Henrijs Pērcels (1659–1695) — angļu baroka komponists un operas pionieris
Henrijs Pērcels — angļu baroka komponists un operas pionieris; īss, ražīgs dzīvesstāsts un viņa ietekme baznīcas, instrumentālajā un teātra mūzikā.
Henrijs Pērcels bija angļu komponists. Viņš dzimis 1659. gadā Vestminsterā, Londonā un miris 1695. gada 21. novembrī Vestminsterā. Daudzi mūziķi viņu uzskata par visu laiku izcilāko angļu komponistu. Lai gan viņš dzīvoja tikai līdz 36 gadu vecumam, viņš sarakstīja ļoti daudz mūzikas — baznīcas mūziku, instrumentālo mūziku, mūziku teātrim, pat populāras dzeršanas dziesmas. Viņš sarakstīja pirmo angļu operu un bija viena no vadošajām figūrām baroka laikmetā. Pērcels pārņēma ietekmi no itāļu un franču mūzikas un apvienoja šos stilus, radot atšķirīgu, tipiski angļu izteiksmi.
Biogrāfija un darbs
Henrijs Pērcels mācījās pie pazīstamā komponista Džona Blova (John Blow) un drīz ieguva nozīmīgas amatu vietas — viņš strādāja Westminster abatijā un bija saistīts ar Karaliskās kapelas (Chapel Royal) mūzikas dzīvi. Pērcels bija ļoti pieprasīts komponists teātra izrādēm un galma pasākumiem, viņš rakstīja gan lielas ceremonijas mūzikas, gan smalkus vokālos un instrumentālos darbus ikdienas lietošanai.
Galvenie darbi
Pērcela radošajā mantojuma klāstā ir daudz pazīstamu skaņdarbu dažādos žanros. Starp nozīmīgākajiem darbiem ir:
- Dido and Aeneas — īsa, bet ietekmīga opera, kas tiek uzskatīta par vienu no pirmajām patiesi angļu operām; tajā atrodamā aria “When I am laid in earth” (Dido lament) ir viena no vispazīstamākajām baroka melodijām.
- Semio-peras un mūzika traģēdijām — piemēram, The Fairy-Queen, King Arthur un The Indian Queen, kurās apvienota runāta drama ar plašu muzikālo daļu, koriem un baletiem.
- Baznīcas mūzika — himnas, anthemi un bēru ceremonijām paredzēti skaņdarbi (piem., Pērcela bēru mūzikas kompozīcijas, kas joprojām tiek izpildītas liturģiskos pasākumos).
- Instrumentālā mūzika — darbi klavierēm/čembalam, trio sonātas, mūzika vijolēm un stīgu ansambļiem, kā arī dažas šķietami “dzīvās” dziesmas un marši, kas bija populāri galma un sabiedriskajos pasākumos.
Stils un ietekme
Pērcels bija meistars melodijā un harmoniskā krāsojumā; viņa mūzikā saplūda itāļu lirisms, franču deja un ornamentācija, kā arī angļu kora tradīcijas spēcīgā vokālā prasme. Viņa spēja raksturot cilvēka emocijas — skumjas, prieku, ironiju — padarīja viņa operas un ode īpaši izteiksmīgas. Viņa darbi ietekmēja gan viņa laikabiedrus, gan vēlākas paaudzes; Pērcela mantojums kļuva par angļu baroka muzikālās identitātes pamatu.
Nāve un pēcnāve
Pērcels mira 1695. gadā, relatīvi jauns, un viņa nāves iemesls nav pilnīgi skaidrs — dažas versijas min slimību vai komplikācijas. Pēcnāves gados viņa mūzika tika augstu vērtēta un XIX gadsimtā, kā arī 20. gadsimtā, piedzīvoja atdzimšanu un regulāru atgriešanos koncertu repertuāros. Mūsdienās viņa darbi tiek plaši ierakstīti un atskaņoti gan baznīcās, gan opernamos un koncertzālēs visā pasaulē.
Īpaši atcerēšanās vērti momenti
- “Dido and Aeneas” — bieži tiek minēta kā Pērcela vispazīstamākā un visbiežāk izrādītā opera.
- Bēru mūzikas daļas un karaliskie sveicieni — Pērcela ceremonālā mūzika saglabā spēku un cieņu līdz mūsdienām.
- Apvienojums starp Eiropas stiliem — viņa spēja integrēt itāļu un franču elementus devusi angļu mūzikai atšķirīgu, atpazīstamu raksturu.
Kopumā Henrijs Pērcels ir ne tikai viens no pazīstamākajiem angļu baroka komponistiem, bet arī viens no tiem, kurš visvairāk ir ietekmējis Anglijas mūzikas tradīciju un tās attīstību nākamajās paaudzēs.
Henrijs Pērcels
Viņa dzīve
Agrīnie gadi
Par Pērsela bērnību mēs neko daudz nezinām. 1664. gadā nomira viņa tēvs, un Henrijs devās dzīvot pie sava tēvoča Tomasa Purcella, kurš bija ļoti laipns pret viņu. Tomass Pērcels bija Karaliskās kapelas džentlmenis, kas nozīmēja, ka viņš dziedāja karaļa korī. Drīz vien Henrijs dziedāja Karaliskajā kapelā. Tā bija vislabākā muzikālā izglītība, kādu zēns varēja iegūt Anglijā. Viņa skolotāji bija kapteinis Henrijs Kuks un pēc tam Pelhems Humfrijs. Henrijs dziedāja korī, līdz 1673. gadā viņam salūza balss. Tad viņam uzticēja rūpēties par karaļa mūzikas instrumentiem.
Iespējams, Purcels komponēja jau deviņu gadu vecumā. Mēs zinām, ka 1670. gadā viņš uzrakstīja odi karaļa dzimšanas dienai. Kad Humfrijs nomira, Purcels mācījās pie slavenā komponista Džona Blova. Viņš mācījās Vestminsteras skolā. 1676. gadā viņu iecēla par Vestminsteras abatijas ērģelnieku. Viņš sāka rakstīt mūziku teātrim. Viņš rakstīja arī baznīcas mūziku, tostarp himnu dziedātājam Džonam Gostlingam, kuram bija ļoti laba un dziļa basa balss. Purcels viņa dzīves laikā viņam uzrakstīja vairākas himnas. Viena no tām saucas "Tie, kas kuģos dodas uz jūru". Tā skan līdz zemajam D.
Vēlākā karjera un nāve
1680. gadā Blovs, kurš 1669. gadā bija kļuvis par Vestminsteras abatijas ērģelnieku, atkāpās no amata, lai 22 gadus vecais Pērcels varētu ieņemt viņa vietu. Turpmākos sešus gadus Pērcels pavadīja, rakstot sakrālo (reliģisko) mūziku. Vēlāk viņš atgriezās pie mūzikas rakstīšanas teātrim, tostarp pirmās angļu operas "Didona un Eneja".
1682. gadā Purcels kļuva par Karaliskās kapelas ērģelnieku. Viņš strādāja šajā amatā, kā arī bija Vestminsteras abatijas ērģelnieks. Viņa pirmais iespiestais skaņdarbs "Divpadsmit sonātes" tika publicēts 1683. gadā. Tajos laikos mūzikas iespiešana bija dārga, tāpēc bija neparasti, ka kaut ko iespieda. Viņš turpināja rakstīt mūziku, tostarp odes karalim un karaliskajai ģimenei. 1685. gadā karaļa Džeimsa II kronēšanai viņš sarakstīja divas no savām labākajām himnām - "Es priecājos" un "Mana sirds priecājas".
1687. gadā viņš sarakstīja vairāk teātra mūzikas. Dažkārt šī mūzika bija maskām (sava veida balets ar dziedāšanu), dažkārt tā bija mūzika traģēdijām, piemēram, Drīdena lugām. 1691. gadā viņš sarakstīja "Karaļa Artūra" lugu, ko arī sarakstīja Drīdens. 1692. gadā viņš komponēja dziesmas un mūziku "Pasaku karalienei" (Šekspīra lugas "Sapnis vasaras naktī" adaptācija). Daudzus gadus Purcella mūzika šai dziesmai bija pazudusi, bet 1901. gadā tika atrasta un publicēta. Šajos darbos lugu varoņi nedzied, viņi runā savas replikas.
Purcella "Te Deum" un "Jubilate" tika sarakstīta Svētās Cecīlijas dienai 1693. gadā, un tā bija pirmā angļu Te Deum ar orķestra pavadījumu. Viņš komponēja himnu un divas elegijas karalienes Marijas II bēru ceremonijai.
Nāve
Viņš bija ļoti slavens, kad 1695. gadā nomira, iespējams, no tuberkulozes. Viņu pārdzīvoja sieva un divi no sešiem bērniem.
Purcels ir apglabāts blakus ērģelēm Vestminsteras abatijā. Viņa epitāfija skan šādi: "Šeit atdusas Henrijs Pērcels, kurš atstāja šo dzīvi un ir aizgājis uz to svētīto vietu, kur tikai viņa harmonija var būt pārāka."
Vēl viens Henrija Pērsela portrets
Viņa mūzika
Pērcelss rakstīja daudz mūzikas teātrim. Viņš dzimis gadu pirms laika, ko Anglijā dēvēja par "Restaurāciju". Pirms restaurācijas gandrīz 20 gadus Anglijā valdīja Olivers Kromvels. Lielākā daļa mūzikas bija aizliegta. Tāpēc cilvēki bija ļoti priecīgi, ka atkal varēja muzicēt, un viņi vēlējās, lai lugās būtu daudz dziesmu un instrumentālās mūzikas. Tomēr operu nevēlējās. Eiropā opera bija ļoti populāra tādās valstīs kā Itālija, Vācija un Francija, bet Anglijā tā nebija populāra, līdz 1709. gadā Anglijā ieradās Hendelis un ieviesa itāļu operu.
Izņēmums ir "Didona un Eneja", jo tā ir īsta opera: viss tiek dziedāts, un vārdi ir angļu valodā. Tā tika rakstīta izrādei meiteņu skolā. Tā ir diezgan īsa, ilgst tikai vienu stundu. Tajā ir slavenā vaimanāšana, ko dzied Dīdona "Kad es zemē gūstu".
Pērcels ir sarakstījis ļoti daudz mūzikas baznīcai. Tas ietver himnas un dievkalpojumus. Lai gan viņš bija ērģelnieks, viņš ļoti maz rakstīja ērģelēm. Viņš rakstīja kamermūziku, tostarp dažas ļoti skaistas fantāzijas vijolēm.
Ietekme
Lai gan Purcels tolaik tika atzīts par izcilu komponistu, pēc viņa nāves viņš neatstāja lielu ietekmi uz citiem komponistiem. Viņš bija pēdējais no 16. un 17. gadsimta izcilo angļu mūziķu rindas. Pēc viņa nāves angļu mūzika vairs nebija tik nozīmīga kā agrāk. Anglijā 18. gadsimtā Anglijā skanēja galvenokārt no kontinenta importēta mūzika, piemēram, itāļu opera.
Daudz vēlāk, 20. gadsimtā, angļu komponisti bieži iedvesmojās no Purcella mūzikas. Bendžamins Britens (Benjamin Britten) uzrakstīja skaņdarbu The Young Person's Guide to the Orchestra, kura pamatā ir melodija no Purcella "Abdelazara". Arija "Es zinu banku" no Britena operas "Sapnis vasaras naktī" ir iedvesmojusies no Purcella ārijas "Saldāks par rozēm". Sers Maikls Tippets mīlēja Purcella harmonijas un ritmus, un tie ietekmēja viņa kompozīcijas.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Henrijs Purcels?
A: Henrijs Pērcels bija angļu komponists, kuru daudzi mūziķi uzskata par visu laiku izcilāko angļu komponistu.
J: Kad un kur dzimis Henrijs Pērcels?
A: Henrijs Pērcels dzimis Vestminsterā ap 1659. gadu.
J: Kādu mūziku rakstīja Henrijs Pērcels?
A: Henrijs Pērcelss sarakstīja daudz mūzikas, tostarp baznīcas mūziku, instrumentālo mūziku, mūziku teātrim un pat populāras dzeršanas dziesmas.
J: Kurā laikā dzīvoja Henrijs Pērcels?
A: Henrijs Pērcels dzīvoja baroka laikā.
J: Kāda veida mūzika patika Henrijam Pērselam?
A: Henrijam Pērselam patika itāļu un franču mūzika.
J: Ko Henrijs Pērcels darīja, lai viņa mūzika būtu tipiski angļu valodā?
A: Henrijs Pērcels apvienoja itāļu un franču mūzikas stilus, lai radītu kaut ko tipiski angļu.
J: Kāds bija ievērojams Henrija Pērsela sasniegums angļu mūzikas vēsturē?
A: Henrijs Pērcels uzrakstīja pirmo angļu operu.
Meklēt