Ludvigs van Bēthovens: biogrāfija, nozīmīgākie darbi un mantojums

Par Bēthovena bērnību ir zināms ļoti maz. Viņš tika kristīts 1770. gada 17. decembrī un, iespējams, piedzima dažas dienas pirms tam. Bēthovena vecāki bija Johans van Bēthovens (1740. gadā Bonnā - 1792. gada 18. decembrī) un Marija Magdalēna Keveriča (1744. gadā Ērenbreitšteinā - 1787. gada 17. jūlijā). Magdalēnas tēvs Johans Heinrihs Keverihs bija Trīres arhibīskapijas galma priekšnieks Festung Ehrenbreitstein cietoksnī iepretim Koblencai. Viņa tēvs bija diezgan nenozīmīgs mūziķis, kurš strādāja Ķelnes kurfirsta galmā. Šī muiža atradās Bonnā, un tieši šeit viņš dzīvoja līdz jaunības gadiem. Tēvs viņam sniedza pirmās klavierspēles un vijoļspēli. Bēthovens bija tāds pats brīnumbērns kā Mocarts, taču, kamēr Mocartu kā mazu zēnu tēvs bija izvadājis pa visu Eiropu, Bēthovens līdz 17 gadu vecumam nekur neceļoja. Līdz tam laikam viņa klavierspēles skolotājs bija kāds Neifs, kurš bija mācījies klavierspēli no Johana Sebastiāna Baha dēla Kārļa FilipaEmanuela Baha. Neifs teica kurfirstam, ka jaunajam Bēthovenam jādod iespēja ceļot, tāpēc viņam tika atļauts doties uz Vīni. Tur viņš, iespējams, bija saņēmis vienu vai divas Mozarta stundas, bet tad Bēthovens saņēma vēstuli, ka viņa māte mirst, tāpēc viņš steidzās atpakaļ uz Bonnu. Drīz viņa māte nomira, un Bēthovenam nācās palīdzēt rūpēties par ģimeni, jo viņa tēvs bija kļuvis par alkoholiķi. Bēthovens spēlēja altu kurfirsta orķestrī, sāka komponēt un ieguva daudz draugu. Daži no šiem draugiem bija mūziķi, bet citi bija ļoti svarīgi cilvēki, daudzi no viņiem bija aristokrāti, kas varēja palīdzēt viņam karjeras veidošanā.

1792. gadā kurfirsts atkal ļāva Bēthovenam doties uz Vīni. Viņi gaidīja, ka viņš pēc kāda laika atgriezīsies. Tomēr Bēthovens Vīni tā arī neatstāja. Viņš tur palika līdz mūža beigām. Viņš labprāt būtu vēl saņēmis dažas kompozīcijas stundas no Mocarta, taču Mocarts tikko bija miris, tāpēc viņa vietā viņš mācījās pie Haidna. Haidns bija labs skolotājs, bet pēc gada viņš aizbrauca uz Angliju. Tāpēc Bēthovens mācījās pie kāda Albrehtbergera, kurš nebija tik slavens kā Haidns. Arī viņš bija labs skolotājs, un viņš lika viņam uzrakstīt daudz tehnisku vingrinājumu. Viņš viņam parādīja, kā rakstīt sarežģītus kontrapunktus un fūgas. Tas palīdzēja viņam kļūt par izcilu komponistu.

Bēthovens vēlējās kļūt slavens kā pianists un komponists, tāpēc sāka iepazīties ar nozīmīgiem aristokrātiem. Daži no šiem cilvēkiem jau bija dzirdējuši viņu Bonnā, kad bija tur ceļojuši, tāpēc viņa vārds kļuva zināms Vīnē. Palīdzēja arī tas, ka viņš varēja teikt, ka ir slavenā Jozefa Haidna skolnieks. Vīnē bija daudz aristokrātu, kuriem patika mūzika, un daudziem bija savi privātie orķestri. Kad 1794. gadā Bonnas elektors pārtrauca viņam sūtīt naudu, daži no viņiem sāka Bēthovenam piešķirt dzīvesvietu. Bēthovens sāka uzstāties privātmājās, un viņš kļuva pazīstams ar savām improvizācijām. 1795. gadā viņš koncertā atskaņoja vienu no saviem klavierkoncertiem. Viņam bija arī pirmā publikācija (opuss Nr. 1). Tas bija trīs klavieru trio. Gadu iepriekš Haidns tos bija dzirdējis kādā privātā koncertā un bija ieteicis Bēthovenam nepublicēt trešo trio. Tomēr viņš to izdeva, un tieši šis trio guva vislielāko panākumu. Viņa 2. opuss bija trīs klavieru sonātu grupa, ko viņš atskaņoja sava drauga prinča Lichnovska galmā. Kad viņš tās publicēja, viņš tās veltīja Haidnam.

Bēthovens sāka kļūt slavens, ceļoja uz tādām vietām kā Prāga un Presburga. Viņš rakstīja daudz kamermūzikas. Iespējams, viņš bija nedaudz greizsirdīgs uz Haidna panākumiem, ko viņš guva ar savām pēdējām simfonijām, kuras bija rakstījis Londonai. 1800. gadā viņš sniedza savu pirmo publisko koncertu, atskaņojot savu mūziku. Viņš diriģēja savu Pirmo simfoniju, kā arī Septetu. Vairāki izdevēji jau centās viņu pierunāt, lai viņš ļauj publicēt savus jaunos skaņdarbus. Bēthovens kļuva slavens kā komponists. Šajā laikā Bēthovens radīja savu slavenāko klaviersonāti: 14. skaņdarbu cis moll, ko iesauca par "Mēnessgaismu". Tā tika rakstīta viņa draudzenei, 16 gadus vecajai Džuljetai Gičardi. Tomēr viņš nebūt nebija laimīgs, jo saprata, ka sāk kļūt nedzirdīgs. Un, kad viņš lūdza Džuljetu apprecēt, viņas vecāki atteicās un apprecēja viņu ar citu 20 gadus vecu vīrieti.

Šķiet, Bēthovens ir centies aizmirst šīs sliktās domas, smagi strādājot. Viņš sacerēja vēl daudz mūzikas, tostarp savu Trešo simfoniju, ko sauca par Eroikas simfoniju. Sākotnēji viņš tai deva nosaukumu Bonaparte par godu Napoleonam, kuru viņš apbrīnoja. Taču, kad Napoleons 1804. gadā kronēja sevi par imperatoru, Bēthovens sāka domāt, ka viņš ir tikai tirāns, kurš vēlas iegūt lielu varu. Viņš piegāja pie galda, kur gulēja simfonijas partitūra, un saplēsa titullapu. Tajā gadā Bēthovens palika Vīnē, cītīgi strādāja operā un deva klavierspēles stundas Jozefīnei fon Brunsvikai, kurai rakstīja kaislīgas vēstules. Viņa bija jauna atraitne ar četriem bērniem. Nav iespējams precīzi zināt, kādas bija viņas jūtas pret Bēthovenu, taču sociāli viņa piederēja augstākai sabiedrībai un, iespējams, uzskatīja, ka mežonīgs mūziķis nav piemērots vīrs. Galu galā viņa apprecējās ar baronu, taču arī šī laulība, tāpat kā pirmā, nebija laimīga.

1805. gadā Bēthovens sarakstīja savu vienīgo operu. Nākamajā pavasarī tā tika izrādīta divas reizes, bet pēc tam vēl astoņus gadus tā vairs netika izrādīta. Bēthovens operā, kas kļuva pazīstama kā "Fidelio", bija izdarījis vairākas izmaiņas. Uvertīru, ko viņš bija sarakstījis 1806. gada izrādei, tagad pazīst kā Leonoru 3, un parasti koncertos to atskaņo atsevišķi. Opera ir "glābšanas" opera, tipisks franču operas paveids, kurā aprakstīts vīrietis, kurš nonāk cietumā un kuru izglābj viņa mīļākā, kas pārģērbjas par vīrieti un kurai izdodas iekļūt cietumā.

Bēthovens turpināja rakstīt skaņdarbus: vijoļkoncertu, simfonijas, klavierkoncertus, stīgu kvartetus un kamermūziku. Divas no viņa izcilākajām simfonijām tapa 1806. gadā: 5. simfonija un 6. simfonija "Pastorāle". Pirmā bija pazīstama ar savu tumšo un dziļo toni, īpaši tās pirmajā daļā. Otrā bija slavena ar lauku ainavas attēlojumu. Viņš uzrakstīja arī 4. klavierkoncertu un 5. klavierkoncertu "Imperators". Naudu viņš pelnīja, izpalīdzēdams aristokrātiem, veltot viņiem skaņdarbus par honorāriem, kā arī pārdodot savu mūziku izdevniecībām. Reizēm viņš pelnīja naudu no koncertiem. Tie nebija regulāri ienākumi. Viņam būtu paticis imperatora kapelmeistara amats. To viņam neizdevās iegūt, taču 1809. gadā trīs bagāti aristokrāti: erchercogs Rodolfs, princis Lobkovics un princis Kinskis piešķīra viņam ienākumus līdz mūža beigām ar nosacījumu, ka viņš paliks Vīnē. Tas nozīmēja, ka Bēthovenam vairs nebija tik ļoti jāuztraucas par naudu. Viņam lūdza uzrakstīt mūziku Gētes lugai "Egmonts". Uvertīru ļoti bieži atskaņo kā koncertu skaņdarbu. Bēthovens ļoti vēlējās tikties ar Gēti. Abi dižie vīri tikās Teplitzā. Vēlāk Gēte Bēthovenu raksturoja kā diezgan mežonīgu cilvēku, kurš pats sev apgrūtināja dzīvi ar savu krustoto attieksmi pret pasauli. Bēthovens apbrīnoja vairākas sievietes, tostarp vienu, kurai viņš uzrakstīja kaislīgu vēstuli. Viņa ir pazīstama kā "nemirstīgā mīļotā", taču neviens nezina, kas viņa bija. Šķiet, Bēthovens bija nonācis dziļā depresijā, jo mīlestībā viņš tā arī neatrada patiesu laimi.

1801. gada 29. jūnija vēstulē Bēthovens draugam Bonnā pastāstīja par kādu briesmīgu noslēpumu, kas viņam kādu laiku bija noslēpums. Viņš zināja, ka kļūst nedzirdīgs. Kādu laiku viņam bija drudža lēkmes un sāpes vēderā. Jauns cilvēks negaida, ka kļūs nedzirdīgs, bet tagad viņš pats sev to sāka atzīt. Viņam bija grūti sadzirdēt, ko cilvēki runā. Tieši brīdī, kad viņš sāka kļūt pazīstams kā viens no izcilākajiem komponistiem, tas bija briesmīgs trieciens, kad viņš saprata, ka zaudē dzirdi. 1802. gadā viņš kādu laiku uzturējās Heiligenštatē, kas tagad ir Vīnes priekšpilsēta, bet tolaik tā atradās ārpus pilsētas. Tur viņš uzrakstīja slavenu vēstuli, kas pazīstama kā Heiligenštates testaments. Tā datēta ar 6. oktobri un vēstīja par viņa pieaugošo neapmierinātību ar savu kurlumu. Viņš lūdz cilvēkus piedot viņam, ja viņš nespēj sadzirdēt, ko viņi runā. Viņš stāsta, ka bieži domājis par pašnāvību, bet viņa galvā bijis tik daudz mūzikas, kas bija jāieraksta, ka viņš nolēmis turpināt dzīvi. Šī ļoti emocionālā vēstule tika atrasta starp viņa dokumentiem pēc viņa nāves. Viņš to nekad nevienam nav nosūtījis.

1814. gadā Bēthovens bija sasniedzis savas slavas virsotni. Vīnes iedzīvotāji viņu uzskatīja par izcilāko dzīvo komponistu, un karaļnamu ļaudis viņu bieži aicināja uz savām pilīm. Šajā gadā viņš atskaņoja savu slaveno Klavieru trio op. 97 "Erchercogs". Tā bija pēdējā reize, kad viņš publiski spēlēja klavieres. Viņa kurlums neļāva turpināt muzicēšanu.

Bēthovenam bija daudz problēmu, kad nomira viņa brālis Kaspars Kārlis, atstājot deviņus gadus vecu dēlu. Zēna māte, iespējams, nespēja par viņu rūpēties, taču Bēthovenam tas bija jāpierāda tiesā. Vairākus gadus viņš pieskatīja savu brāļadēlu, taču tās bija sarežģītas attiecības, kas bija saistītas ar daudz juridiskām vēstulēm un strīdiem ar cilvēkiem. 1826. gadā Karls mēģināja nošauties. Viņš izdzīvoja, bet cilvēki pārliecināja Bēthovenu pārtraukt būt viņa aizbildnim. Kārlis devās armijā.

Bēthovena pēdējie gadi bija nelaimīgi. Šajā laikā viņš komponēja ļoti maz. Tad 1817. gadā viņš atguvās un uzrakstīja divas savas pēdējās simfonijas, Missa Solemnis, piecas pēdējās klaviersonātes un stīgu kvartetu grupu, kas bija tik moderni un sarežģīti, ka tolaik tikai retais saprata šo mūziku. Mūsdienās cilvēki uzskata, ka tie ir izcilākie skaņdarbi, kas jebkad rakstīti stīgu kvartetam.

Viņa Devīto simfoniju sauc par Kora simfoniju, jo pēdējā daļā piedalās koris un solisti. Tolaik cilvēki to arī nesaprata, jo simfonija parasti ir skaņdarbs orķestrim, nevis dziedātājiem. Bēthovens izvēlējās vācu dzejnieka Frīdriha Šillera dzejoļa vārdus: Šillera Šūda priekam (An die Freude). Tajā ir runa par kopdzīvi mierā un harmonijā, tāpēc tā ir svarīgs vēstījums cilvēkiem. Tāpēc pēdējos gados tā ir izvēlēta par Eiropas Savienības valsts himnu. Devītā simfonija tika atskaņota koncertā 1824. gada 7. maijā. Pēc scherzo daļas publika sajūsmināti aplaudēja, taču Bēthovens aplausus nedzirdēja, un vienam no dziedātājiem nācās viņu pagriezt, lai viņš varētu redzēt, ka cilvēki aplaudē.

Bēthovens nomira 1827. gada 26. martā. Uz viņa bēres ielās ieradās aptuveni 20 000 cilvēku. Bēru runu uzrakstīja slavenais dzejnieks Francs Grillparcers. Viens no lāpu nesējiem bija Francs Šūberts. Šūberts nomira nākamajā gadā. 1888. gadā Bēthovena un Šūberta mirstīgās atliekas tika pārvestas uz citām Vīnes kapsētām un novietotas blakus.

Bēthovena mūziku parasti iedala trīs periodos: Agrīno, vidējo un vēlīno. Lielākā daļa komponistu, kuri dzīvo ilgi, novecojot attīstās un maina savu komponēšanas veidu. Protams, šīs stila pārmaiņas nav pēkšņas, taču tās ir diezgan labs veids, kā izprast dažādus viņa komponēšanas dzīves periodus.

Viņa pirmais periods ietver darbus, ko viņš rakstīja jaunībā Bonnā, un agrīnās dienas Vīnē līdz apmēram 1803. gadam. Viņa vidējais periods sākas ar Eroikas simfoniju un ietver lielāko daļu viņa orķestra darbu. Pēdējais periods ietver Devīto simfoniju un vēlīnos stīgu kvartetus.

Bēthovens, iespējams, ir slavenākais no visiem komponistiem, un par viņu rakstīts visvairāk. Viņam bija mežonīga personība, un to 19. gadsimta romantiķi vienmēr gaidīja no dižiem māksliniekiem. Romantiķi uzskatīja, ka mākslinieks ir cilvēks ar kaut kādām pārspīlētām īpašībām, kas nav līdzīgs parastiem cilvēkiem. Bēthovens bija ļoti spēcīga personība. Viņš dzīvoja Franču revolūcijas laikā, un viņam bija spēcīgi uzskati par neatkarību un dzīvesveidu, kas brīvs no tirānijas. Tas padarīja viņu par varoni daudzu cilvēku acīs.

Viņa mūzika bija tik slavena, ka daudziem 19. gadsimta komponistiem bija diezgan grūti komponēt, jo viņi domāja, ka tiks salīdzināti ar viņu. Piemēram, Johannesam Brāmam bija nepieciešams ilgs laiks, lai uzrakstītu savu Pirmo simfoniju. Viņš domāja, ka visi no viņa gaida nākamo Bēthovenu. Tikai 19. gadsimta beigās Gustavs Mālers uzrakstīja vairākas simfonijas, kurās iekļauta dziedāšana, lai gan viņš to darīja pavisam citādi nekā Bēthovens.