Čells

Vēsture

Čelli sāka lietot 16. gadsimtā. Tajā laikā pastāvēja instrumentu grupa, ko sauca par vijolēm. Attīstījās arī vijoļu saimes instrumenti, un tika veikti daudzi eksperimenti ar dažādu formu un izmēru instrumentiem. Vijole bija populāra kā basa instruments. Tas bija līdzīgs mūsdienu kontrabasam. Nosaukums violončello nozīmē "mazā vijole". Arī čellam ir 4 stīgas. Čells attīstījās kā basa instruments stīgu grupās (kontrabasu pievienoja vēlāk, "dubultojot basu", t. i., spēlējot to pašu, ko čells, oktāvu zemāk). To izmantoja basso continuo pavadījumā, spēlējot to pašu, ko klavesīnista kreisā roka. Kad komponisti sāka rakstīt concerti grossi (skaņdarbus orķestrim un nelielai solistu grupai), viņi sāka čellam piešķirt nelielas solodziesmas. Šādā veidā čellu sāka izmantot arī kā solo instrumentu. Johans Sebastians Bahs sarakstīja sešas ļoti slavenas svītas čellam solo (bez pavadījuma). Tie ir vieni no skaistākajiem skaņdarbiem, kas sarakstīti čellam.

Arī citi komponisti sāka rakstīt skaņdarbus čellam solo. Jozefs Haidns šim instrumentam uzrakstīja divus solo koncertus. Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II mīlēja čellu, un viņš iedvesmoja Haidnu, Mocartu un Bēthovenu rakstīt mūziku ar interesantām čella daļām. Čells tagad bija līdzvērtīgs citiem stīgu instrumentiem, tas vairs nespēlēja tikai vienkāršu basa līniju.

19. gadsimtā daudzi slaveni komponisti rakstīja mūziku čellam. Daudzi no viņiem paši bija čellisti, piemēram, Kārlis Davidovs, Dāvids Popers un Jūlijs Klengels. Daži ļoti slaveni komponisti, kas rakstīja nozīmīgu mūziku čellam, bija: Mendelszons, Šopēns, Šūmanis, Brāmss, Dvoržāks, Forē, Sen-Sēnss, Elgars, Sergejs Rahmaņinovs. Nesen tapuši divi slaveni skaņdarbi čellam un orķestrim: Bendžamina Britena Čella simfonija un Džona Tavenera Aizsargājošais plīvurs.

Čella spēle

Čella partijas ir līdzīgas vijoles partijām. Stīgas ir noskaņotas C-G-D-A (no zemas līdz augstai). Čelli spēlē, sēžot un turot instrumentu starp ceļgaliem. Čella galam ir tapa, kas balstās uz zemes. Tā augstums ir regulējams, lai spēlētājs varētu to novietot sev ērtā pozīcijā. Čelli parasti spēlē ar loku.

Čella skaņa ir dziļa un bagātīga. Tas sākas divas oktāvas zem vidējā C, bet var sasniegt ļoti augstu līmeni. Augstākajām notīm spēlētājs var izmantot "īkšķa pozīciju" (vijolnieks to nevar izdarīt). Tas nozīmē, ka kreisais īkšķis nospiež vienu vai divas stīgas augstu virs grifa ("augstu" nozīmē "tuvāk tiltiņam", kur ir augstās notis. Patiesībā tas ir tuvāk grīdai). Lai gan visbiežāk čella skaņdarbi tiek rakstīti basa klofelē, čella skaņdarbi bieži vien ir diezgan augsti, tāpēc īpaši solo repertuārā tiek izmantota tenora klofelīte.

Daži slaveni čellisti

Slavenākais 1900. gadu sākuma čellists bija spāņu čellists Pablo Kasalss. Viņš padarīja čellu populāru kā solo instrumentu arī mūsdienās. Kasalss atklāja arī slavenās J. S. Baha svītas čellam, kas bija zudušas.

Starp slavenākajiem pagājušā gadsimta čellistiem ir arī Emanuels Feuermans, Gregors Pjatigorskis, Pols Torteliērs, Žaklīna du Prē un Mstislavs Rostropovičs.

Šodienas čellistu vidū ir Yo-Yo Ma, Julians Lloyd Webber, Octavia Philharmonica, Mischa Maisky, Kirill Rodin, Tim Hugh, Robert Cohen, Ruslan Biryukov, Pieter Wispelwey un Truls Mørk.