Incidentālā mūzika: lugām rakstīta mūzika un tās vēsture
Incidentālā mūzika: lugām rakstītās mūzikas vēsture — no Senās Grieķijas un Šekspīra līdz Mendelszonam, Bēthovenam un mūsdienu teātra praksēm.
Incidentālā mūzika ir mūzika, kas sarakstīta lugas vajadzībām. Tā atšķiras no operas, kur mūzika parasti ir stāsta neatņemama sastāvdaļa — incidentālā mūzika tiek lietota starp ainām, lai iezīmētu pārejas, vai īpaši svarīgos lugas brīžos, kā arī aktieru dziedātajās dziesmās. To bieži sauc arī par "gadījuma mūziku", jo mūzika te kalpo drāmas papildināšanai, nevis stāsta galvenajai darbībai.
Funkcijas un forma
Incidentālā mūzika pilda vairākas praktiskas un estētiskas funkcijas:
- Maskē ainām nepieciešamās pārejas un laika nobīdes (scene change music).
- Veido noskaņu, vietas un laika sajūtu, pastiprina emocijas un rada atmosferu.
- Var akcentēt varoņa tēlu vai motīvu, izmantojot leitmotīvus vai atgriežamus tematus.
- Diegeiskā mūzika (aktieru dziedātas dziesmas) integrē mūziku kā notikumu lugas pasaulē, savukārt nedieģētiskā (fona) mūzika paliek ārpus varoņu satura, to dzird tikai skatītājs.
Tipiskas incidentālās mūzikas formas: uvertīra (pirms lugas sākuma), prelūdijas, interlūdijas (starpposmi), enkorā vai mūzikas numuri dziesmām un deju partitūrām. Tradicionāli to atskaņoja dzīvs orķestris vai mazāku izmēru instrumentālais ansamblis, šodien nereti izmanto arī ierakstītu mūziku un elektroniskos risinājumus.
Īsa vēstures pārskats
Incidentālā mūzika pastāv jau kopš Senās Grieķijas, kur mūzika un dziedājums pildīja liturģiskas un dramatiskas funkcijas. Renasanses un agrīnā jaunā laika teātrī mūzikas izmantošana pieauga, bet īpaši liela loma tam bija 16. un 17. gadsimtā. Šekspīra lugās bieži dziedāja dziesmas; muzikālie numuri tika izmantoti galvenokārt komēdijās, jo traģēdijas parasti attēloja augstus, valdnieciski cēlus tēlus, kas nebija "piemēroti" dziedāšanai — traģēdiju varoņi runāja dzejā un retoriski, savukārt komiskie tēli bieži bija ganu, nimfu vai klaunu lomas, kuru priekšnesumos mūzika derēja sevišķi labi.
18. un 19. gadsimtā incidentālā mūzika kļuva daudzveidīgāka — to rakstīja gan mazi ansambļi, gan lieli orķestri, un daudzi izcili komponisti radīja skaņdarbus, kas sākotnēji paredzēti teātrim, bet vēlāk kļuva populāri koncertzālēs. Pazīstami piemēri:
- Felikss Mendelszons — mūzika Šekspīra "Sapnis vasaras naktī", ko 1842. gadā komponēja, kuras daļa (piem., kāzu maršs) kļuvusi par pastāvīgu koncertprogrammu.
- Bēthovens — mūzika Gētes lugai "Egmonts" (uvertīra saistīta ar spāņu apspiestās Nīderlandes cīņu par brīvību).
- Šūberts — slavenā Rosamunde uvertīra no lugas Die Zauberharfe ("Burvju arfa") ir kļuvusi par neatkarīgu koncertmūzikas daļu.
- Šūmaņa mūzika "Manfrēdam" ir piemērs tam, ka komponisti reizēm sacer mūziku, ko iedvesmo literārs teksts, bet tā nebūt nav paredzēta aktīvai izmantošanai uz skatuves; tā ir vairāk programmatiska, neatkarīga partitūra.
- Sibēliuss — mūzika Maeterlinka lugai Pelléas et Mélisande, un Griegs — mūzika Ibsena lugai Peer Gynt, no kuras izveidoja pazīstamās koncertsuites.
Daudzi komponisti no incidentālās mūzikas veidoja atsevišķas suītes vai instrumentālas izlases, kas ir piemērotas koncertiem. Tāpēc šīs uvertīras un tematiski spilgtākās daļas mūsdienās bieži skan nevis kā lugas sastāvdaļa, bet kā koncertprogrammas atklājošs numurs.
20. gadsimts un mūsdienas
20. gadsimtā teātra un mūzikas attiecības mainījās — incidentālā mūzika nekļuva par klasiski plaši lietotu elementu, toties parādījās jauni piegājieni. Brehta lugām bija nepieciešama īpaša, bieži sociāli un politiski uzlādēta mūzika; Brehts sadarbojās ar tādiem komponistiem kā Veils un Eislers, kuri saprata, kādu vēstījumu teksts prasa, un radīja mūziku, kas ir tuva kabarē vai populārajai estrādei, lai atturētu no emocionālas identificēšanās ar varoņiem (Verfremdungseffekt).
Mūsdienu teātrī incidentālā mūzika bieži saplūst ar skaņu dizainu — izmanto ierakstus, elektroniku, sintezatorus un efektus, lai veidotu vidi un ritmu, kas atbilst režijas idejai. Daudzas lugas šodien izmanto arī multimediju elementus un priekšierakstītu skanējumu, kas ļauj autoriem panākt precīzu atkārtojamību un tehnisku kontroli.
Secinājums
Incidentālā mūzika ir elastīgs un daudzveidīgs žanrs — no vienkāršām dziesmām, ko dzied lugas varoņi, līdz grandiozām uvertīrām, kas vēlāk kļūst par neatkarīgiem koncertdarbiem. Tā palīdz veidot lugas tempusu, noskaņu un dramaturģiju, bet reizē daudzas tās daļas pārdzīvo teātra robežas un kļūst par mūzikas kanona sastāvdaļu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir gadījuma mūzika?
A: Incidental music ir mūzika, kas sarakstīta lugas vajadzībām. Tā tiek izmantota starp ainām vai īpaši svarīgos lugas brīžos, vai aktieru dziedātajām dziesmām, un tā nav tik svarīga kā pati luga.
J: Kad pirmo reizi tika izmantota gadījuma mūzika?
A: Pirmo reizi gadījuma mūziku sāka izmantot jau Senajā Grieķijā. Tā bija populāra arī 16. un 17. gadsimtā, īpaši Šekspīra lugās.
J: Kā papildmūziku izmantoja komēdijās un kā traģēdijās?
A.: Komēdijās gadījuma mūziku bieži izmantoja biežāk nekā traģēdijās. Traģēdijās stāstīja par svarīgiem cilvēkiem, kuri runāja dzejā un bija pārāk cēli, lai dziedātu, savukārt cilvēki uzskatīja, ka komēdijās ir piemērotāk iekļaut dziesmas, kuras parasti dzied aktieri, kas spēlēja ganus, nimfas vai klaunus.
J: Kas ir daži slaveni gadījuma mūzikas komponisti?
A: Daži slaveni papildmūzikas komponisti ir Felikss Mendelszons ("Sapnim vasaras naktī"), Bēthovens (Gētes "Egmontam"), Šūberts ("Die Zauberharfe"), Šūmanis (Manfrēdam), Sibēliuss (Meterlinka "Pelléas et Mélisande") un Griegs (Ibsena "Peer Gynt").
J: Vai arī mūsdienās vēl joprojām tiek komponēta papildmūzika?
A: Jā, lai gan 20. gadsimtā tā nebija tik izplatīta, jo politiskās propagandas lugām bija nepieciešama jauna veida populārā mūzika. Šāda veida kabarē stila muzikālo pavadījumu Brehta lugām rakstīja tādi komponisti kā Veils un Eislers. Mūsdienās lugās tradicionālo orķestra skaņdarbu vietā bieži tiek izmantota elektroniskā mūzika.
J: Vai šo kompozīciju uvertīras parasti tiek atskaņotas atsevišķi koncertos?
A: Jā, daudzas uvertīras no šīm kompozīcijām tagad koncertos tiek atskaņotas atsevišķi, nevis kopā ar to oriģinālo pavadījumu.
Meklēt