Concerto grosso — baroka dialoga koncerts: definīcija un vēsture
Concerto grosso: baroka dialoga izcelsme, trīsdaļu forma un vēsturiskie meistardarbi — Corelli, Händel, Bahs un 20. gs. atdzimšana (Stravinskis, Bartoks).
Concerto Grosso ir 18. gadsimta skaņdarbs, kurā ir neliela instrumentu grupa un liela instrumentu grupa. Šīs divas grupas ir pretstatītas viena otrai. Dažkārt abas grupas spēlē kopā, dažkārt viena spēlē pati, vai arī abas grupas var imitēt viena otru. Mazo grupu sauc par "concertino", bet lielo grupu - par "tutti", "ripieno" vai "concerto grosso" (ar tādu pašu nosaukumu kā skaņdarbs). "Concerto grosso" itāļu valodā nozīmē "lielais koncerts". Daudzskaitlī ir "concerti grossi". Ievērojiet, ka "concerto" otro "c" izrunā kā angļu "ch".
Parasti concerti grossi izpildā bija ar basso continuo (bāzes līnija, ko pavadīja čells, violone vai liels bass un cembalo vai ērģeles), kā arī ar vijolēm, obojām, spēka instrumentiem vai trubu atkarībā no vajadzības. Concertino sastāvā bieži bija divas vijoles un čells vai cits solistiskais ansamblis; ripieno nodrošināja pilnīgāku skanējumu. Concerti grossi var būt gan svinīgi dievnamā (concerto da chiesa), gan vieglākas kamerālās raksturas (concerto da camera).
Forma un raksturs
Koncerta grosso ir vairākas daļas, kas atšķiras pēc ātruma un rakstura. Parasti ir trīs daļas: pirmā ir ātra, otrā - lēna, bet pēdējā - ātra. Pirmajā daļā kontrastē tutti un solisti, otrā daļa ir klusa, bet pēdējā daļa ir dzīva.
Papildus: bieži pirmās daļas struktūru veido ritornello princips, kur ripieno atgriežas ar atpazīstamu tematisku materiālu, savukārt concertino attīsta vai kontrastē šo materiālu. Otrās daļas var būt liriskas ar kontrastējošu melodiju vai šūpolēm (siciliana), bet pēdējās daļas bieži izmantot dejas formu (giga, allegro vai fugu) un ir tehniski dzīvīgas. Ornamentācija un improvizācija uz solistu puses bija ierasta izpildes prakse barokā.
Vēsture un nozīme
Komponists, kurš ļoti popularizēja concerto grosso, bija itālis Arkandželo Korelli (1653-1713). Viņa concerti grossi nelielajā solistu grupā parasti bija divas vijoles un viens čells. Arī Georgs Frīdrihs Hendelis (1685-1759) savā concerti grossi izmantoja šādu kombināciju.
Korelli Op. 6 (viņu ciklu publicēja pēc viņa nāves) kļuva par standarta paraugu vēlajam barokam un iedvesmoja citus komponistus. Hendelis savus concerti grossi publicēja, izmantojot līdzīgas idejas — kontrastu starp solistu ansambli un pilnā sastāva orķestri, kā arī ritornello tehniku un bagātu instrumentāciju.
Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach, 1685-1750) sarakstīja sešu koncertu kopumu, kas pazīstams kā Brandenburgas koncerti. Katrs no Brandenburgas koncertiem ir paredzēts atšķirīgai instrumentu kombinācijai. Lielākā daļa no tiem ir concerti grossi. Piemēram, otrajā no tiem ir četru instrumentu concertino grupa: trompete, vijole, flauta un oboja.
Bahu cikls demonstrē, cik elastīga var būt concerto grosso forma — katrs koncerts izmanto citādāku kolorītu un proporcijas starp concertino un ripieno, reizēm iekļaujot arī solo instrumentu virtuozitāti.
Pēcnācēji un atdzimšana
Pēc baroka perioda tikai nedaudzi komponisti rakstīja concerti grossi. Viņus vairāk interesēja solo koncerts. Tomēr 20. gadsimtā daži komponisti, tostarp Igors Stravinskis (1882-1971) un Bela Bartoks (1881-1945), rakstīja skaņdarbus, kas līdzinās concerti grossi.
Piemēram, Igora Stravinska Dumbarton Oaks koncerts (1938) tieši atsaucas uz Baha Brandenburgas koncertiem gan proporciju, gan tekstūras ziņā, turpretī B. Bartoka darbi, piemēram, Music for Strings, Percussion and Celesta, izmanto grupu kontrastus un imitācijas, kas atgādina concerto grosso principus. 20. gadsimta atdzimšana ietver arī komponistus, kuri apvieno baroka tehniku ar mūsdienu harmoniju un ritmu.
Mūsdienu interpretācija un mantojums
20. un 21. gadsimta interpretācijās koncerti grossi bieži tiek atskaņoti gan vēsturiskajos, gan mūsdienu instrumentu sastāvos. Vēsturiskās izpildes kustība (ar periodiskiem instrumentiem un autentisku praksi) atdzīvināja Korelli, Baha un Hendela darbus, bet mūsdienu orķestri piedāvā jaunas interpretācijas un aranžējumus. Concerto grosso ietekmēja arī solo koncerta un orķestra dramaturģiju, sniedzot modeli dialogam starp grupām, ko komponisti izmantojuši daudzās mūzikas žanros.
Kopumā concerto grosso ir būtiska baroka mūzikas forma, kas demonstrē kontrastu, dialogu un kompozicionālu izdomu — īpaši attiecībā uz ritornello principu, grupu mijiedarbību un tekstūras daudzveidību.
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Concerto Grosso?
A: Concerto Grosso ir 18. gadsimta skaņdarbs, kurā ir neliela instrumentu grupa un liela instrumentu grupa. Šīs divas grupas tiek pretstatītas viena otrai, un dažreiz abas grupas spēlē kopā vai viena pati, vai arī abas grupas var imitēt viena otru.
J: Kā sauc mazo grupu?
A: Mazo grupu sauc par "concertino".
J: Ko itāļu valodā nozīmē "Concerto grosso"?
A: "Concerto grosso" itāļu valodā nozīmē "lielais koncerts".
J: Cik daļām ir concerto grosso?
A: Koncerta grosso ir vairākas daļas, kas atšķiras pēc ātruma un rakstura, parasti trīs daļas; pirmā ir ātra, otrā - lēna, bet pēdējā - ātra.
J: Kas padarīja šo mūzikas veidu populāru?
A.: Komponists, kurš ļoti popularizēja concerto grosso, bija itālis Arkandželo Korelli (1653-1713).
J: Kādu instrumentu kombināciju izmantoja Corelli savos Concerti Grossi?
A: Mazajā solistu grupā Corelli Concerti Grossi parasti bija divas vijoles un viens čells.
J: Vai pēc baroka perioda beigām kāds cits komponists rakstīja Concerti Grossi līdzīgus skaņdarbus?
A: Jā, daži komponisti, piemēram, Igors Stravinskis (1882-1971) un Bela Bartoks (1881-1945), pēc baroka perioda rakstīja skaņdarbus, kas līdzinās concerti grossi.
Meklēt