Flauta (flīģelis): kas tā ir, vēsture un spēles pamati
Flīģelis (bieži saukts arī par blokflautu vai vienkārši par flautu mazākā izpildījumā) ir mūzikas instruments, kas pieder pie pūšamo instrumentu grupas un ir viens no flautas paveidiem. Parasti tas ir veidots kā cilindriska caurule ar galvu, kurā ievietota speciāla mēmā kanaļa — spēles uzpūšanas sistēma (t.s. “beak” vai “fipple” galerija). Spēlētājs ieliek mutē instrumenta galviņu, pūš kontrolētu gaisu caur kanālu, un skaņu veido metāllapeles vietā — gaisa straumes sadalījums pie malas (labium). Flīģeļiem parasti ir vairāki caurumi pirkstiem, kurus nosedz vai atver, lai mainītu toņu augstumu.
Uzbūve un izmaiņas
Flīģeļi var būt izgatavoti no koksnes, plastmasas, metāla vai kombinētām materiālu variācijām. Tie mēdz būt dažādos izmēros — soprāns, altflauta, tenors un basflauta — kas nosaka reģistru un skaļumu. Katra daļa (galviņa, korpuss, pēda) ietekmē instrumenta intonāciju un spēles ērtumu. Salīdzinājumā ar mūsdienu sānu (transverse) flautu, flīģelis parasti ir klusāks, ar plašāku toņu dažādību zemāku reģistru instrumentiem.
Vēsture Īsumā
Eiropā cilvēki spēlēja dažādas flautas; Eiropā ierasts flautu veids — tostarp blokflauta tipa instrumenti — bija zināms jau viduslaikos un īpaši populārs Renesanses un Baroka laikmetā. Mūziķi bieži izmantoja šos instrumentus arī, lai atdarinātu putnu dziesmas un citus dabas skaņojumus. Lielie baroka komponisti, piemēram, Purcels, Bahs, Telemanis un Vivaldi, ir komponējuši mūziku gan blokflautai, gan sānu (transverse) flautai — daudzos gadījumos repertuārs bija pielāgojams abiem veidiem.
Laika gaitā, īpaši 18. un 19. gadsimtā, populārāka kļuva sānu flauta un citas, skaļākas orķestra pūšamās familijas, tāpēc blokflauta daļēji izkrita no profesionālā instrumentu klāsta. Tomēr 20. gadsimta otrajā pusē, ar interesi par vēsturisko izpildījumu praksi un agrīno mūziku, flīģelis atkal ieguva popularitāti — gan profesionālu mūziķu vidū, gan mācību sistēmās.
Spēles pamati
Izmantojot flīģeli, svarīgi ir apgūt pamatus:
- Pareiza sēdēšana un pozīcija: mugura taisna, instruments viegli noliekts uz priekšu, pirksti tuvu caurumiem.
- Elpošana un kontroli: dziļa, relaksēta diafragmas elpošana; pūšana ar stabilu gaisa plūsmu, nevis spiedienu ar vaigiem.
- Pirkstu tehnika: precīza caurumu nosedzēšana, lai izvairītos no noplūdēm un nepareizas intonācijas.
- Artikulācija: sprauga (tonguing) ar mēles palīdzību, lai sākotnēji definētu notis un frāzes.
Kur mācīties un kā praktizēt
Flīģeli bieži izmanto mūzikas skolās un pulciņos kā ievadinstrumentu, jo plastmasas modeļi ir lēti un izturīgi. Lai progresētu, ieteicams:
- regulāri praktizēt īsās sesijās (15–30 minūtes dienā iesācējiem),
- strādāt ar skalu un toņu vingrinājumiem intonācijas uzlabošanai,
- praktizēt ar metronomu ritma stabilitātei,
- apmeklēt nodarbības vai individuālas stundas pie pieredzējuša pedagoga, ja iespējams.
Repertuārs un ansambļi
Repertuārs flīģelim ir ļoti plašs: no viduslaiku un baroka mūzikas līdz mūsdienu kompozīcijām. Ir arī īpašas flīģeļu grupas — konsorti un flīģeļu orķestri — kurās dažādu izmēru instrumenti spēlē kopā, radot bagātīgu tembru spektru. Flīģelis ir arī populārs bērnu mācību instrumentu vidū, jo ātri ļauj apgūt melodiskus skaņdarbus un ritmiku.
Instrumenta kopšana
Lai instruments kalpotu ilgi un skanētu labi, jāievēro elementāra kopšana: pēc spēles izžāvēt iekšējo daļu ar mīkstu drānu vai speciālu stobru, regulāri tīrīt un eļļot koka modeļus, uzglabāt instrumentu sausā un nevēdināmā vietā. Plastmasas modeļiem pietiek ar vienkāršu noslaukšanu un retu dezinfekciju.
Flīģelis ir vienkāršs ieejas punkts mūzikā, bet reizē arī pilnvērtīgs instruments ar bagātu vēsturi un plašu repertuāru. Tas ir lielisks instruments gan bērniem, gan pieaugušajiem, kas vēlas iepazīt pūšamos instrumentus un agrīno mūziku.
Ierīces
Vēsture
Svilpes ir ļoti seni instrumenti. Cilvēki ir atraduši dažas svilpes, kas izgatavotas dzelzs laikmetā. Svilpju veids ir rekorde. Tajā ir caurumi septiņiem pirkstiem un vienam īkšķim. Turklāt tās viens gals ir lielāks par otru. Pirmās stabules tika izgatavotas 1500. gadā. To atliekas ir atrastas Vācijā, Nīderlandē un Grieķijā.
Eiropā 1500. un 1600. gadā daudzi cilvēki spēlēja fājorķestri. Anglijas karalim Henrijam VIII bija 76 flautisti. Viljams Šekspīrs savā lugā "Hamlets" runā par koklēm, bet Džons Miltons par tām runā savā poēmā "Pazudusī paradīze". Tā laika flautas tagad sauc par renesanses flautām.
1600. gadā cilvēki, kas izgatavoja magnetofonus, mēģināja rast jaunus veidus, kā uzlabot to skaņu. Viņi arī vēlējās, lai ar tiem varētu atskaņot sarežģītāku mūziku. Šī laika fōnisti tiek saukti par baroka fōnisti. Tie bija plānāki nekā renesanses flautas. Turklāt tos izgatavoja no vairākām daļām, kas bija saliktas kopā. Attēlā lapas augšpusē redzams, ka viens no flīģeļiem sastāv no trim daļām.
No 1700. gada otrās puses cilvēki priekšroku deva flautas un klarnetes spēlei, nevis flampas spēlei. Flautas ir piemērotas mūzikas atskaņošanai, kurā ir liels notu diapazons. Flautas ir labāk piemērotas arī tādas mūzikas atskaņošanai, kurai nepieciešams daudz hromatisku notu.
Mūsdienu periods
20. gadsimta 90. gados cilvēki vēlējās spēlēt veco mūziku ar veciem instrumentiem. Anglijā Arnolds Dolmetšs bija viens no cilvēkiem, kas ar to bija slavens. Arī citi mūziķi sāka spēlēt flautu nopietnās mūzikas koncertos. Daži no šiem cilvēkiem bija Franss Brīgens, Hanss-Martins Linde, Bernards Kranis un Deivids Munrovs. Mūsdienās cilvēki rakstīja jaunu mūziku flautai. Daži no viņiem ir Pauls Hindemits, Lučāno Berio, Džons Taveneris, Maikls Tippets, Bendžamins Britens, Leonards Bernšteins, Gordons Jēkabs un Edmunds Rubbra.
Rekordu dažkārt izmanto populārajā mūzikā. Grupa The Beatles spēlēja fājorķestri dziesmā Fool on the Hill, bet grupa Rolling Stones izmantoja fājorķestri dziesmā Ruby Tuesday.
Plastmasas magnetofoni tika izgudroti 20. gadsimtā. Tie ir lēti, un to kvalitāte (kas bieži vien nav saistīta ar cenu) ir ļoti atšķirīga atkarībā no ražotāja. Tie ir vienkārši instrumenti vienkāršas mūzikas atskaņošanai. Daudzās sākumskolās izmanto plastmasas flautas, lai mācītu bērniem mūziku.
Flīģeļa galvas savienojums tiek izmantots kā trokšņu, ritma un efektu instruments, kā arī kā rotaļu mūzikas instruments bērniem. Tā kā diriģenta galva darbojas kā svilpe, to var izmantot kā tādu. Nedaudz praktizējoties, ir viegli spēlēt visu veidu ritmus. Efektus veido, atverot un ar roku aizsedzot galvas locītavas apakšējo galu, vienlaikus pūšot. Daudzi spēlētāji pūš spēcīgāk kā "normāli" spēlējot flautu (piemēram, ar zirņu svilpīti), lai iegūtu ļoti asu un skaļu skaņu. Freiburgas Mūzikas augstskolas (Hochschule für Musik Freiburg) profesore Agnese Dorvarta (Agnes Dorwarth) apgalvo, ka tas ir pievilcīgs veids, kā panākt, lai bērni spēlē ar daļu instrumenta, kas var padarīt pievilcīgāku visa instrumenta spēli.
Plastmasas magnetofons.
Ierakstītāja veidi
Ierakstītāji tiek izgatavoti dažādos izmēros. Viszemākā nots lielākajai daļai flomāsteru ir C vai F. Tā ir nots, kas dzirdama, kad spēlētājs nosedz visus pirkstu un īkšķa caurumus. Soprāna flautas ir tā izmēra flautas, ko parasti spēlē skolās, un to dēvē arī par deskantflautu. Soprāna flautas viszemākā nots ir C. Dažas flautas ir mazākas par soprāna flautu, taču tās nav izplatītas. Alta flauta ir lielāka par soprāna flautu. Tās zemākā nots ir F. Citi galvenie izmēri ir tenora (ar zemāko noti C) un basa (ar zemāko noti F). Tiek izgatavoti arī instrumenti, kas ir lielāki par basu, taču tie nav plaši izplatīti. To vidū ir lielais bass, kontrabass, subgreatbass un subkontrabass. Par soprāna flautu augstākas flautas ir sopranīna un garkleina flautas.
Ierakstītāju grupas
Diktofons ir ļoti sociāls instruments. Daudzi cilvēki labprāt spēlē mazās vai lielās grupās. Grupas bieži vien kopā spēlē mūziku, kas ir rakstīta vairākiem dažādu izmēru flautas instrumentiem. Bieži vien soprāna, alta, tenora un basa flampeņiem ir atsevišķa mūzikas partija. Tas aptver plašāku nošu diapazonu, sākot no augstām skaņām līdz pat zemām, nekā to varētu spēlēt jebkurš atsevišķs instruments. Daži skaņdarbi ir rakstīti flautistu duetam (divi instrumenti), trio (trīs) vai kvartetam (četri). Šīs grupas sauc par ansambļiem, no franču valodas vārda "kopā". Daži cilvēki spēlē flautu orķestros. Dažkārt tajos ir 50 vai 60 spēlētāju ar deviņu izmēru instrumentiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ierakstītājs?
A: Flīģelis ir flautas veids, kas ir mūzikas instruments.
J: Kāda ir flautas forma?
A: Flīģeles forma ir kā caurule, kuras viens gals ir lielāks par otru.
J: Kā flautas spēlētājs spēlē šo instrumentu?
A: Flīģelnieks ievieto mutē instrumentu ar lielāku galu un pūš tajā.
J: Kad cilvēki sāka spēlēt fōtģeli?
A: Cilvēki sāka spēlēt fārdeni viduslaikos Eiropā.
J: Kuri slaveni komponisti rakstīja mūziku flautai?
A: Purcels, Bahs, Telemanis un Vivaldi rakstīja mūziku flautai.
Jautājums: Kāpēc 1900. gados samazinājās flautas popularitāte?
A.: 1900. gados rekorda popularitāte samazinājās, jo cilvēkiem vairāk patika flauta un citi instrumenti nekā rekorda, jo šie instrumenti ir skaļāki un labāk piemēroti sarežģītas mūzikas atskaņošanai.
J: Kāpēc 20. gadsimta 90. gados vairāk cilvēku atkal sāka mācīties flautas spēli?
A: XX gadsimta 20. gadsimta 90. gados vairāk cilvēku atkal sāka mācīties flautu divu iemeslu dēļ: pirmkārt, cilvēki vēlējās spēlēt veco mūziku uz veciem instrumentiem, un, otrkārt, flauta ir labs instruments, lai bērni varētu apgūt mūziku.
