Uvertīra — kas tā ir? Definīcija, vēsture un veidi

Uvertīra ir instrumentāls skaņdarbs, ko orķestris atskaņo operas, baleta vai citas skatuves izrādes sākumā. Vārds cēlies no franču valodas ouverture, kas burtiski nozīmē “atvēršana” vai “atklāšana” — uvertīra it kā “atver” izrādi un ievada skatītāju notiekošajā.

Vēsture un attīstība

Uvertīras forma un funkcija mainījās kopš Baroka laikiem. 17. gadsimtā Francijā Žans Batists Līji (Jean-Baptiste Lully) izveidoja tā saucamo franču uvertīru ar raksturīgām punktētajām, lēnās daļas figūrām un sekojošu ātru, bieži fūgetisku daļu. Līdzīgu praksi izmantoja arī citi baroka komponisti, piemēram, Georgs Frīdrihs Hendels.

18. gadsimtā uvertīra dažkārt pildīja vienkārši praktisku funkciju — 18. gadsimtā tās reizēm bija fona mūzika, kuru izmantoja, lai pievērstu skatītāju uzmanību (cilvēki izrāžu laikā mēdza čukstēt). Daži komponisti, piemēram, Džokdžoakīno Rosīni (Gioacchino Rossini, 1792–1868), savās operās bieži atkārtoja vai pārstrādāja vienas un tās pašas uvertīras fragmentus.

18. un 19. gadsimtā vērojama uvertīras estētikas maiņa: Kristofs Villibalds Gluks un vēlāk Rihards Vāgners (1813–1883) centās padarīt uvertīru par dramatisku, tematisku ievadu, kas emocionāli sagatavo stāstam. Vāgners savas uvertīras bieži sauca par “Vorspiel” (prelūdiju) un izmantoja tās, lai ievadītu muzikālos dramatiskos motīvus, kas izstrādājās visas operas gaitā.

Tomēr ne visi operu komponisti rakstīja garas uvertīras. Džuzepe Verdi (1813–1901) un Džakomo Pučīni (Giacomo Puccini, 1858–1924) dažkārt izvēlējās tūlītēju pāreju uz pirmo cēlienu vai ļoti īsu prelūdiju, lai sāktu darbību bez atsevišķas atklāšanas daļas.

Uvertīru veidi

• Franču uvertīra — lēna, punktētā ievada daļa, ko parasti seko ātra, kontrastējoša daļa (Lully, Handel).
• Itāļu uvertīra (sinfonia) — trīsdaļīga (ātri–lēni–ātri), kas kļuva par operu un vēlāk sinfonijas formu priekšteci.
• Sonātes formas uvertīra — klasicisma laikmeta uvertīra, kas reizēm bija uzbūvēta pēc sonātes pirmās daļas principiem (ekspozīcija, attīstība, reprīze).
• Koncertu uvertīra — 19. gadsimta romantiskā forma: atsevišķs koncertskaņdarbs, kas nepieder pie nevienas operas, bieži programmatiskas dabas (piem., Felikss Mendelszons — uvertīra “Fingala ala”).
• Tonālās poēmas un aprakstošās uvertīras — garākas, stāstošas kompozīcijas, kuras reizēm pārsniedz tradicionālo uvertīras garumu un tiek sauktas par tonālajām poēmām.
• Potpourri vai medley uvertīra — kolekcija ar iemīļotākajām melodijām vai tēliem, kas paziņo gaidāmā darba noskaņu.

Forma, orķestrācija un funkcija

Uvertīras forma var būt ļoti dažāda — no īsas, vienas tēmas prelūdijas līdz izteikti strukturētai, sonātes tipa kompozīcijai. Bieži tā ir īsa (dažas līdz desmit minūtes), instrumentāli bagāta un raksturota ar spilgtu orķestrāciju: pilnais orķestris, reizēm ar kori vai solistiem, ja to prasa izrāde. Dažos gadījumos uvertīra ieskicē vai tieši atklāj tēmas un motīvus, kas vēlāk izrādē tiks attīstīti.

Funkcijas:

• noskaņas un atmosfēras radīšana;
• klausītāju sagatavošana dramatiskajam stāstam;
• tematisku materiālu ievads vai īss sižeta atskats;
• praktiskais mērķis — aizpildīt laiku pirms izrādes sākuma un pievērst uzmanību.

Piemēri un komponisti

Ir daudz atmiņā paliekošu uvertīru — piemēram, Rosīni slavenā “Seviljas bārdas” (Il barbiere di Siviglia) uvertīra un William Tell uvertīra ar pazīstamu ātro koda daļu, Mendelszona “Fingala ala”, bet arī Beethovenam ir vairākas ievērojamas uvertīras/operu ievades (piem., Leonore uvertīras pie operas "Fidelio"). 19. gadsimtā komponisti kā Tchaikovsky, Smetana (Bartered Bride uvertīra) un citi bieži rakstīja gan operu uvertīras, gan atsevišķas programmatiskas uvertīras koncertiem.

Kā minēts, Džuzepe Verdi un Džakomo Pučīni reizēm izvairījās no izteikta atsevišķa uvertīras komponēšanas, izvēloties dramatisku tiešu ieiešanu darbībā vai ļoti īsu prelūdiju. Savukārt Rihards Vāgners izmantoja prelūdijas un Vorspiel, lai integrētu mūziku un drāmu vienotā plūsmā.

Mūsdienu lietojums un ietekme

Mūsdienās uvertīra joprojām pastāv operās, baletos un muzikālos, bet tās radniecīgās formas var redzēt filmām un scenogrāfiskām koncertprogrammām — īsi muzikāli ievadi, tematiski priekšspēlējumi vai atskaņojumi, kas sagatavo klausītāju stāstam. Koncertu uvertīra kā neatkarīgs žanrs joprojām tiek rakstīta, īpaši, ja komponists vēlas muzikāli aprakstīt kādu tēmu vai ainavu bez skatuves darbības saistības.

Kopumā uvertīra ir elastīga muzikālā forma, kas var būt gan vienkārša, gan sarežģīta — tās galvenais uzdevums ir atklāt izrādi, ievest dramatisko lauku un piesaistīt publikas uzmanību.

Uvertīras raksturīgās īpašības: parasti īsākas nekā citas simfoniskas daļas, var balstīties uz sonātes formu, saturēt atkārtojošus materiālus vai priekšskatīt galvenās tēmas, un to garums un forma atkarīga no laikmeta, komponista un mērķa (skatuves ievads vai koncerts).

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir uvertīra?

J: Kā komponisti izmantoja uvertīras 18. gadsimtā?

J: Kā daži vēlākie komponisti pievērsās uvertīru rakstīšanai?

Vai visi komponisti rakstīja uvertīras?

J: Kādus skaņdarbus rakstīja romantisma komponisti 19. gadsimtā?

J: Kādas formas ir vairums uvertīru?

Meklēt pēc burta