Kas ir kamermūzika? Definīcija, ansambļi un vēsture
Kas ir kamermūzika? Skaidra definīcija, slaveni ansambļi, vēstures gaita un iedvesmojoši piemēri — ideāli mūzikas mīļotājiem.
Kamermūzika ir mūzika, kas rakstīta nelielām instrumentu grupām. "Kamera" ir "telpa" (no franču valodas vārda "chambre"). Parasti vārds "chamber" angļu valodā nozīmē telpu lielā mājā vai pilī. Tajos laikos, kad cilvēki, kam bija lielas mājas vai pilis, turēja savus mūziķus, viņiem varēja būt savs privāts orķestris, kas spēlēja lielajā zālē. Dažreiz koncerts varēja notikt arī mazā kamerā. To sauca par "kamermūziku".
Kamermūzika var būt jebkura instrumentu grupa no diviem līdz pat astoņiem vai deviņiem instrumentiem. Katrs spēlētājs spēlē kaut ko atšķirīgu no pārējiem ("viens uz daļu"). Salīdziniet to ar orķestri, kurā, piemēram, vairākas vijoles spēlē vienas un tās pašas notis.
Vārds "kamerorķestris" tiek lietots arī attiecībā uz "kamerorķestri", kas nozīmē: neliels orķestris. Turpretī lielu orķestri bieži dēvē par simfonisko orķestri. Mazu kori var saukt par "kamerkori". Taču šos piemērus parasti neuzskata par "kamermūziku".
Kas raksturo kamermūziku?
Kamermūzikas galvenās iezīmes ir intimitāte, komunikācija starp izpildītājiem un skaidra daļu sadale — katrai partijai parasti ir sava neatkārtojama loma. Tas nozīmē, ka izpildītājiem jāspēlē ļoti precīzi, jāsadarbojas un bieži arī jārada balansa un frāzējuma nianses bez diriģenta. Kamermūzika var būt gan ļoti pārdomāta un struktūrēta (klasiskās formas), gan improvizējošāka un eksperimentālāka (20. gadsimta un mūsdienu darbos).
Biežākās ansambļu formas
- Duo — divi instrumenti (piem., flauta un vijole, vai vijole un klavieres).
- Trio — populārākais ir klavieru trio (vijole, čells, klavieres).
- Kvartets — īpaši pazīstams ir stīgu kvartets (2 vijoles, viola, čells) kā "kamermūzikas karaliskā forma".
- Kvintets — var būt stīgu vai pūšaminstrumentu kvintets (piem., flauta, oboa, klarinete, rags, fagots).
- Sestets, septets, oktets, nonets — lielāki nelieli ansambļi, kur kompozīcijas var būt gan kamermūziskā, gan salona rakstura.
- Kamerorķestris — neliels orķestris ar vairākām partijām, bet parasti vairāk intīms nekā liels simfoniskais orķestris.
Īpaši nozīmīgas formas
Stīgu kvartets pelnīti tiek uzskatīts par kamermūzikas centru: J. Haydna, W. A. Mozarta un L. van Beethovena stīgu kvarteti ir kļuvuši par standartu, uz kura balstījās vēlākie komponisti. Klavieru trio un klarineta kvintets arī ir ļoti populāras formas, kas piedāvā plašu niansējumu un krāsu klāstu.
Kamermūzikas vēsture — īss pārskats
Kamermūzikas saknes meklējamas baroka periodā: tad parādījās tādas formas kā sonata da camera un trīscēlu (trio sonata). 18. gadsimtā, Itālijā un Austrijā, kamermūzika kļuva par svarīgu mājas un salonu izklaides elementu.
J. Haydn bieži tiek saukts par stīgu kvarteta "tēvu", jo viņš sistemātiski attīstīja šo žanru. Mozartam un Beethovenam šis žanrs kļuva par izteiksmīgu domas lauku — it īpaši Beethovenam, kur kvarteti kļūst par dziļi personiskiem un strukturāli inovatīviem darbiem.
19. gadsimts deva kamermūzikai romantisku izpausmi — šajā periodā komponisti (piem., Schuberts, Brahms, Mendelssohns) izmantoja kamermūziku gan publiskai, gan mājas izpildei. 20. gadsimtā komponisti kā Bartóks, Šostakovičs, Debisī, Ravēls un Šēnbergs paplašināja skaņu valodu, ritmu un harmoniju kamermūzikā. Mūsdienās kamermūzika turpina attīstīties, iekļaujot elektroniku, multimediju elementus un neparastus instrumentu salikumus.
Nozīmīgi komponisti un ansambļi
Komponisti, kuri būtiski ietekmējuši kamermūzikas literatūru: J. Haydn, W. A. Mozart, L. v. Beethoven, F. Schubert, R. Schumann, J. Brahms, B. Bartók, D. Šostakovičs, C. Debussy, M. Ravel un citi. No izpildītājiem vēsturē atzīmēti kamermūzikas ansambļi un skolas, kas popularizēja repertuāru un izpildījuma stilu (piem., Amadeus Quartet, Juilliard String Quartet un mūsdienu ansambļi).
Kamerorķestris vs kamermūzika
Lai gan termini reizēm pārklājas, kamermūzika parasti nozīmē darbus nelielam ansamblim ar vienu spēlētāju uz partiju, kam bieži nav diriģenta. Savukārt kamerorķestris ir neliels orķestris (piem., 15–30 mūziķi), kas var izpildīt gan kamermūzikas darbus, gan aranžētas simfoniskās kompozīcijas; šeit daļēji var būt vairākas vijoles uz partiju.
Kā klausīties un kur dzirdēt kamermūziku
- Kamermūzika vislabāk atklājas nelielās zālēs, kamieļos vai salonos, kur var dzirdēt detaļas un nianses.
- Klausoties, pievērsiet uzmanību dialogam starp instrumentiem: tembram, dinamiskajām attiecībām un ritmiskajām niansēm.
- Ja interesē izpilde, daudzās pilsētās notiek kamermūzikas festivāli, klubu vakari un studentu koncerti — tie bieži ir pieejami un ļoti izglītojoši.
Noslēgumā
Kamermūzika ir plašs un daudzveidīgs žanrs — no vienkāršām, sirsnīgām duetu formām līdz sarežģītiem stīgu kvartetiem un mūsdienu eksperimentiem. Tā piedāvā tuvību starp mūziķiem un klausītājiem, prasot gan no izpildītāja, gan no klausītāja lielu uzmanību niansēm un muzikālajai komunikācijai.
Vārdi grupu lielumam
Šie vārdi tiek izmantoti, lai parādītu, cik daudz cilvēku spēlē. Tos var izmantot arī dziedātāju grupām (solo vokāls, duets utt.):
- solo ir tikai viens spēlētājs (vai dziedātājs). Parasti to nesauc par kamermūziku.
- duets vai duets ir skaņdarbs diviem instrumentiem. Vārds "duets" parasti nozīmē skaņdarbu, kurā abām daļām ir vienāda nozīme. Vijoles sonātēm, flautas sonātēm u. c. parasti ir klavieru pavadījums, bet parasti tās netiek sauktas par duetiem. Klavierduetes ir paredzētas diviem spēlētājiem pie vienām klavierēm.
- trio ir skaņdarbs trim instrumentiem. Klaviertrio ir skaņdarbi klavierēm, vijolei un čellam. Dažkārt trio var nosaukt viena instrumenta vārdā, piemēram: Brāmsa "Hornu trio" ir mežragam, vijolei un klavierēm, nevis trim ragiem!
- kvartets ir skaņdarbs četriem instrumentiem. Stīgu kvartets ir populārākais kamermūzikas veids. Tie ir paredzēti divām vijolēm, altam un čellam. Klavierkvartets ir paredzēts klavierēm, vijolei, altam un čellam.
- kvintets ir skaņdarbs pieciem instrumentiem. Stīgu kvintets var būt divām vijolēm, divām vijolēm un čellam (piemēram, Mocarta stīgu kvintets) vai arī divām vijolēm, altam un diviem čellam (piemēram, Šūberta kvintets). Klavierkvintets ir klavierēm un stīgu kvartetam (lai gan Šūberta "Trotu kvintets" ir neparasts: tas ir klavierēm, vijolei, altam, čellam un kontrabasam).
- sekstets ir skaņdarbs sešiem instrumentiem. Stīgu sekstetā parasti ir divas vijoles, divas altiņas un divi čelli. Pūlenka sekstets ir klavierēm un pieciem pūšaminstrumentiem.
- septets ir diezgan neparasts, un tas varētu būt jebkurā instrumentu kombinācijā. Bēthovens, Sen-Sēnss un Ravēls rakstīja septetus, taču dažādām kombinācijām.
- oktets ir paredzēts astoņiem instrumentiem. Šūberta oktets ir rakstīts klarnetei, ragu, fagotam, stīgu kvartetam un kontrabasam. Mendelszona oktets ir diviem stīgu kvartetiem.
- Nonet ir diezgan reta parādība. Luijs Spors sarakstīja nonetu vijolei, altam, čellam, kontrabasam, flautai, obojai, klarnetei, fagotam un mežragam.
Vēsture
Kamermūzika instrumentiem kļuva populāra kā kaut kas atšķirīgs no lielajiem orķestriem. Orķestris attīstījās 17. gadsimtā, un līdz ar to attīstījās arī kamermūzika. Komponisti rakstīja trio sonātes, kas bija paredzētas diviem augstiem instrumentiem (piemēram, divām vijolēm) un continuo pavadījumam (parasti klavesīnam un čellam). Arkandželo Korelli un Johans Sebastians Bahs sarakstīja daudz trio sonātu.
Jozefs Haidns sarakstīja daudz stīgu kvartetu. Viņš šo kombināciju padarīja populāru. Arī Mocarts un Bēthovens sarakstīja dažus ļoti lieliskus stīgu kvartetus. Pēdējie Bēthovena sarakstītie bija ļoti grūti atskaņojami un saprotami, taču 19. gadsimta komponisti, piemēram, Šūberts, Šūmanis, Mendelszons un Brāmss, iedvesmojās no tiem. Divdesmitajā gadsimtā vienus no labākajiem stīgu kvartetiem sarakstīja Bartoks un Šostakovičs.
Kamermūzikas atskaņošana
Ir ļoti jautri spēlēt kamermūziku, jo katrs spēlētājs ir individuāls. Tā ir kā saruna mūzikā. Nav diriģenta, tāpēc katram mūziķim ir uzmanīgi jāieklausās pārējos un jāmācās spēlēt kopā kā nelielai komandai. Mūziķi var arī labāk dzirdēt savu spēli nekā orķestrī. Daži dzīvi komponisti ir sarakstījuši daudz mūzikas jaunajiem spēlētājiem, kuri nav ļoti pieredzējuši. Daži no Mocarta agrīnajiem stīgu kvartetiem nav pārāk sarežģīti un ir lielisks ievads kamermūzikas spēlēšanā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kamermūzika?
A: Kamermūzika ir mūzika, kas rakstīta nelielām instrumentu grupām.
J: Kāpēc to sauc par kamermūziku?
A: Tā tiek saukta par kamermūziku, jo "chamber" franču valodā nozīmē "telpa", un sākotnēji to spēlēja nelielās telpās.
J: Cik instrumentu var būt kamermūzikas grupā?
A: Kamermūzikas grupā var būt jebkurš instrumentu skaits - no diviem līdz deviņiem.
J: Kāda ir atšķirība starp orķestri un kamermūzikas grupu?
A: Kamermūzikā katrs spēlētājs spēlē kaut ko atšķirīgu no pārējiem ("viens uz daļu"), savukārt orķestrī var būt daudz mūziķu, kas spēlē vienas un tās pašas notis.
J: Kas ir kamerorķestris?
A: Kamerorķestris ir neliels orķestris.
J: Kā sauc lielu orķestri?
A: Lielu orķestri bieži sauc par simfonisko orķestri.
J: Kā sauc mazo kori?
A: Mazo kori var saukt par "kamerkori", bet parasti to neuzskata par "kamerkori".
Meklēt