Felikss Mendelszons

Dzīve

Mendelszona ģimenei bija daudz naudas. Viņi arī ļoti interesējās par mūziku, literatūru, glezniecību utt. Viņa vectēvs Mozus Mendelszons bija slavens vācu nacionālajā literatūrā. Viņa tēvs bija baņķieris, bet māte nāca no ģimenes, kurai Berlīnē piederēja daudzas fabrikas. Jauno Feliksu izglītoja vecāki mājās. Lai gan ģimene bija ebreju tautības, viņa vecāki lika Feliksu kristīt, un dažus gadus vēlāk viņa tēvs kļuva par kristieti. Šajā laikā Mendelszonu ģimene savam vārdam pievienoja Bārtoldiju vārdu.

Drīz Feliksu sāka mācīt privātskolotāji, tostarp Ludvigs Bergers, kurš viņam mācīja klavierspēli. Viņš apguva arī mūzikas teoriju un kompozīciju. Deviņu gadu vecumā viņš spēlēja klavieres koncertā un sāka sacerēt nelielas lugas ar mūziku (vācu valodā tās sauc par singspieļiem). 1821. gadā viņš tika aizvests uz Veimāru pie slavenā rakstnieka Gētes. Tā bija pirmā no vairākām vizītēm, un Gētes domāšanas veids un viņa vācu literatūras darbi ļoti ietekmēja jauno Mendelszonu. Šajā laikā viņš sacerēja vairākus skaņdarbus, tostarp singspieles, simfonijas un kamermūziku. Viņš ceļoja kopā ar tēvu un iepazinās ar daudziem slaveniem mūziķiem.

1825. gadā ģimene pārcēlās uz Berlīni. Viņu lielajā mājā svētdienu rītos regulāri notika koncerti. Uz viņu privātajiem koncertiem tika aicināti daudzi bagāti un slaveni cilvēki. 1825. gada oktobrī viņš uzrakstīja Stīgu oktetu (skaņdarbu astoņiem stīgu instrumentiem), kas ir viens no viņa labākajiem darbiem. Viņš mācījās Johana Sebastiana Baha (1685-1750) mūziku, kura mūziku cilvēki bija gandrīz aizmirsuši. Viņš atrada Baha Svētā Mateja pasijas mūziku un 1829. gadā diriģēja tās atskaņojumu. Tas bija slavens uzvedums mūzikas vēsturē, jo cilvēki pēkšņi saprata, cik dižs bija Bahs. Kopš tā laika Baha mūzika nekad vairs netika aizmirsta.

No 1829. līdz 1835. gadam Mendelszons apceļoja visu Eiropu. Viņš vairākas reizes apmeklēja Londonu, kur arī atskaņoja Bēthovena Imperatora koncertu. Viņš devās uz Skotiju, kur kuģoja uz Fingala alu Iekšējos Hebridu salās. Tas viņu iedvesmoja uzrakstīt uvertīru "Hebridu salas". Atgriežoties atpakaļ, ar drezīnu notika avārija, un viņš savainoja ceļgalu. Viņš kādu laiku uzturējās pie komponista Tomasa Attvuda, pirms varēja atgriezties Berlīnē. Pēc tam viņš devās uz Itāliju, kur uzrakstīja Itāļu simfoniju. Itālijā viņš iepazinās ar Hektoru Berliozu, bet atpakaļceļā satika Šopēnu.

Kādu laiku viņš pavadīja Diseldorfā, kur izpildīja vairākas Hendeļa oratorijas, kā arī savu mūziku. Frankfurtē pie Mainas viņš apmetās pie ģimenes, kurā dzīvoja divas meitas. Ar vienu no viņām, Sesilu Šarloti Zofiju Žanreno, viņš apprecējās 1837. gadā. Viņiem bija laimīga laulība, un viņiem piedzima pieci bērni.

Felikss kopā ar savu jauno sievu devās uz dzīvi Leipcigā, kur viņš kļuva par slavenā Leipcigas Gēlandhausaorķestra diriģentu. Tas bija viens no augstākajiem amatiem Vācijā. Viņš diriģēja daudz aizmirstu 18. gadsimta komponistu mūziku. Viņš arī pirmo reizi atskaņoja Šūberta Simfoniju C-dur, ko deviņus gadus pēc Šūberta nāves bija atklājis Roberts Šūmanis. Mendelszons panāca, ka daži no slavenākajiem mūziķiem ieradās Leipcigā un muzicēja kopā ar orķestri: Mendelzena orķestris saņēma vairākus mūziķus: Klāru Šūmani, Franci Lista, Antonu Rubinšteinu, jauno vijolnieku Jozefu Joahimu un zviedru soprānu Jenny Lind. Mendelszons uzlaboja orķestra spēli, padarot to par vienu no labākajiem orķestriem pasaulē. Viņš arī gādāja par labu atalgojumu spēlētājiem.

1840. gadu sākumā Mendelszons kādu laiku pavadīja Berlīnē. Jaunais Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms IV bija ļoti ieinteresēts mūzikā, un viņam bija daudz ideju par jauniem koncertu plāniem. Viņš vēlējās, lai Mendelszons būtu par to atbildīgs. Karalis vēlējās, lai tiktu izrādītas grieķu lugas, un Mendelszonam bija jāuzraksta papildmūzika "Antigones" izrādēm.

1842. gada jūnijā Mendelszonu divreiz savā pilī Londonā uzņēma karaliene Viktorija. Mendelszons pateicās karalienei, veltot viņai savu Skotijas simfoniju. Viņš turpināja diriģēt Leipcigā un palīdzēja Berlioza mūziku popularizēt Vācijā. Viņš kļuva par jaunās Leipcigas konservatorijas direktoru. Berlīnē karalis viņam lūdza sniegt papildmūziku Šekspīra lugai "Sapnis vasaras naktī". Daļu no šīs mūzikas viņš bija uzrakstījis jau 17 gadus iepriekš, bet tagad viņš to pabeidza un 1843. gadā to atskaņoja.

Savos pēdējos dzīves gados Mendelszons cieta no sliktas veselības. Viņš turpināja strādāt un ceļot, cik vien varēja, bet pēc insulta 1849. gadā viņš nomira Leipcigā 38 gadu vecumā. Viņa mirstīgās atliekas ar speciālu vilcienu tika nogādātas Berlīnē, kur viņš tika apglabāts netālu no māsas Fanijas kapa.

Mūzika

Mendelszona slavenākie darbi ir viņa piecas simfonijas (īpaši Skotijas un Itāļu simfonija), koncerti (īpaši vijoļkoncerts), uvertīras (īpaši "Hebridu") un "Sapnis vasaras naktī", kurā ietilpst slavenais kāzu maršs. Viņš sarakstīja arī ļoti labu kamermūziku: stīgu kvartetus un klavieru trio, kā arī divas ļoti slavenas oratorijas: Eliju un Sv. Viņa klaviermūzikā ir liels īsu skaņdarbu krājums "Dziesmas bez vārdiem" (vācu: Lieder ohne Worte), ko daudzi pianisti labprāt spēlē. Viņa ērģeļmūzika liecina par viņa mīlestību pret J. S. Bahu, bieži vien skanot vairāk baroka nekā romantisma stilā. Pēc Mendelszona nāves viņa mūzika kādu laiku kļuva mazāk populāra. Iespējams, to izraisīja antisemītisma pieaugums 19. gadsimta vidū, iespējams, arī tas, ka daži mūziķi Mendelszona mūziku atskaņoja diezgan apburoši. Taču daudzi izcili mūziķi saskatīja viņa diženumu, un viņa mūzika ir iemīļota arī mūsdienās.