Johans Volfgangs fon Gēte

Agrīnā dzīve

Gēte dzimis Frankfurtē pie Mainas, Vācijā. Viņa tēvs bija labi izglītots un ļoti stingrs. Viņa mātei bija tikai astoņpadsmit gadi, kad viņš piedzima. Kad Gēte bija mazs zēns, viņš sāka rakstīt stāstus un lugas saviem draugiem. Jaunībā viņš apguva grieķu, latīņu un franču valodu. No 1765. līdz 1768. gadam viņš studēja jurisprudenci Leipcigā. Viņš uzrakstīja arī dažas vēstules, kas tiek uzskatītas par skaistām un kas liecināja par viņa kā rakstnieka izredzēm. No 1770. līdz 1771. gadam viņš turpināja studijas Strasbūrā. Viņš pievienojās citiem jauniešiem, kuri vēlējās mainīt vācu rakstīšanas veidu. Viņš uzskatīja, ka tādi cilvēki kā Johans Kristofs Gotšeds ir pārāk stingri attiecībā uz dzejas rakstīšanu. Apgaismības ideju vietā viņš vēlējās, lai dzejnieki būtu radoši un radītu savus noteikumus.

Viens no tiem, kam bija daudz jaunu ideju, bija dzejnieks Johans Gotfrīds fon Herders. Herderam patika Šekspīra lugas (kuras viņš bija apguvis vācu valodā), kā arī tautas dzeja. Šīs idejas bija aizraujošas Gētem, un viņš palīdzēja Herderam vākt tautas dzeju. Abi vīri uzskatīja, ka dzejai vienmēr jānāk no sirds un ka tās pamatā jābūt dzejnieka pieredzei, nevis vecmodīgam priekšstatam par to, kādam jābūt labam dzejolim. Šajā laikā tapa daži no pazīstamākajiem Gētes dzejoļiem, piemēram, "Heidenröslein", "Der König in Thule" un "Erlkönig".

Gētes dzīves laikā viņš bija iemīlējies vairākās sievietēs. Savas dzīves sākumā viņš bija iemīlējies kādā mācītāja meitā, vārdā Frīderike Briona. Viņa iedvesmojusi vairākus viņa dzejoļus. Viņš jutās ļoti skumjš, kad viņi izšķīrās. Daudzos Gētes darbos ir vērojama mīļotā cilvēka pamestības sajūta. Tie visi ir balstīti uz viņa paša pieredzi. Viņa vilšanās mīlestībā iedvesmoja viņu, rakstot par Verteru lugā Die Leiden des jungen Werthers un Grietienu viņa lielajā lugā Fausts. Viņa dzejoļi atspoguļo arī viņa idejas par zinātni un filozofiju.

Die Leiden des jungen Werthers (Jaunā Vertera ciešanas) ir vēstuļu formā sarakstīta grāmata. Verters ir jauns vīrietis, kurš kaislīgi iemīl meiteni vārdā Lotte, kura ir precējusies ar kādu citu. Beigās Verters nonāvē sevi. Grāmata guva lielus panākumus visā Eiropā. Cilvēki runāja par "Vertera drudzi". Daudzi jaunieši, kas bija vīlušies mīlestībā, līdzinājās Verteram un izdarīja pašnāvību.

Gētes slavenākais darbs ir ļoti gara luga "Fausts". Pie tās viņš pavadīja lielāko daļu savas dzīves. Šajā laikā viņš rakstīja Fausta pirmo versiju. Tā ir balstīta uz leģendāru varoni un stāsta par cilvēku vārdā Fausts, kurš ir noguris no mācībām un vēlas pēc iespējas lielāku laimi. Velns (lugā saukts par Mefistofeli) saka Faustam, ka var viņam palīdzēt to panākt, bet beigās Faustam ir jāatdod viņam sava dvēsele un jādodas ar viņu uz elli. Fausts izmanto maģiju cerībā, ka tā viņam pateiks visu par dzīvi.

Līdztekus rakstniecībai Gēte veidoja arī jurista karjeru. Portālā 1772viņš četrus mēnešus pavadīja Vetzlārā, strādājot Imperatora tiesā. Šeit viņš ieguva jaunus draugus, tostarp jaunu meiteni, kura jau bija saderinājusies ar kādu citu.

Vidējais periods: ierašanās Veimārā līdz Šillera nāvei (1775-1805)

Gēte bija labi izglītots un labi prata organizēt un saprasties ar svarīgiem cilvēkiem. Vienpadsmit gadus viņš strādāja Veimāras galmā pie jaunā hercoga Kārļa Augusta. Viņš kļuva par hercoga kabineta locekli un vēlāk arī par tā priekšsēdētāju. Viņam bija jāorganizē ceļu būves projekti, jārūpējas par parkiem un ēkām. Viņš studēja ģeoloģiju, mineraloģiju, botāniku un anatomiju. Viņš iemīlējās sievietē vārdā Šarlote fon Šteina, kura bija precējusies un kurai bija vairāki bērni. Viņš rakstīja viņai mīlas vēstules, un viņa iedvesmoja viņu uzrakstīt daudzus dzejoļus. Šajā laikā viņš uzskatīja, ka cilvēka uzdevums dzīvē ir būt noderīgam. Viņa grāmatu varoņi šajā laikā bieži vien bija nevis ģēniji, bet vienkārši cilvēki.

Pēc kāda laika viņš saprata, ka darbs valsts pārvaldē neatvēl viņam laiku rakstīšanai, tāpēc viņš uz 18 mēnešiem devās uz Itāliju. Viņš iemīlēja ainavas un radīja daudz skiču, kā arī lasīja antīkos dzejniekus un grāmatas par mākslas vēsturi. Viņš uzrakstīja lugu rīmētās rindās "Ifigēnija Taurīnā", kurā klasicisma skaistums apvienots ar lielisku dzeju.

Pēc atgriešanās no Itālijas viņš atkal apmetās uz dzīvi Veimārā. Itāliju viņš apmeklēja otrreiz. Viņš ļoti sadraudzējās ar slaveno dzejnieku un dramaturgu Frīdrihu Šilleru. Abi vīrieši sarunājās par daudzām idejām un palīdzēja viens otram, piedāvājot savu darbu kritiku. Viņš rakstīja īsus darbus, piemēram, Hermann und Dorothea, kas stāsta par dzīvi mazā vācu pilsētiņā Franču revolūcijas laikā.

Šajā laikā viņu aizņēma divi visnozīmīgākie darbi. Viens no tiem ir romāns Wilhelm Meisters Lehrjahre. Tas ir piemērs tam, ko vācu valodā dēvē par "Bildungsroman", kas nozīmē kaut ko līdzīgu "Izglītības romānam". Tas nozīmē romānu, kurā parādīta cilvēka izaugsme, viņa rakstura attīstība un pasaules izzināšana. Šī grāmata ļoti būtiski ietekmēja 19. gadsimta romantisko romānu un visus vācu autobiogrāfiskos romānus kopš tā laika. Gētes darbs pie šīs grāmatas ilga daudzus gadus.

Otrs ārkārtīgi nozīmīgs darbs bija viņa luga "Fausts". Viņš veica izmaiņas oriģinālajā versijā, apvienojot visus mazos fragmentus vienā lieliskā lugā. Rakstot lugu, Šillers viņam deva padomus. Fausts noslēdz līgumu ar velnu Mefistofeli, kurš viņam sola visu, ko vien viņa dvēsele var vēlēties: skaistu dzīvi, zeltu, sievietes un godu. Viņš paktu paraksta ar savām asinīm.

Vēlākā dzīve (1805-1832)

Šajā laikā Napoleons karoja karus visā Eiropā. Vācija, kas joprojām sastāvēja no daudzām mazām valstīm, bija Francijas ienaidniece. Gēte vienmēr uzskatīja Napoleonu par varoni. Viņa priekšstati par politiku joprojām balstījās uz 18. gadsimta idejām. Viņš ienīda karu, tāpēc nepiedalījās politikā, bet koncentrējās uz zinātni un literatūru. Viņš uzrakstīja grāmatu "Izvēles radniecības" (Die Wahlverwandtschaften), kurā aplūko šķiršanās problēmu. Dažas no viņa zinātniskajām idejām ir izmantotas stāstā, jo viņš stāsta par to, kā divi ķīmiskie savienojumi var sadalīties un izveidot jaunas savienības. Viņš to salīdzina ar cilvēkiem savā stāstā. Viņa dzejoļi "Westöstlicher Divan" ir vieni no viņa izcilākajiem. Viņš izmanto idejas no Persijas un citām Austrumu valstīm kopā ar idejām no Rietumiem. Tajā ir daudz līdzību par cilvēka dzīvi.

Daudzas interesantas lietas, ko Gēte teica, pierakstīja viņa draugs Ekermans, kurš tās publicēja grāmatā "Sarunas ar Gēti". Gētes autobiogrāfijā, ko viņš nosauca Dichtung und Wahrheit (Dzeja un patiesība), rakstīja arī par savu dzīvi. Grāmatā stāstīts par viņa jaunību līdz pat ierašanās brīdim Veimārā. Tā sastāv no četrām daļām. Ceturtā daļa tika publicēta pēc viņa nāves. Viņš izvēlējās šādu nosaukumu, lai parādītu, ka viņš stāsta patiesību par savu dzīvi, bet ir mainījis dažu notikumu secību, lai padarītu to par poētisku grāmatu.

Gēte uzrakstīja Vilhelma Meistera turpinājumu (turpinājuma daļu) ar nosaukumu Vilhelma Meistera klaiņošanas gadi (Wilhelm Meisters Wanderjahre). Tas sastāv no vairākām daļām, kas ir kā atsevišķi stāsti. Tās stāsta par Vilhelma Meistera attiecībām ar sabiedrību un par to, kā viņam nākas mainīt savu dzīvesveidu, lai iekļautos citu cilvēku vidū.

Gētes "Fausts" bija padarījis viņu par Eiropas literatūras dižgaru. Dzīves nogalē viņš pabeidza "Fausta" otro daļu. To ir diezgan grūti lasīt, un tā vairāk atgādina garu dzejoli nekā dramatisku lugu. Tajā ir izklāstītas viņa idejas par alegoriju, zinātni un filozofiju.

Gēte nomira Veimārā 1832. gada 22. martā. Viņš bija sācis kā 18. gadsimta izcilais klasiķis un beidzis kā 19. gadsimta jaunais romantiķis. Nevienam citam nebija tik lielas ietekmes uz tā laika mākslu un literatūru.

Viņa nozīmīgākie darbi

• Götz von Berlichingen mit der eisernen Hand, 1774. g.
• Prometejs, 1774. gads
• Die Leiden des jungen Werthers, 1774 gads
• Ifigēnija Taurīnā, 1779
• Torkvato Taso, 1780 - 1790
• Römische Elegien, 1788-90
• Venēcijas epigrammas, 1790. gads
• Fausts. Fragments, 1790
• Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795/96
• Fausts. Eine Tragödie, 1808
• Krāsu teorija, 1810
• West-östlicher Divan, 1819. gads
• Fausts II, 1833