Žans Baptists Lulī (izrunā: "Loo-lee"), (dzimis 1632. gada 28. novembrī Florencē, miris 1687. gada 22. martā Parīzē), bija itāļu komponists, vijolnieks un dejotājs, kurš lielāko daļu savas dzīves pavadīja Francijas Ludviga XIV galmā. Viņš 1661. gadā pieņēma Francijas pilsonību. Viņš bija sava laika nozīmīgākais franču komponists. Lulī saprata, ka itāļu stila mūzika nav piemērota franču valodai, tāpēc savas operas komponēja īpašā veidā. Viņš izveidoja franču operas tradīciju. Viņš sarakstīja arī daudz baleta mūzikas un baznīcas mūziku.
Karjera un loma Ludvika XIV galmā
Žans Baptists Lulī ieradās Francijā jaunībā un ātri kļuva par iemīļotu mākslinieku Ludvika XIV galmā. Viņš ieguva vadošas pozīcijas karaļa mūzikas pārvaldē un pēc 1661. gada — kad pieņēma franču pilsonību — saņēma īpašas privilēģijas, kas deva viņam teju monopolu operu un galma izrāžu rīkošanā. Kā galvenais komponists un orķestra vadītājs Lulī organizēja lielas scēniskās izrādes, baletus un ceremoniālās mūzikas nodrošināšanu karaliskajām svinībām.
Operas un muzikālais stils
Lulī ir galvenais franču operas — īpaši žanra tragédie en musique (vai tragédie lyrique) — izveidotājs. Viņš saprata, ka itāļu operas recitativs un melodika nav tieši pārnesami franču valodas ritmam, tāpēc izstrādāja īpašu recitācijas stilu, kas labāk atbilst franču izrunai. Lulī ieviesa arī tā dēvēto franču overtūru formu (lēna daļa ar punktētu ritmu, kam seko ātrāka fugal līdzīga daļa), kā arī plaši izmantoja deju ritmus (menuets, gavotte u. c.), kas bija svarīga daļa no franču operas dramaturģijas.
Viņa svarīgākie opera darbi:
- Cadmus et Hermione (1673) — bieži atzīta par pirmo pilnvērtīgo franču traģēdiju operu;
- Alceste (1674);
- Thésée (1675);
- Atys (1676) — īpaši populāra Ludvika XIV laikā, dēvēta par "karalauka operu";
- Isis (1677);
- Persée (1682);
- Phaëton (1683);
- Amadis (1684);
- Armide (1686) — viena no Lulī emocionālākajām un mākslinieciski izsmalcinātākajām operām.
Sadarbība ar libretiestiem un Moliēru
Lulī cieši sadarbojās ar libretiestu Filipu Kino (Philippe Quinault), kura teksti Lulī mūzikai deva dramaturģisku vienotību un mitoloģiskas vai vēsturiskas tēmas, kas atbilda karaļa gaumei. Lulī arī sadarbojās ar dramaturgu Moliēru, radot tā saucamās comédie-ballet — komēdijas ar deju un mūzikas elementiem. Pazīstami sadarbības piemēri ir Les Fâcheux, Monsieur de Pourceaugnac un Le Bourgeois gentilhomme, kuros Lulī komponēja mūziku scēniskajām dejām un skaņiskajiem iestarpinājumiem.
Skaņdarbu žanri un mantojums
Bez operām Lulī sarakstīja daudz baletu un liturģiskas mūzikas (piemēram, Te Deum, kantātes un mūzikas dievkalpojumiem). Viņš stiprināja orķestra organizāciju, noteica instrumentālos grupējumus un izmantoja precīzu ritmisku un dinamisku notāciju, kas ietekmēja nākamo franču baroka skolas attīstību. Viņa franču overtūra un skatuviskās raksturs kļuva par iedvesmu vēlākajiem komponistiem, tostarp Georgam Fridriham Hendelim un Žan Filips Ramejam.
Nākotnes ietekme un atzīšana
Lulī darbi noteica franču operas izteiksmes normas uz daudzām desmitgadēm. Viņa dramaturģiskā pieeja, sadarbība ar Kino un Moliēru, kā arī karaliskais atbalsts padarīja viņu par centrālu figūru 17. gadsimta franču mūzikā. Daudzas viņa tehniskās un stilistiskās inovācijas — piemēram, recitatīva adaptācija franču valodai un dominējošais deju elements — kļuva par ilgstošu tradīciju franču skatuves mūzikā.
Nāve
1687. gada martā Lulī guva traumu, vadot ritmu ar koka batoniņu (piezīmēta anekdote par tādu negadījumu), un ievainojums inficējās. Tomēr šī traģiskā brīze beidzās ar nāvi 1687. gada 22. martā Parīzē. Neskatoties uz viņa nāvi, Lulī ietekme uz franču operu un skatuves mūziku saglabājās un turpināja iedvesmot komponistus nākamajās paaudzēs.