbus, tostarp klarnetes kvintetu, kamēr tie vēl bija pavisam jauni. Rosē kvartets arī atbalstīja modernākus virzienus — viņi pazina Arnoldu Šēnbergu un palīdzēja izpildīt un popularizēt viņa mūziku.

Sadarbība ar Gustavu Māleri un personīgā dzīve

Viens no nozīmīgākajiem Rozē paziņām bija komponists Gustavs Mālers. Rosē ģimenes saites ar Mahleru vēl vairāk sasaistīja viņu profesionālās attiecības — Arnolds apprecēja vienu no Mahlera māsām, bet viņa brālis Eduards apprecēja otru. Šīs saites radīja ciešu radošo kontaktu starp mūziķiem un komponistiem Vīnē.

Arnolds un viņa sieva Justīne (robežvirzienā starp ģimenes nosaukumiem tiek minēta arī šī forma) audzināja dēlu un meitu, kuri kļuva par mūziķiem. Pateicoties savai ilgajai karjerai un tituliem, ģimenei bija ērts dzīves līmenis — Rozē saņēma karaļa un imperatora galma mūziķa titulu, viņam bija piešķirta īpaša galma kariete, un viņam pašam bija kariete ar laucinieku livrejā, ar kuru viņš ikdienā tika vizināts uz koncertiem un operām.

Atmiņas un anekdotes

Par Rozē publiskās personības vieglumu liecina daudzas anekdotes. Piemēram, kādā operas izrādē, kur koncertzāle bija izrotāta ar daudz ziediem un augiem, viņš, vadīdams orķestri, bija pamanījis skatītāju uzmanību pievēršanu viņa kurpēm. Paskatoties lejā, viņš ieraudzīja sēžam peli — tādas smieklīgas, cilvēciski tuvas atmiņas saglabājās par viņu daudzās liecībās.

Persekūcija, izsūtīšana un pēdējie gadi

Situācija Vīnē mainījās 1938. gadā, kad Nacisti pārņēma varu un sāka izslēgt ebreju mūziķus no sabiedriskās un profesionālās dzīves. Rozē, būdams ebrejs, nonāca tiešā draudu zonā. Rudenī viņa sieva nomira, un drīz pēc tam Arnolds bija spiests bēgt no Vīnes, lai glābtu dzīvību. Viņš devās uz Angliju, kur pavadīja lielāko daļu atlikušo mūža gadu. Tur viņš turpināja spēlēt, mācīt un uzturēt kontaktus ar izceļojušo mūziķu kopienu. Rozē nomira Londonā 1946. gadā.

Mantojums

Arnolds Rozē atstāja paliekošu mantojumu kā izcils izpildītājs, kameransambļa līderis un pedagoģisks autoritāte. Viņa vadītais Vīnes filharmoniskais orķestris un Rosē kvartets ievērojami veicināja gan klasiskā, gan jauna repertuāra attīstību Vīnē un Eiropā. Rozē atceras kā cilvēku, kurš spēja savienot izsmalcinātu tehnisko meistarību ar dziļu muzikālo izpratni, iedvesmojot gan savus skolēnus, gan klausītājus visā kontinentā.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda bija Arnolda Rozes profesija?

Q: Kur viņš uzauga?

J: Kā viņa ģimene pelnīja naudu?

J: Kad viņš sāka mācīties mūziku?

Kādu skaņdarbu viņš spēlēja savā pirmajā uzstāšanās reizē ar Vīnes filharmonisko orķestri?

J: Kurus no komponistiem Arnolds labi pazina un izpildīja viņu darbus kopā ar savu kvartetu?

Meklēt pēc burta