Čells (violončelo): definīcija, uzbūve un pielietojums mūzikā

Uzzini visu par violončelo (čells) — definīciju, uzbūvi, spēles tehniku un pielietojumu klasiskajā, kamermūzikā un popā. Ideāli gan mācībām, gan mūzikas entuziastiem.

Čells ir instruments, ko izmanto mūzikas atskaņošanai. Tā nosaukums cēlies no itāļu valodas, tāpēc to izrunā "chello". Pilns vārds ir violoncello, bet, runājot cilvēki parasti to sauc par čello. Cilvēku, kurš spēlē čellu, sauc par čellistu. Čells ir ļoti populārs instruments. Tas pieder pie stīgu ģimenes. Tam ir daudz pielietojumu: kā solo instrumentam, kamermūzikai un arī orķestrim. Reizēm to izmanto arī popmūziķi, piemēram, The Beatles, Björk un Jamiroquai.

Uzbūve un galvenās daļas

Čella tipiski sastāv no vairākām pamata daļām, kuras kopā veido tā skaņu un spēlēšanas komfortu:

• Ķermenis — izgatavots no vairākām koka daļām: virsējā plate parasti ir no priedes (spruce), aizmugure un sāni no kļavas (maple). Ķermenis rezonē un pastiprina skaņu.
• Naks (mēle) un fretboard — garais, plakanais elements, uz kura novietojas kreisās rokas pirksti. Parasti no eboni vai cita cieta koka.
• Bride (tiltiņš) — pārvada stīgu svārstības uz ķermeni.
• Stīgas — parasti četras (no zema līdz augstam: C, G, D, A), izgatavotas no tērauda, sintētiska serdzes vai gutas; tām var būt dažādas skaniskās īpašības.
• Skaņas stienis (soundpost) un basa sija (bass bar) — iekšēji elementi, kas regulē rezonansi un struktūru.
• Tailpiece un kniedes — tur stīgas pie ķermeņa; mūsdienās bieži ar smalkām regulēšanas skrūvēm (fine tuners).
• Endpin — regulējams kāts, kas atbalsta čellu uz grīdas; ļauj instrumentu stabilizēt sēžot.
• Loka — gatavots no koka (piem., pernambuco) vai oglekļa šķiedras, ar zirga spalvām, kas pārklātas ar rosinām (rosin), lai radītu berzi pret stīgām.

Izmēri, skaņa un diapazons

Standarta čella pilnais izmērs tiek saukts par 4/4; ir pieejami arī mazāki izmēri (3/4, 1/2 u. c.) bērniem vai cilvēkiem ar mazākiem augumiem. Čella īpašais diapazons sniedzas no zemā C (C2) līdz augstākām pozīcijām vairākās oktāvās, kas ļauj tam pildīt gan basu, gan tenorbalss lomu un reizēm arī melodisku soprāna līniju. Skaņa parasti ir silta, dziļa un ekspresīva, ar bagātīgu tembru zemos reģistros un spējīgu dziedātīgu līniju augstākos reģistros.

Skaņošana un spēles paņēmieni

• Skaņošana: čella stīgas tiek noregulētas kvintēs: no zemās uz augsto — C, G, D, A.
• Arco — klasiskais loka spēles paņēmiens, kurā loka vilkšana pret stīgām rada dziedājošu skaņu. Ir daudz variāciju: legato, spiccato, martellato, sul ponticello u.c.
• Pizzicato — stīgu pielaišana ar pirkstu, radot perkusīvāku, īsāku skaņu; bieži izmanto gan klasiskajā, gan populārajā mūzikā.
• Harmoniķi (flageolets) — particulāri paņēmieni, lai iegūtu skaidras, gaišas tonālās skaņas.
• Augstas pozīcijas un vibrato — čella izteiksmīgums bieži balstīts uz plašu pozīciju lietošanu un vibrato niansēm.

Repertuārs un loma mūzikā

Čells ir ārkārtīgi daudzpusīgs. Klasiskajā mūzikā tam ir plašs repertuārs: solo darbi (piem., J. S. Bacha solo suitas), čella koncerti (Boccherini, Dvořāka, Elgara, Šostakoviča u.c.), kamermūzika (čella dueti, trio, kvarteti ar vijoli, vijolcēļu instrumentiem) un orķestrālā mūzika, kur čells veido gan fundamentālu harmonisko bāzi, gan solo līnijas.

Arī mūsdienu žanros čells tiek izmantots plaši — no kamermūzikas un laikmetīgās mūzikas līdz džezam, popmūzikai un elektronikai. Daži populāri piemēri — jau minētie The Beatles, Björk un Jamiroquai — ir lietojuši čella tēlus savos ierakstos, demonstrējot instrumenta spēju iederēties dažādos stilos.

Slaveni čellisti un nozīmīgi darbi

Vēsturē un mūsdienās ir vairāki izcilie čellisti, kuri ietekmējuši instrumenta spēles tehniku un repertuāru, piemēram:

• Pablo Casals — popularizēja Bacha solo suites.
• Mstislav Rostropovič — izpildījis un pasūtinājis daudz mūsdienu darbu.
• Jacqueline du Pré — zināma ar spēcīgu Elgara koncerta interpretāciju.
• Yo-Yo Ma — plaši pazīstams mūsdienu un starpžanru čellists.

Svarīgi koncertdarbi: Bacha sešas suitas solo čellam, Dvořāka Čella koncerts si-moll, Elgara Čella koncerts mi-majā, Šostakoviča čella koncerti u.c.

Kā tur un spēlē čellu — padomi iesācējiem

• Sēdiet stingri, bet relaksēti — čells atrodas starp ceļiem, endpins uz grīdas.
• Kreisā roka — pirksti cieši, bet ne saspringti uz ģitāras klaviatūras (fretboard) — jāapgūst pozīciju pārejas.
• Labā roka — loka vilkšana ar elkoņa un rokas dabisku mobilitāti; mācieties kontrolēt spiedienu un lokas ātrumu, lai mainītu dinamiku un artikulāciju.
• Regulāra prakse ar metronomu un uzmanība uz intonāciju — čella stīgas nav iezīmētas, tāpēc jāattīsta labs taustes un dzirdes sajūgs.

Kopšana un uzturēšana

• Turiet instrumentu stabilā mitruma līmenī (aptuveni 40–60 %) — koks reaģē uz mitrumu; pārāk sauss vai mitrs klimats var bojāt instrumentu.
• Izmantojiet rosinām pirms spēles un ik pa laikam pārbaudiet rosināšanas daudzumu; pēc spēles viegli atslābiniet loka matus (ne pilnībā).
• Bows pārzāģēšana (re-hair) parasti nepieciešama reizi 6–12 mēnešos atkarībā no lietošanas intensitātes.
• Regulāras pārbaudes pie luthiera (čellu meistara) — skaņas stienis, basa sija, tiltiņš un stīgas var prasīt regulēšanu vai nomaiņu.

Elektroniskie čelli un mūsdienu tendences

Elektriskie čelli un pastiprinātāji ļauj instrumentam skanēt citādi un būt vieglāk ievietojamiem pop/rok vai elektro mūzikas kontekstos. Mūsdienu komponisti un izpildītāji eksperimentē ar efektiem, skaņu apstrādi un multimediju elementiem, paplašinot čella lomu mūzikā.

Čells ir instruments ar bagātu vēsturi un plašu skaniskās izteiksmes diapazonu — no intīmas solo melodijas līdz varenai orķestrālai partijai. Tā daudzveidība padara to par neatņemamu elementu gan klasiskajā, gan populārajā mūzikā.

Čella spēle

Čella partijas ir līdzīgas vijoles partijām. Stīgas ir noskaņotas C-G-D-A (no zemas līdz augstai). Čelli spēlē, sēžot un turot instrumentu starp ceļgaliem. Čella galam ir tapa, kas balstās uz zemes. Tā augstums ir regulējams, lai spēlētājs varētu to novietot sev ērtā pozīcijā. Čelli parasti spēlē ar loku.

Čella skaņa ir dziļa un bagātīga. Tas sākas divas oktāvas zem vidējā C, bet var sasniegt ļoti augstu līmeni. Augstākajām notīm spēlētājs var izmantot "īkšķa pozīciju" (vijolnieks to nevar izdarīt). Tas nozīmē, ka kreisais īkšķis nospiež vienu vai divas stīgas augstu virs grifa ("augstu" nozīmē "tuvāk tiltiņam", kur ir augstās notis. Patiesībā tas ir tuvāk grīdai). Lai gan visbiežāk čella skaņdarbi tiek rakstīti basa klofelē, čella skaņdarbi bieži vien ir diezgan augsti, tāpēc īpaši solo repertuārā tiek izmantota tenora klofelīte.

Čella daļas

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir čells?

J: No kurienes cēlies čella nosaukums?

J: Kā cilvēki parasti sauc čellu?

J: Kā sauc cilvēku, kurš spēlē čellu?

J: Kādi ir daži čella izmantošanas veidi mūzikā?

J: Vai čellu izmanto popmūziķi?

J: Vai čells ir populārs instruments?

Meklēt pēc burta