Viol (viola da gamba) — kas ir šis vēsturiskais stīgu instruments?
Viol (viola da gamba) — vēsturiska stīgu instrumenta stāsts: no 15.–18. gs. popularitātes, īpašās spēles tehnikas un maigā tembra līdz mūsdienu atdzimšanai.
Viol (viola da gamba) ir vēsturiska stīgu instrumentu grupa, ko parasti spēlē ar loku. Violu ģimene bija īpaši populāra no 15. līdz 18. gadsimtam, un tās izmantošana ir viena no svarīgākajām rietumu senās mūzikas tradīcijām.
Izcelsme un nosaukums
Nosaukums "viola da gamba" itāļu valodā nozīmē "viola ar kāju" — tas norāda uz instrumenta turēšanas veidu. Mazākas violas bieži tur klēpī, bet lielākas tiek turētas starp ceļgaliem vai starp kājām. Violas nereti tiek sajauktas ar mūsdienu vijoles vai vijoles ģimenes instrumentiem, taču tās atšķiras pēc būves, skanējuma un spēlēšanas tehnikas; violu salīdzinoši bieži salīdzina arī ar čelli, taču čells pieder citai instrumentu saimei.
Uzbūve un skanējums
Violu pazīmes, kas to atšķir no vijoles ģimenes instrumentiem, ir šādas:
- parasti 5 vai 6 stīgas (retāk 7), kuras tradicionāli bijušas no zarnas (gut),
- fretēts (spalcis) taustiņš — fretes no zarnas vai citiem materiāliem ļauj noteiktāku intonāciju un kordālismu,
- plata, plakana korpusa forma ar slīpām pleciem un mēreni izbīdītu tiltu,
- loka turēšana ar plaukstu uz augšu (underhand/grip), kas ietekmē loka amplitūru un frāzējumu.
Skanējums ir maigāks un intīmi izteiksmīgāks nekā vijolei — tas labi piemērots kamermūzikai, solo un vokāli instrumentālai izteiksmei.
Spēlēšanas stils un repertuārs
Violas izmantoja gan kā solo instrumentu, gan kā konsorta (vienāda ģimenes instrumentu ansambļa) sastāvdaļu. Svarīgi komponisti un komponējošie izpildītāji violai ir, piemēram, Tobias Hume, Marin Marais un Sainte-Colombe; Anglijā pazīstams ir Christopher Simpson. Violu literatūra aptver gan dancis, gan fūgas, tā arī izteiksmīgas sonātes un tēmu variācijas.
Vēsturiskie procesi un samazināta nozīme
17. gadsimtā (17. gadsimtā) un 18. gadsimtā, kad pieauga vijoļu ģimenes instrumentu popularitāte un publiskie koncerti kļuva par svarīgu kultūras fenomenu — cilvēki sāka apmeklēt lielas koncertzālēs un operas — violas pamazām zaudēja savu dominējošo lomu kamermūzikā. Lielo orķestru attīstība un vijoles ģimenes instrumentu skaļums un projekcija noveda pie tā, ka violas kļuva retāk sastopamas lielos orķestru sastāvos; tās reti iekļāva arī klasiskā orķestra līnijā un orķestros tās parasti nebija centrālas.
Atdzimšana un mūsdienu lietojums
20. gadsimta otrajā pusē, sevišķi ar vēsturiskās izpildījumu prakses (early music) attīstību, violas piedzīvoja atdzimšanu. Mūsdienu luthieri izgatavo gan vēsturiskus modeļus, gan mūsdienām adaptētas versijas. Mūsdienu izpildītāji un ansambļi bieži izmanto violas vēsturisku repertuāru un ierakstus, un instrumentu var dzirdēt gan koncertos, gan specializētos festivālos un mūzikas skolās. Starp pazīstamajiem mūsdienu gambistiem ir, piemēram, Jordi Savall, kura darbība ir būtiski veicinājusi interesi par viola da gamba repertuāru.
Kā to dzirdēt šodien
Violu mūziku var klausīties vēsturiskās mūzikas festivālos, kamermūzikas vakaros, specializētās ierakstu sērijās un arī muzeju izstādēs, kurā tiek demonstrēti vēsturiski instrumenti. Tā kā skanējums ir salīdzinoši kluss un intīms, daudz biežāk violu dzird kamermūzikā nekā lielu orķestru uzvedumos.
Viol ir sarežģīts un izteiksmīgs instruments ar bagātu vēsturi, kas joprojām iedvesmo mūziķus un klausītājus ar savu niansēto, cilvēkam tuvāko skanējumu.
Dažādu izmēru vijoļu zīmējums no Mihaila Pretorija "Syntagma musicum" (1618).
Apraksts
Vijoles ir izgatavotas no koka un ir līdzīgas vijoļu dzimtas instrumentiem. Lielākajai daļai vijoļu ir sešas stīgas, lai gan gadsimtu gaitā šis skaits mainījās. Stīgas bija izgatavotas no zarnām, un tās nav tik stingras kā vijolei. Uz grifa ir tādas pašas brīvlapas kā ģitārai, tikai tās arī bija izgatavotas no zarnām. Tās bija sasietas ap grifu, un tās varēja pārvietot, lai varētu noskaņot. Šīs brīvlapiņas palīdz spēlētājam atrast precīzu vietu, kur likt pirkstus. Dažkārt uz grifa flomāstera vītņu augšdaļa bija skaisti rotāta. Instrumentiem ir slīpi pleci un plakana mugura. Vijolei, tāpat kā vihuelai, no kuras tā attīstījās, ir plaknāks tiltiņš nekā mūsdienu vijolei. Tas atvieglo akordu spēlēšanu. Vijoles loku veidoja izliekts, savukārt vijoles loku veidoja ieliekts.
Izmēri
Vijoles tika izgatavotas dažādos izmēros. Dažādu izmēru vijoļu komplekti - iespējams, četri vai pieci instrumenti - dažkārt tika glabāti kopā lādē (lielā kastē), tāpēc tos sauca par "vijoļu lādi". Kad tās spēlēja kopā, runāja par "vijoļu konsortu". Konsorta sastāvā parasti bija vismaz viens augstfignāla, tenora un basa instruments. "Sadrumstalots konsorts" nozīmēja dažādu instrumentu apvienojumu: vijoles, stabules u. c. Lute un basa vijole bieži tika spēlētas kopā. Tās bija noskaņotas ceturtdaļskaitļos ar lielo terciju pa vidu.
Basa vijoles (mūsdienu vijoļu saimes čellu ekvivalenta) stīgas ir noregulētas (no zemākās nots, kas ir gandrīz divas oktāvas zem C vidusdaļas, uz augšu) D - G - C - E - A - D. Tenora vijoli bieži sauca par viola da gamba (burtiski: "kājas vijole"). Tā bija vispopulārākais solo mūzikas izmērs, un daudzi komponisti rakstīja sonātes vijolei da gamba. Lielāko vijoli sauc par vijoli. No tās izveidojās mūsdienu kontrabass. Tāpēc kontrabasa forma nedaudz atšķiras no vijoles, alta un čella. Daži kontrabasisti mūsdienās tur kokli ar plaukstu (iekšpusē), kas vērsta uz augšu, tāpat kā vijolnieki.
Vēsture
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
Vijole bija populāra bagātnieku mājās un karaļa galmā. Elizabetes I un vēlāk karaļa Čārlza I valdīšanas laikā vijoļmūziku rakstīja tādi komponisti kā Viljams Bērds, Džons Daulands, Orlando Gibbonss, Džons Dženkinss un Viljams Loriss. Sonātes solo vijolēm rakstīja daudzi komponisti, tostarp Marins Marais, Johans Sebastians Bahs un Karls Frīdrihs Ābels. Dažas no pēdējām un izcilākajām fantāzijām vijolkonsortam sarakstīja Henrijs Pērcels (Henry Purcell).
Pēc 18. gadsimta vidus cilvēki par vijoli aizmirsa līdz pat 20. gadsimtam, kad radās jauna interese par seno mūziku un tādi cilvēki kā Arnolds Dolmetšs sāka tās atkal izgatavot, lai varētu atskaņot renesanses un baroka vijoļmūziku. Mūsdienās ir daudzas biedrības, kurās darbojas cilvēki, kas interesējas par vijoles spēli.
Tagad ir daudzas biedrības, kurās darbojas cilvēki ar interesi par vijoli. Vienai no tām, Viola da Gamba biedrībai, ir biedri visā pasaulē. Arī daži mūsdienu komponisti ir rakstījuši vijolei, piemēram, Džons Taveneris, Sally Beamish, Thea Musgrave, Tan Dun un Poul Ruders. Ir grupa Fretwork, kas izpilda vijoles mūziku.
Violona jeb lielā basa vijole. Sira Pītera Lely glezna, ap 1640. gadu, holandiešu izcelsmes angļu baroka laikmeta gleznotājs. Instruments ir ļoti liels, diezgan itāliskas formas, tam ir kvadrātveida pleci un mūsdienīgi F-veida caurumi.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir vijole?
A: Vijole ir stīgu instruments, uz kura spēlē ar loku.
J: Kad vijoles kļuva populāras?
A: Vijoles bija populāras no 15. līdz 18. gadsimtam.
Q: Kā tur mazās vijoles?
A: Mazās vijoles tur klēpī.
J: Kā tur lielākas vijoles?
A: Lielākas vijoles tur starp ceļgaliem, no kā arī cēlies to nosaukums "viol da gamba".
J: Kā, spēlējot vijoli, tur kokli?
A: Līkstiņu tur ar plaukstu uz augšu, t. i., pretēji tam, kā mūsdienās tiek turēta vijole, vijole vai čells.
J: Kāda ir "viol da gamba" nozīme?
A: "Viol da gamba" nozīmē vijoli ar kāju.
J: Kāpēc vijoles kļuva mazāk svarīgas?
A: Vijoles zaudēja savu nozīmi, kad 17. gadsimtā kļuva populāra vijoļu ģimene un cilvēki sāka apmeklēt koncertus lielās koncertzālēs un operas.
Meklēt