Marin Marais (1656–1728) — franču baroka komponists un basa vijoles meistars
Marēns Marē (1656–1728) — franču baroka komponists un basa vijoles meistars; autors "Pièces de viole", Versaļas galma mūziķis un ietekmīgs violes literatūras veidotājs.
Marēns Marē (1656. gada 31. maijs, Parīze – 1728. gada 15. augusts, Parīze) bija franču komponists un vijolnieks, kurš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem baroka franču mūziķiem. Viņa daiļrade un izcils meistarības līmenis īpaši attiecas uz basse de viol — franču basa vijoli (viola da gamba) — repertuāru, kuram viņš piešķīra gan tehnisku pilnību, gan izteiksmīgu kolorītu.
Biogrāfija un karjera
Marais, nabadzīga apavu darinātāja dēls, sāka mācības kora skolā, kur apguva vijoles un mūzikas pamatus. Vēlāk viņš apguva basa vijoles spēli pie slavenā skolotāja Monsieur de Sainte-Colombe; pēc leģendas sešu mēnešu laikā Marais savu skolotāju pārspēja. 1675. gadā, 19 gadu vecumā, viņš pievienojās Parīzes operas orķestrim, kur iepazinās ar Žanu Batistu Lulī, kurš kā operas direktors mācīja viņam komponēšanu un skatuves uzvedības praksi. Marais bieži diriģēja un pavadīja Lulī sarakstītās operas.
1676. gadā Marais tika nolīgts par mūziķi Versaļas karaļnama galmā. Drīz viņš guva atzinību un 1679. gadā tika iecelts par "ordinaire de la chambre du roy pour la viole", titulu, ko saglabāja līdz 1725. gadam. 1706. gadā viņš kļuva par Parīzes operas diriģentu, tomēr pēc 1709. gada operas Sémélé neveiksmes viņš pakāpeniski attālinājās no publiskas darbības.
Mūzika un stils
Maraisa mūzika raksturojas ar tipiski franču baroka eleganci, bagātīgu ornamentiku, deju formu izmantošanu un dramatisku tēlu attēlojumu. Viņš meistarīgi apvienoja kantabiles līnijas ar kontrapunktu un basso continuo pavadījumu. Lielā daļā viņa sacerējumu sastopamas dejas — allemande, courante, sarabande, gigue, kā arī chaconne un pasacaglia tipa formas. Marais arī bieži izmantoja programmatiskas, stāstošas kompozīcijas, kurās mūzika ataino noskaņas un sižetus (piemēram, vētru aina Alcyone).
Par Maraisa individuālo pieeju runāja arī viņa laikabiedri: Titon du Tillet apraksta Maraisa ceturtās grāmatas darbu "Labirints", kur disonances un tempi attēlo cilvēka apmaldīšanos labirintā, kur beigu daļā mūzika atbrīvojas un noslēdzas ar graciozu čakonu. Cits pazīstams piemērs ir La Gamme, kur melodija pakāpeniski uzkāpj pa oktāvas pakāpieniem un tad atkal nolaižas.
Galvenie darbi
- Piecas grāmatas Pièces de viole (1686–1725) — centrālais Maraisa ieguldījums basa vijoles literatūrā; lielākā daļa skaņdarbu veidoti kā svītas ar basso continuo.
- Pièces en trio (1692) — trio sonātas/daļas instrumentālām ansambļu formām.
- Operas — četri skatuves darbi (1693–1709), tostarp Alcyone (1706), kas pazīstama ar krāšņo vētras ainu, kā arī Sémélé (1709).
Instruments un tehnika
Marais bija īsts basse de viol meistars. Šis instruments (viola da gamba tipa) atšķiras no vijoles ar apakšējo loku, pleciem un spēles tehniku (ātā smaile var tikt turēta zem rokām — underhand), kā arī ar šķirstītām vai fiksētām skatu vietām ("freti"). Marais izmantoja plašu tehniku — skanējumu dažādību, pizzicato, sautējumus un ornamentus — lai panāktu izteiksmīgu niansējumu klāstu.
Personīgā dzīve un pēcteči
1676. gada 21. septembrī Marais apprecējās ar Katrīnu d'Amikūru. Viņiem bija 19 bērni; divi no dēliem — Vinsents Marē un Rolāns Marē — arī kļuva par mūziķiem, tāpat kā viņa mazdēls Nikolā Marē. Marais bija arī skolotājs un ietekmēja vairākas nākamās vijolnieku paaudzes.
Mantojums, izdevumi un atdzimšana
Maraisa darbi saglabājušies rokrakstos un oriģinālajos izdevumos, un viņa mantojums kļuva īpaši nozīmīgs, kad 20. gadsimta otrajā pusē atkal pieauga interese par vēsturisko izpildījumu praksēm. Mūsdienu interpretētāji un ansambļi, tostarp pazīstamais vijolnieks un gambists Jordi Savall, daudz darīja, lai popularizētu Maraisa repertuāru plašākai auditorijai.
Visu piecu Marē "Pièces de viole" grāmatu faksimilizdevums ir publicēts izdevniecībā Éditions J.M. Fuzeau. Pilnu Maraisa instrumentālo darbu kritisko izdevumu septiņos sējumos, ko rediģējis Džons Hsu (John Hsu), publicējuši Broude Brothers. Šie izdevumi un mūsdienu ieraksti ir ļāvuši labāk izprast Maraisa tehniku, formu izvēli un stāstošo pieeju mūzikā.
Maraisa nozīme franču baroka mūzikā ir ilgstoša: viņš ne tikai paplašināja basse de viol repertuāru, bet arī nostiprināja franču kamermūzikas tradīcijas, atstājot bagātu un ietekmīgu mantojumu, kas turpina iedvesmot izpildītājus un klausītājus.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Marina Marē?
A: Marins Marē bija franču komponists un vijolnieks, kurš tiek uzskatīts par vienu no baroka laika izcilākajiem franču mūziķiem.
J: Kā viņš iemācījās spēlēt vijoli?
A: Viņš mācījās kora skolā, kur viņam mācīja spēlēt vijoli, un pēc tam mācījās no slavenā basa vijolista Monsieur de Sainte-Colombe. Sešu mēnešu laikā viņš esot bijis labāks par savu skolotāju.
J: Kādu amatu viņš ieņēma Versaļas karaliskajā galmā?
A: 1676. gadā viņu pieņēma darbā kā mūziķi, lai viņš spēlētu Versaļas karaliskajā galmā, un iecēla par "ordinaire de la chambre du roy pour la viole", un šo titulu viņš saglabāja līdz 1725. gadam.
J: Kādā instrumentā Marē specializējās?
A: Viņš specializējās basse de viol spēlē un sarakstīja daudzus skaņdarbus šim instrumentam, kas viņu padarīja par vienu no nozīmīgākajiem tā komponistiem.
J: Kādus citus skaņdarbus Marē sacerēja bez Pièces de viole?
A: Bez Pièces de viole Marais sacerēja arī grāmatu Pièces en trio (1692) un četras operas (1693-1709). Alcyone (1706) ir labi pazīstama ar tās vētras ainu.
J: Kas rakstīja par Marē daiļradi?
A: Titon du Tillet savā grāmatā Le Parnasse françois rakstīja par Marē darbu, aprakstot tādus skaņdarbus kā Labirints un La Gamme [Svari].
J: Vai mūsdienās ir pieejami kādi publicēti viņa mūzikas izdevumi?
A: Jā, visu piecu Marē skaņdarbu "Pièces de viole" grāmatu faksimilizdevums ir izdots izdevniecībā Éditions J.M. Fuzeau, un ir arī pilns kritisks Marē instrumentālo darbu izdevums septiņos sējumos, ko rediģējis Džons Hsu un izdevis izdevniecība Broude Brothers.
Meklēt