Johans Volfgangs fon Gēte (1749. gada 28. augusts - 1832. gada 22. marts) bija vācu rakstnieks, dzejnieks, prozaiķis un dramaturgs. Viņš darbojās arī kā aktieris, administrators, zinātnieks, ģeologs, botāniķis un filozofs. Viņš ietekmēja daudzus 19. gadsimta rakstniekus un domātājus. Viņa devums zinātnē ir darbs botānikā un krāsu teorija. Bieži tiek citētas slavenas rindas no viņa grāmatām, un dažas viņa frāzes ir kļuvušas par vācu valodas sastāvdaļu. Šūberta, Šūmaņa, Brāmsa, Volfa un Štrausa dzejoļus ir ieskaņojuši tādi komponisti kā Šūberts, Šūmanis, Brāmss un Štrauss. Lielākā daļa viņa zinātnisko darbu tagad šķiet vecmodīgi.
Biogrāfija īsumā
Gēte piedzima Frankfurtes pie Mainas ģimenē ar labu izglītību un jau jaunībā sāka studēt tiesības Leipcigā un Strasbūrā. Viņa agrīnā rakstura veidošanos ietekmēja darbs tieslietu vidē un personiskās pieredzes — tās kļuva par pamatu romānam Die Leiden des jungen Werther ("Jaunā Wertera pārdzīvojumi"), kas iezīmēja viņa slavu un kļuva par manifestu Sturm und Drang kustībai.
Galvenie literārie darbi un virzieni
Gēte radīja daiļradi, kas aptver dzeju, drāmu, romānu un eseju. No svarīgākajiem darbiem jāmin:
- Die Leiden des jungen Werther ("Jaunā Wertera pārdzīvojumi") — romāns, kas padarīja autoru slavenu un spēcīgi ietekmēja laikmeta literatūru;
- Wilhelm Meisters Lehrjahre ("Vilhelma Meistara mācību gadi") — romāns par garīgo un sociālo izaugsmi;
- Faust (I un II daļa) — episkā traģēdija, kas tiek uzskatīta par vienu no Vācu literatūras pīlāriem un satur daudz slavenas frāzes un idejas, piemēram, par cilvēka tieksmi pēc pilnības un par "mūžīgā sievišķā" lomu.
Weimāras klasika, sadarbība un administrācija
Ilgu laiku Gēte darbojās Vīmarā, kur bija kultūras dzīves centrā — kā teātra vadītājs, valsts darbinieks un padomnieks. Viņš sadarbojās ar F. Šileru un kopā ar viņu veidoja tā dēvēto Weimāras klasiku, cenšoties apvienot klasicisma formu skaidrību ar romantisma emocionālo dziļumu. Viņa administratīvais darbs sniedza praktisku ietekmi uz teātra attīstību, izglītību un kultūras politiku.
Filozofija un zinātne
Bez literatūras Gēte pētīja dabu un izstrādāja savas teorijas: viņš rakstīja par botānikas jautājumiem (piem., augļu un lapu formu attīstību), mineraloģiju un ģeoloģiju. Viņa darbs Zur Farbenlehre ("Krāsu mācība") 1810. gadā bija centieni izskaidrot krāsu fenomenu, taču tas tika pretrunīgi vērtēts zinātniskajā vidē un vēlāk kritizēts no neitonaiskās optikas pozīcijām. Neskatoties uz to, Gēte zinātniskās intereses atspoguļo viņa holistisko pieeju pasaules izpratnei.
Stila un ietekmes raksturojums
Gētes valoda un stils ir daudzslāņains — no emocionālas, impulsīvas prozas līdz rafinētām klasiskām formām. Viņa idejas par personības pilnveidi, mākslas un dabas attiecībām, kā arī par cilvēka pašizziņu ietekmēja ne tikai literatūru, bet arī filozofiju, mākslu un mūziku. Daudzi komponisti mūzikas valodā interpretēja Gētes dzeju — kā minēts, to darīja tādi komponisti kā Šūberts, Šūmaņa, Brāmsa, Volfa un Štrausa.
Mantojums
Gēte tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem Vācijas literatūras klasiķiem. Viņa darbi joprojām tiek plaši lasīti, iestudēti un pētīti. Literatūras vēsturē viņa vārds saistās ar pāreju no 18. gadsimta ideālisma uz 19. gadsimta intelektuālajām straumēm. Tomēr, kā minēts iepriekš, lielākā daļa viņa zinātnisko darbu tagad šķiet vecmodīgi.
