Uvertīra
Uvertīra ir skaņdarbs, ko orķestris atskaņo operas vai baleta sākumā. Šis vārds cēlies no franču valodas vārda "opening" (atklāšana), jo ar to tiek "atklāta" izrāde.
Uvertīras parasti ir melodijas, kas skanēs operas vai baleta laikā. Šādā veidā tās sagatavo skatītājus tam, kas sekos.
Daudzas uvertīras 18. gadsimtā bija vienkārši fona mūzika, lai piesaistītu skatītāju uzmanību (cilvēki mēdza čukstēt izrāžu laikā). Daži komponisti, piemēram, Džokdžoakīno Rosīni (Gioacchino Rossini, 1792-1868), savās nākamajās operās atkal un atkal izmantoja vienu un to pašu uvertīru vai tikai mainīja tās fragmentus.
Tādi komponisti kā Kristofs Villibalds Gluks un vēlāk Rihards Vāgners (1813-1883) ļoti rūpīgi centās, lai uvertīra būtu dramatisks sākums, kas sagatavo klausītājus stāstam. Vāgners savas uvertīras bieži dēvēja par "Vorspiel" (prelūdiju).
Ne visi komponisti rakstīja uvertīras savām operām. Džuzepe Verdi (1813-1901) un Džakomo Pučīni (Giacomo Puccini, 1858-1924) bieži vien pāriet uzreiz pirmajā cēlienā vai arī tām ir tikai ļoti īsa prelūdija.
19. gadsimtā daudzi romantisma komponisti rakstīja koncertu uvertīras. Šie skaņdarbi nepiederēja nevienai operai vai baletam, tie tika rakstīti, lai tos varētu dzirdēt koncertos. Bieži vien tām bija aprakstošs nosaukums, jo tās stāstīja kādu stāstu, piemēram, Felikss Mendelszons (1809-1847) uzrakstīja uvertīru "Fingala ala", kurā aprakstīta jūras ienākšana alā Iekšējo Hebridu salās. Dažkārt šie aprakstošie skaņdarbi bija daudz garāki par uvertīru (parasti tie ir tikai dažas minūtes), tāpēc tos sauca par tonālajām poēmām.
Uvertīras parasti tiek atskaņotas sonātes formā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir uvertīra?
A: Uvertīra ir skaņdarbs, ko orķestris atskaņo operas vai baleta sākumā. Vārds cēlies no franču valodas vārda "opening" (atklāšana), jo tā "atklāj" izrādi. Parasti uvertīrā ir melodijas, kas skanēs operas vai baleta laikā, un tās tiek izmantotas, lai sagatavotu skatītājus tam, kas sekos.
J: Kā komponisti izmantoja uvertīras 18. gadsimtā?
A: 18. gadsimtā daudzas uvertīras bija vienkārši fona mūzika, lai piesaistītu skatītāju uzmanību (cilvēki mēdza čukstēt izrāžu laikā). Daži komponisti, piemēram, Džokdžoakīno Rosīni (Gioacchino Rossini, 1792-1868), savās nākamajās operās atkal un atkal izmantoja vienu un to pašu uvertīru vai tikai mainīja tās fragmentus.
J: Kā daži vēlākie komponisti pievērsās uvertīru rakstīšanai?
A: Tādi komponisti kā Kristofs Villibalds Gluks (Christoph Willibald Gluck) un vēlāk Rihards Vāgners (Richard Wagner, 1813-1883) ļoti centās, lai uvertīra būtu dramatisks sākums, kas sagatavo klausītājus stāstam. Vāgners savas uvertīras bieži dēvēja par "Vorspiel" (prelūdiju).
Vai visi komponisti rakstīja uvertīras?
A: Ne visi komponisti rakstīja uvertīras savām operām. Džuzepe Verdi (1813-1901) un Džakomo Pučīni (Giacomo Puccini, 1858-1924) bieži vien pāriet uzreiz pirmajā cēlienā vai arī viņiem ir tikai ļoti īsa prelūdija.
J: Kādus skaņdarbus rakstīja romantisma komponisti 19. gadsimtā?
A: 19. gadsimtā daudzi romantisma komponisti rakstīja koncertu uvertīras. Šie skaņdarbi nepiederēja nevienai operai vai baletam, tie tika rakstīti tikai koncertiem. Tām bieži bija aprakstošs nosaukums, jo tās stāstīja kādu stāstu, piemēram, Felikss Mendelszons (1809-1847) uzrakstīja uvertīru "Fingala ala", kurā aprakstīta jūras ienākšana alā Iekšējo Hebridu salās. Dažkārt šie aprakstošie skaņdarbi bija daudz garāki par parastu uvertīru, tāpēc tos sāka dēvēt par tonālajām poēmām.
J: Kādas formas ir vairums uvertīru?
A: Lielākā daļa uvertīru parasti tiek atskaņotas sonātes formā.
