Henry Purcell

Viņa dzīve

Agrīnie gadi

Par Pērsela bērnību mēs neko daudz nezinām. 1664. gadā nomira viņa tēvs, un Henrijs devās dzīvot pie sava tēvoča Tomasa Purcella, kurš bija ļoti laipns pret viņu. Tomass Pērcels bija Karaliskās kapelas džentlmenis, kas nozīmēja, ka viņš dziedāja karaļa korī. Drīz vien Henrijs dziedāja Karaliskajā kapelā. Tā bija vislabākā muzikālā izglītība, kādu zēns varēja iegūt Anglijā. Viņa skolotāji bija kapteinis Henrijs Kuks un pēc tam Pelhems Humfrijs. Henrijs dziedāja korī, līdz 1673. gadā viņam salūza balss. Tad viņam uzticēja rūpēties par karaļa mūzikas instrumentiem.

Iespējams, Purcels komponēja jau deviņu gadu vecumā. Mēs zinām, ka 1670. gadā viņš uzrakstīja odi karaļa dzimšanas dienai. Kad Humfrijs nomira, Purcels mācījās pie slavenā komponista Džona Blova. Viņš mācījās Vestminsteras skolā. 1676. gadā viņu iecēla par Vestminsteras abatijas ērģelnieku. Viņš sāka rakstīt mūziku teātrim. Viņš rakstīja arī baznīcas mūziku, tostarp himnu dziedātājam Džonam Gostlingam, kuram bija ļoti laba un dziļa basa balss. Purcels viņa dzīves laikā viņam uzrakstīja vairākas himnas. Viena no tām saucas "Tie, kas kuģos dodas uz jūru". Tā skan līdz zemajam D.

Vēlākā karjera un nāve

1680. gadā Blovs, kurš 1669. gadā bija kļuvis par Vestminsteras abatijas ērģelnieku, atkāpās no amata, lai 22 gadus vecais Pērcels varētu ieņemt viņa vietu. Turpmākos sešus gadus Pērcels pavadīja, rakstot sakrālo (reliģisko) mūziku. Vēlāk viņš atgriezās pie mūzikas rakstīšanas teātrim, tostarp pirmās angļu operas "Didona un Eneja".

1682. gadā Purcels kļuva par Karaliskās kapelas ērģelnieku. Viņš strādāja šajā amatā, kā arī bija Vestminsteras abatijas ērģelnieks. Viņa pirmais iespiestais skaņdarbs "Divpadsmit sonātes" tika publicēts 1683. gadā. Tajos laikos mūzikas iespiešana bija dārga, tāpēc bija neparasti, ka kaut ko iespieda. Viņš turpināja rakstīt mūziku, tostarp odes karalim un karaliskajai ģimenei. 1685. gadā karaļa Džeimsa II kronēšanai viņš sarakstīja divas no savām labākajām himnām - "Es priecājos" un "Mana sirds priecājas".

1687. gadā viņš sarakstīja vairāk teātra mūzikas. Dažkārt šī mūzika bija maskām (sava veida balets ar dziedāšanu), dažkārt tā bija mūzika traģēdijām, piemēram, Drīdena lugām. 1691. gadā viņš sarakstīja "Karaļa Artūra" lugu, ko arī sarakstīja Drīdens. 1692. gadā viņš komponēja dziesmas un mūziku "Pasaku karalienei" (Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" adaptācija). Daudzus gadus Purcella mūzika šai dziesmai bija pazudusi, bet 1901. gadā tika atrasta un publicēta. Šajos darbos lugu varoņi nedzied, viņi runā savas replikas.

Purcella "Te Deum" un "Jubilate" tika sarakstīta Svētās Cecīlijas dienai 1693. gadā, un tā bija pirmā angļu Te Deum ar orķestra pavadījumu. Viņš komponēja himnu un divas elegijas karalienes Marijas II bēru ceremonijai.

Nāve

Viņš bija ļoti slavens, kad 1695. gadā nomira, iespējams, no tuberkulozes. Viņu pārdzīvoja sieva un divi no sešiem bērniem.

Purcels ir apglabāts blakus ērģelēm Vestminsteras abatijā. Viņa epitāfija skan šādi: "Šeit atdusas Henrijs Pērcels, kurš atstāja šo dzīvi un ir aizgājis uz to svētīto vietu, kur tikai viņa harmonija var būt pārāka."

Vēl viens Henrija Pērsela portrets

Viņa mūzika

Pērcelss rakstīja daudz mūzikas teātrim. Viņš dzimis gadu pirms laika, ko Anglijā dēvēja par "Restaurāciju". Pirms restaurācijas gandrīz 20 gadus Anglijā valdīja Olivers Kromvels. Lielākā daļa mūzikas bija aizliegta. Tāpēc cilvēki bija ļoti priecīgi, ka atkal varēja muzicēt, un viņi vēlējās, lai lugās būtu daudz dziesmu un instrumentālās mūzikas. Tomēr operu nevēlējās. Eiropā opera bija ļoti populāra tādās valstīs kā Itālija, Vācija un Francija, bet Anglijā tā nebija populāra, līdz 1709. gadā Anglijā ieradās Hendelis un ieviesa itāļu operu.

Izņēmums ir "Didona un Eneja", jo tā ir īsta opera: viss tiek dziedāts, un vārdi ir angļu valodā. Tā tika rakstīta izrādei meiteņu skolā. Tā ir diezgan īsa, ilgst tikai vienu stundu. Tajā ir slavenā vaimanāšana, ko dzied Dīdona "Kad es zemē gūstu".

Pērcels ir sarakstījis ļoti daudz mūzikas baznīcai. Tas ietver himnas un dievkalpojumus. Lai gan viņš bija ērģelnieks, viņš ļoti maz rakstīja ērģelēm. Viņš rakstīja kamermūziku, tostarp dažas ļoti skaistas fantāzijas vijolēm.

Ietekme

Lai gan Purcels tolaik tika atzīts par izcilu komponistu, pēc viņa nāves viņš neatstāja lielu ietekmi uz citiem komponistiem. Viņš bija pēdējais no 16. un 17. gadsimta izcilo angļu mūziķu rindas. Pēc viņa nāves angļu mūzika vairs nebija tik nozīmīga kā agrāk. Anglijā 18. gadsimtā Anglijā skanēja galvenokārt no kontinenta importēta mūzika, piemēram, itāļu opera.

Daudz vēlāk, 20. gadsimtā, angļu komponisti bieži iedvesmojās no Purcella mūzikas. Bendžamins Britens (Benjamin Britten) uzrakstīja skaņdarbu The Young Person's Guide to the Orchestra, kura pamatā ir melodija no Purcella "Abdelazara". Arija "Es zinu banku" no Britena operas "Sapnis vasaras naktī" ir iedvesmojusies no Purcella ārijas "Saldāks par rozēm". Sers Maikls Tippets mīlēja Purcella harmonijas un ritmus, un tie ietekmēja viņa kompozīcijas.