Viol (viola da gamba) ir vēsturiska stīgu instrumentu grupa, ko parasti spēlē ar loku. Violu ģimene bija īpaši populāra no 15. līdz 18. gadsimtam, un tās izmantošana ir viena no svarīgākajām rietumu senās mūzikas tradīcijām.
Izcelsme un nosaukums
Nosaukums "viola da gamba" itāļu valodā nozīmē "viola ar kāju" — tas norāda uz instrumenta turēšanas veidu. Mazākas violas bieži tur klēpī, bet lielākas tiek turētas starp ceļgaliem vai starp kājām. Violas nereti tiek sajauktas ar mūsdienu vijoles vai vijoles ģimenes instrumentiem, taču tās atšķiras pēc būves, skanējuma un spēlēšanas tehnikas; violu salīdzinoši bieži salīdzina arī ar čelli, taču čells pieder citai instrumentu saimei.
Uzbūve un skanējums
Violu pazīmes, kas to atšķir no vijoles ģimenes instrumentiem, ir šādas:
- parasti 5 vai 6 stīgas (retāk 7), kuras tradicionāli bijušas no zarnas (gut),
- fretēts (spalcis) taustiņš — fretes no zarnas vai citiem materiāliem ļauj noteiktāku intonāciju un kordālismu,
- plata, plakana korpusa forma ar slīpām pleciem un mēreni izbīdītu tiltu,
- loka turēšana ar plaukstu uz augšu (underhand/grip), kas ietekmē loka amplitūru un frāzējumu.
Skanējums ir maigāks un intīmi izteiksmīgāks nekā vijolei — tas labi piemērots kamermūzikai, solo un vokāli instrumentālai izteiksmei.
Spēlēšanas stils un repertuārs
Violas izmantoja gan kā solo instrumentu, gan kā konsorta (vienāda ģimenes instrumentu ansambļa) sastāvdaļu. Svarīgi komponisti un komponējošie izpildītāji violai ir, piemēram, Tobias Hume, Marin Marais un Sainte-Colombe; Anglijā pazīstams ir Christopher Simpson. Violu literatūra aptver gan dancis, gan fūgas, tā arī izteiksmīgas sonātes un tēmu variācijas.
Vēsturiskie procesi un samazināta nozīme
17. gadsimtā (17. gadsimtā) un 18. gadsimtā, kad pieauga vijoļu ģimenes instrumentu popularitāte un publiskie koncerti kļuva par svarīgu kultūras fenomenu — cilvēki sāka apmeklēt lielas koncertzālēs un operas — violas pamazām zaudēja savu dominējošo lomu kamermūzikā. Lielo orķestru attīstība un vijoles ģimenes instrumentu skaļums un projekcija noveda pie tā, ka violas kļuva retāk sastopamas lielos orķestru sastāvos; tās reti iekļāva arī klasiskā orķestra līnijā un orķestros tās parasti nebija centrālas.
Atdzimšana un mūsdienu lietojums
20. gadsimta otrajā pusē, sevišķi ar vēsturiskās izpildījumu prakses (early music) attīstību, violas piedzīvoja atdzimšanu. Mūsdienu luthieri izgatavo gan vēsturiskus modeļus, gan mūsdienām adaptētas versijas. Mūsdienu izpildītāji un ansambļi bieži izmanto violas vēsturisku repertuāru un ierakstus, un instrumentu var dzirdēt gan koncertos, gan specializētos festivālos un mūzikas skolās. Starp pazīstamajiem mūsdienu gambistiem ir, piemēram, Jordi Savall, kura darbība ir būtiski veicinājusi interesi par viola da gamba repertuāru.
Kā to dzirdēt šodien
Violu mūziku var klausīties vēsturiskās mūzikas festivālos, kamermūzikas vakaros, specializētās ierakstu sērijās un arī muzeju izstādēs, kurā tiek demonstrēti vēsturiski instrumenti. Tā kā skanējums ir salīdzinoši kluss un intīms, daudz biežāk violu dzird kamermūzikā nekā lielu orķestru uzvedumos.
Viol ir sarežģīts un izteiksmīgs instruments ar bagātu vēsturi, kas joprojām iedvesmo mūziķus un klausītājus ar savu niansēto, cilvēkam tuvāko skanējumu.
