Roberts Šūmanis — vācu romantisma komponists, klaviermūzikas meistars (1810–1856)
Roberts Šūmanis — vācu romantisma meistars, klaviermūzikas un Lieder radītājs; emociju pilni opusi, "Albums jauniešiem" un iedvesmojoša, literatūras piesātināta mūzika.
Roberts Šūmanis (dzimis 1810. gada 8. jūnijā Cvikau, Saksijā, miris 1856. gada 29. jūlijā) bija slavens vācu komponists. Viņš dzīvoja laikā, ko dēvē par romantisma periodu. Viņam nācās atteikties no plāniem kļūt par koncertējošu pianistu, jo viņš savainoja roku. Viņš izdeva mūzikas žurnālu un rakstīja daudz rakstu par tikko sacerēto mūziku. Viņa mūzikā ir daudz lietu, kas raksturīgas romantisma mūzikai: tā ir emociju pilna, skaņdarbiem bieži ir nosaukumi, kas apraksta lietas, un tos bieži iedvesmo literatūra. Viņš sarakstīja ļoti daudz klaviermūzikas. Dažus no šiem skaņdarbiem ir grūti atskaņot, bet citi skaņdarbi ir diezgan viegli. Daudzi bērni iemācās spēlēt dažus no skaņdarbiem, kas iekļauti viņa Albumā jauniešiem. Viņa dziesmas (Lieder) ir vienas no labākajām, kādas jebkad rakstītas. Viņš rakstīja arī lielākus skaņdarbus, piemēram, simfonijas, koncertus un kamermūziku. Dažkārt viņš jutās ļoti laimīgs, bet citkārt bija ļoti nomākts. Šīs garastāvokļa maiņas ir dzirdamas daudzos viņa skaņdarbos.
Īss biogrāfisks pārskats
Roberts Šūmanis studēja likumību un literatūru, taču drīz pārgāja pie mūzikas profesionālas studijas. Viņš bija izcils un radošs klaviermūziķis, taču jau agrīnā jaunībā viņam radās problēmas ar labo roku — traumas un pārmērīgas trenēšanās dēļ viņam nācās samazināt koncertdarbību un pievērsties komponēšanai, mūzikas kritikai un redaktora darbam. 1834. gadā viņš palīdzēja dibināt un vadīt mūzikas žurnālu, kas kļuva par nozīmīgu platformu jaunu ideju un jaunrades apspriešanai.
Personiskā dzīve
Viens no vissvarīgākajiem cilvēkiem Šūmaņa dzīvē bija pianiste Klāra (Clara) — viņa sieva un ilgstoša atbalstītāja. Viņu laulība bija gan mīlestības, gan profesionāla partnerība: Klāra bieži izpildīja un popularizēja Roberta klavierdarbus koncertos. Pāris audzināja vairākus bērnus un kopā cīnījās ar dažādām grūtībām, tostarp Roberta mainīgajiem garastāvokļiem un veselības problēmām.
Radošais mantojums
Šūmanis atstāja plašu un daudzveidīgu darbu krājumu. Viņa klavierdarbi ietver gan mazas, liriski noskaņotas miniātas, gan sarežģītus, virtuozus ciklus. No pazīstamākajiem klavierdarbiem var minēt Carnaval, Kreisleriana, Kinderszenen un Papillons. Albumā jauniešiem iekļautie gabali ir populāri mācību repertuārā un pazīstami arī bērniem un amatieriem.
Viņš rakstījis arī nozīmīgas liederu sērijas, piemēram, Dichterliebe un Frauenliebe und -leben, kurās teksti un mūzika cieši saplūst, radot spēcīgu drāmas un emociju izjūtu. No kamermūzikas svarīgākie darbi ir klavierkvintets un vairākas klaviertrios, bet orkestrālajā žanrā viņš komponēja vairākas simfonijas — piemēram, tā dēvēto "Pavasara" simfoniju — un klavierkoncertu, kas joprojām ir bieži atskaņots koncertos.
Stils un iedvesma
Šūmaņa mūzikai raksturīga izteikta tēlainība un emocionāls dziļums. Viņa darbu dramaturģija bieži iedvesmota no literatūras un filozofijas — romantisma tēli, dzeja un literārie varoņi redzami daudzos skaņdarbos. Komponists izmantoja arī iekšēju dialogu principu: viņa darbos bieži parādās divi tēli — impulss un sapņainība (pazīstami kā Florestan un Euzēbijs) — kas atspoguļo dažādas rakstura puses.
Žurnālistika un kritika
Šūmanis bija arī nozīmīgs mūzikas kritiķis un publicists. Viņa rediģētais mūzikas žurnāls kļuva par svarīgu lauciņu jauno ideju vēstījumam, kur viņš aizstāvēja savus mūzikas uzskatus un atbalstīja jaunus talantus. Viņš pamanīja un slavēja dažus vēlāk ļoti nozīmīgus komponistus, un viņa recenzijas ietekmēja publisko gaumi un mūzikas dzīvi 19. gadsimta Vācijā.
Veselība, pēdējie gadi un mantojums
Šūmaņa dzīvē bija arī smagas veselības un garīgās veselības krīzes. Viņa nosliece uz depresiju un psihozi izpaudās periodiskos sabrukumos; 1854. gadā pēc nopietnas epizodes viņš bija ievietots psihiatriskā iestādē Endeniha tuvumā (Endenich), kur arī nomira 1856. gada 29. jūlijā. Neskatoties uz traģiskajiem dzīves brīžiem, viņa mantojums paliek milzīgs: komponists ietekmēja romantisma attīstību, bagātināja klaviermūzikas un liederu repertuāru, un viņa skaņdarbi joprojām tiek plaši atskaņoti un mācīti.
Kur sākt klausīties un mācīties
- Ja vēlaties iepazīties ar Šūmaņa klaviermūziku pakāpeniski — sākumā der Albumā jauniešiem iekļautie gabali.
- Par nobriedušāku pieredzi: klausieties Carnaval, Kreisleriana un Kinderszenen.
- Ja interesē vokālā mūzika, sākt var ar Dichterliebe vai atsevišķiem Lieder ciklu rakstiem, kur tekstu un mūzikas mijiedarbība ir īpaši izteikta.
Roberts Šūmanis paliek vienu no romantisma galvenajiem komponistiem — viņa mūzika ir gan intīma un personiska, gan plaši mākslinieciski izteiksmīga, un tā turpina iedvesmot mūziķus un klausītājus visā pasaulē.
Roberts Šūmanis
Dzīve
Roberts Šūmanis bija grāmattirgotāja un grāmatizdevēja piektais un jaunākais bērns. Bērnībā viņam patika lasīt grāmatas, kas atradās tēva veikalā. Viņš sāka komponēt septiņu gadu vecumā. Skolā viņam ļoti labi veicās mūzikā un literatūrā. Mācību beigšanas eksāmenu viņš nokārtoja ar ļoti augstiem vērtējumiem. Ģimene vēlējās, lai viņš kļūtu par juristu, tāpēc viņš devās uz Leipcigu studēt jurisprudenci, taču gandrīz nekad neapmeklēja lekcijas. Viņu daudz vairāk interesēja ne tikai mūzika un literatūra, bet arī sievietes un dzeršana. Viņš mācījās klavierspēli pie skolotāja Frīdriha Vika. Vīkam bija deviņus gadus veca meita Klāra. Daudzus gadus vēlāk viņa kļuva par viņa sievu. Klāra bija izcila pianiste. Tēvs viņu veda koncertturnejās, jo viņa bija brīnumbērns.
Šūmanis sāka komponēt īsus klavierdarbus un dziesmas. Viņš mīlēja Šūberta mūziku, un, uzzinājis, ka Šūberts ir miris, viņš raudāja visu nakti. Viņš bieži vien klavierspēli vingrināja septiņas stundas dienā. Tomēr viņam sākās problēmas ar pirkstiem. Bieži tika teikts, ka rokas viņam sāpēja tāpēc, ka viņš kaut ko darināja, lai izstieptu pirkstus, taču tagad cilvēki uzskata, ka, visticamāk, tas notika saindēšanās ar dzīvsudrabu, jo ārsti bija lietojuši dzīvsudrabu, lai mēģinātu izārstēt viņa sifilisu. Lai kāds arī būtu iemesls, viņš nevarēja turpināt pianista karjeru, un atlikušo mūža daļu viņš pavadīja, komponējot un rakstot par mūziku. Daudzi viņa raksti parādījās žurnālā Neue Zeitschrift für Musik (Jaunais mūzikas žurnāls), ko viņš pats sāka izdot.
1834. gadā viņš saderinājās ar sešpadsmit gadus vecu meiteni Ernestīni, bet pēc tam Šūmanis saderināšanos pārtrauca, jo iemīlēja Klāru Vīku. Klāras vecāki nevēlējās, lai viņa apprecas ar viņu. Viņas tēvs darīja visu iespējamo, lai pārtrauktu laulības. Varbūt viņš nojauta, ka Šūmanam ir sifiliss, varbūt zināja, ka viņš bieži dzer. Galu galā pēc daudziem strīdiem, tiesas prāvām un slepenām tikšanās reizēm Roberts un Klāra 1840. gadā apprecējās.
Šūmanis cieta no maniakālas depresijas. Depresijas laikā viņš gandrīz neko nerakstīja, taču 1840. gads viņam bija laimīgs, un viņš sarakstīja daudz dziesmu, kā arī orķestra mūziku. 1841. gadā viņš uzrakstīja četras simfonijas. 1842. gadā viņi kopā devās koncerttūrē, taču Šūmanam bija grūti, jo Klāra bija slavenāka par viņu. Viņš atgriezās viens Leipcigā, lai strādātu savā izdevniecībā. Šajā laikā viņš atkal jutās nomākts un dzēra daudz alus un šampanieša. Kad Klāra atgriezās, viņš atkal bija laimīgs un komponēja kamermūziku. 1844. gadā viņi devās tūrē pa Krieviju un spēlēja caram. Augustā viņš bija pilnībā nervozi sabrucis un nespēja paciest klausīties savu mūziku. Pagāja laiks, līdz viņš atguvās.
Tagad viņš jau labi prata rakstīt visu veidu mūziku. Viņš rakstīja mūziku slavenajai Gētes lugai "Fausts". 1849. gadā viņš uzrakstīja vienu operu - "Genoveva". Viņa slava izplatījās lēnām. Daudzus gadus Drēzdene un Leipciga bija vienīgās pilsētas, kur viņš bija slavens. 1850. gadā viņš kļuva par Diseldorfas mūzikas direktoru. 1853. gadā viņš iepazinās ar Brāmsu. Brahmss kļuva par lielu Šūmaņu ģimenes draugu. Šūmanis laikrakstā "Neue Zeitschrift für Musik" publicēja rakstu ar virsrakstu "Neue Bahnen" ("Jaunie ceļi"), kurā viņš sacīja, ka Brāmss (tobrīd viņam bija 20 gadi) kļūs par ļoti izcilu komponistu. Viņam bija taisnība.
Šūmanis bieži bija domājis par pašnāvības mēģinājumu. 1854. gada 27. februārī viņš iemeta sevi Reinas upē. Viņu izglāba daži laivinieki, bet, kad viņi viņu nogādāja krastā, viņš šķita pilnīgi ārprātīgs. Viņu nogādāja patversmē, kur viņš pavadīja pēdējos divus savas dzīves gadus. Viņš nomira 1856. gada 29. jūlijā.
Šūmaņa mūzika
Šūmaņa klaviermūzika ir ļoti labi pazīstama. Lai gan viņam nācās pamest pianista karjeru, viņa sieva Klāra spēlēja viņa skaņdarbus un palīdzēja tiem kļūt slaveniem. Daudzi no viņa klavierdarbiem ir īsu skaņdarbu krājumi, katrs ar savu nosaukumu, piemēram, Papillons (Tauriņi), Davidsbündlertänze, Carnaval. Rakstot šos skaņdarbus, Šūmanis domāja par karnevāla svinībām. Davidsbündler bija cilvēku grupa, pie kuras piederēja Šūmanis un kurai nepatika "filistieši" (cilvēki, kuriem nepatika laba mūzika, nosaukta Bībelē minēto filistiešu vārdā) Darbā Carnaval abas Šūmaņa personības šķautnes pārstāv Florestans un Eusebijs. Šūmaņa maniakālā depresija (laimīgais un traģiskais noskaņojums, kas viņam piemita) viņa mūzikā skan līdzās. Citi klavierdarbi: Kreisleriana, Albums jauniešiem, kurā ir arī pavisam viegli skaņdarbi, piemēram, Kareivja maršs un populārās Bērnības ainas ar slaveno Träumerei (Sapņošana). Ir arī garāki skaņdarbi klavierēm: 3 sonātes, Toccata un Phantasie.
Viņa kamermūzikā ietilpst stīgu kvartets un slavenais klavieru kvintets.
Šūmanis bija viens no dižākajiem Lieder (vācu dziesmu) komponistiem. Viņš izvēlējās slavenu vācu dzejnieku dzeju un ļoti izdomas bagātā veidā to ietērpa mūzikā. Klavierspēlei ir ļoti interesants pavadījums, kas palīdz izcelt vārdu nozīmi. Viņš sarakstīja dziesmu ciklu "Dichterliebe" (Dzejnieka mīlestība), kurā iedziedāti daži Heinriha Heines dzejoļi. Cits dziesmu cikls saucas Frauenliebe und -leben (Sievietes mīlestība un dzīve) pēc Adalberta fon Šamiša vārdiem.
Lai gan šķita, ka jaunais Šūmanis labprātāk raksta īsus skaņdarbus, pēc tikšanās ar Mendelszonu viņš sāka vairāk interesēties par gariem skaņdarbiem. Simfoniju rakstīšanai viņu iedvesmoja arī tas, ka viņš atklāja Šūberta 9. simfoniju, par kuras uzrakstīšanu neviens nezināja. Viņš to atrada kastē Vīnē, Šūberta brāļa mājā. Šūmanis uzrakstīja četras simfonijas. Viena no viņa labākajām ir Trešā simfonija, ko bieži dēvē par Reinas simfoniju (Reinas upes vārdā). Arī Ceturtā d-moll ir lielisks darbs. Izmantojot tikai dažas muzikālas idejas, viņš tās daudzpusīgi attīsta un uzraksta garu četru daļu skaņdarbu. Ļoti iecienīts ir viņa klavierkoncerts. Klāra Šūmaņa to atskaņoja kopā ar Leipcigas Gēlandhausa orķestri pirmajā atskaņojumā 1846. gada Jaungada dienā.
Pēc Šūmaņa nāves Klāra pievērsās sava vīra mūzikas atskaņošanai un palīdzēja tai kļūt pazīstamai. Viņa regulāri apmeklēja Angliju, kur spēlēja koncertos. Viņa arī izdeva daudz Šūmaņa skaņdarbu izdevniecībai Breitkopf und Härtel.
Roberts Šūmanis 1839. gadā.
Ieraksti
- Šūmaņa Allegro op. 8
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Roberts Šūmanis?
A: Roberts Šūmanis bija slavens vācu komponists, kurš dzīvoja romantisma laikā.
J: Kas notika ar Roberta Šūmaņa plāniem kļūt par koncertējošu pianistu?
A: Robertam Šūmanam bija jāatsakās no plāniem kļūt par koncertpianistu, jo viņš bija savainojis roku.
J: Ko Roberts Šūmanis publicēja bez savas mūzikas?
A: Roberts Šūmanis publicēja mūzikas žurnālu un rakstīja rakstus par tikko sacerētu mūziku.
J: Kādas ir dažas raksturīgākās Roberta Šūmaņa mūzikas iezīmes?
A: Roberta Šūmaņa mūzika ir emociju pilna, tai bieži ir aprakstoši nosaukumi, un to iedvesmojusi literatūra.
J: Kāda veida mūziku Roberts Šūmanis sarakstīja ļoti daudz?
A: Roberts Šūmanis rakstīja daudz klaviermūzikas.
J: Kāda tipa cilvēki parasti varētu iemācīties spēlēt kādu no Roberta Šūmaņa skaņdarbiem?
A: Daudzi bērni mācās spēlēt dažus no Roberta Šūmaņa skaņdarbiem, kas iekļauti viņa albumā "Albums jauniešiem".
J: Ko var dzirdēt daudzos Roberta Šūmaņa skaņdarbos?
A: Daudzos Roberta Šūmaņa skaņdarbos var dzirdēt garastāvokļa maiņas - no ļoti priecīga līdz ļoti nomākta.
Meklēt