Vijole
Vijole (rīmējas ar "mile") ir stīgu instruments, ko spēlē ar loku. Vijole bija populārs instruments no 15. līdz 18. gadsimtam. Mazās vijoles tur klēpī, bet lielākās tur starp ceļgaliem, kas deva tām nosaukumu "viol da gamba", kas nozīmē kājas vijoles. Loku tur ar plaukstu uz augšu - pretēji tam, kā mūsdienās tiek turētas vijoles, vijoles vai čelli. Vijole ir maigi skanošs instruments. Kad 17. gadsimtā kļuva populāra vijoļu ģimene un cilvēki sāka apmeklēt koncertus lielās koncertzālēs un operas, vijoles zaudēja savu nozīmi. Tās nekad netika izmantotas orķestros.
Dažādu izmēru vijoļu zīmējums no Mihaila Pretorija "Syntagma musicum" (1618).
Apraksts
Vijoles ir izgatavotas no koka un ir līdzīgas vijoļu dzimtas instrumentiem. Lielākajai daļai vijoļu ir sešas stīgas, lai gan gadsimtu gaitā šis skaits mainījās. Stīgas bija izgatavotas no zarnām, un tās nav tik stingras kā vijolei. Uz grifa ir tādas pašas brīvlapas kā ģitārai, tikai tās arī bija izgatavotas no zarnām. Tās bija sasietas ap grifu, un tās varēja pārvietot, lai varētu noskaņot. Šīs brīvlapiņas palīdz spēlētājam atrast precīzu vietu, kur likt pirkstus. Dažkārt uz grifa flomāstera vītņu augšdaļa bija skaisti rotāta. Instrumentiem ir slīpi pleci un plakana mugura. Vijolei, tāpat kā vihuelai, no kuras tā attīstījās, ir plaknāks tiltiņš nekā mūsdienu vijolei. Tas atvieglo akordu spēlēšanu. Vijoles loku veidoja izliekts, savukārt vijoles loku veidoja ieliekts.
Izmēri
Vijoles tika izgatavotas dažādos izmēros. Dažādu izmēru vijoļu komplekti - iespējams, četri vai pieci instrumenti - dažkārt tika glabāti kopā lādē (lielā kastē), tāpēc tos sauca par "vijoļu lādi". Kad tās spēlēja kopā, runāja par "vijoļu konsortu". Konsorta sastāvā parasti bija vismaz viens augstfignāla, tenora un basa instruments. "Sadrumstalots konsorts" nozīmēja dažādu instrumentu apvienojumu: vijoles, stabules u. c. Lute un basa vijole bieži tika spēlētas kopā. Tās bija noskaņotas ceturtdaļskaitļos ar lielo terciju pa vidu.
Basa vijoles (mūsdienu vijoļu saimes čellu ekvivalenta) stīgas ir noregulētas (no zemākās nots, kas ir gandrīz divas oktāvas zem C vidusdaļas, uz augšu) D - G - C - E - A - D. Tenora vijoli bieži sauca par viola da gamba (burtiski: "kājas vijole"). Tā bija vispopulārākais solo mūzikas izmērs, un daudzi komponisti rakstīja sonātes vijolei da gamba. Lielāko vijoli sauc par vijoli. No tās izveidojās mūsdienu kontrabass. Tāpēc kontrabasa forma nedaudz atšķiras no vijoles, alta un čella. Daži kontrabasisti mūsdienās tur kokli ar plaukstu (iekšpusē), kas vērsta uz augšu, tāpat kā vijolnieki.
Vēsture
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
|
|
| ||||
| Problēmas ar šī faila klausīšanos? Skatiet multivides palīdzību. | |||||
Vijole bija populāra bagātnieku mājās un karaļa galmā. Elizabetes I un vēlāk karaļa Čārlza I valdīšanas laikā vijoļmūziku rakstīja tādi komponisti kā Viljams Bērds, Džons Daulands, Orlando Gibbonss, Džons Dženkinss un Viljams Loriss. Sonātes solo vijolēm rakstīja daudzi komponisti, tostarp Marins Marais, Johans Sebastians Bahs un Karls Frīdrihs Ābels. Dažas no pēdējām un izcilākajām fantāzijām vijolkonsortam sarakstīja Henrijs Pērcels (Henry Purcell).
Pēc 18. gadsimta vidus cilvēki par vijoli aizmirsa līdz pat 20. gadsimtam, kad radās jauna interese par seno mūziku un tādi cilvēki kā Arnolds Dolmetšs sāka tās atkal izgatavot, lai varētu atskaņot renesanses un baroka vijoļmūziku. Mūsdienās ir daudzas biedrības, kurās darbojas cilvēki, kas interesējas par vijoles spēli.
Tagad ir daudzas biedrības, kurās darbojas cilvēki ar interesi par vijoli. Vienai no tām, Viola da Gamba biedrībai, ir biedri visā pasaulē. Arī daži mūsdienu komponisti ir rakstījuši vijolei, piemēram, Džons Taveneris, Sally Beamish, Thea Musgrave, Tan Dun un Poul Ruders. Ir grupa Fretwork, kas izpilda vijoles mūziku.
Violona jeb lielā basa vijole. Sira Pītera Lely glezna, ap 1640. gadu, holandiešu izcelsmes angļu baroka laikmeta gleznotājs. Instruments ir ļoti liels, diezgan itāliskas formas, tam ir kvadrātveida pleci un mūsdienīgi F-veida caurumi.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir vijole?
A: Vijole ir stīgu instruments, uz kura spēlē ar loku.
J: Kad vijoles kļuva populāras?
A: Vijoles bija populāras no 15. līdz 18. gadsimtam.
Q: Kā tur mazās vijoles?
A: Mazās vijoles tur klēpī.
J: Kā tur lielākas vijoles?
A: Lielākas vijoles tur starp ceļgaliem, no kā arī cēlies to nosaukums "viol da gamba".
J: Kā, spēlējot vijoli, tur kokli?
A: Līkstiņu tur ar plaukstu uz augšu, t. i., pretēji tam, kā mūsdienās tiek turēta vijole, vijole vai čells.
J: Kāda ir "viol da gamba" nozīme?
A: "Viol da gamba" nozīmē vijoli ar kāju.
J: Kāpēc vijoles kļuva mazāk svarīgas?
A: Vijoles zaudēja savu nozīmi, kad 17. gadsimtā kļuva populāra vijoļu ģimene un cilvēki sāka apmeklēt koncertus lielās koncertzālēs un operas.
