Rečitatīvs — definīcija mūzikā un operā, veidi: secco, accompagnato
Recitatīvs (itāļu: "recitativo") ir runai līdzīgs dziedājums — mūzikas forma, kurā teksta nozīme un deklamācija ir svarīgākas par plašu melodisku ornamentāciju. Termins burtiski nozīmē "deklamēt" jeb stāstīt, un rečitatīvs imitē runu, lai ātri virzītu sižetu vai izteiktu sarunu operas vai citos vokālos darbos.
Funkcija un lietojums
Rečitatīvu plaši izmanto operā, oratorijā un kantātē. Kopš operas izveides ap 1600. gadu komponisti izmantoja rečitatīvu, lai mūzikā izstāstītu sižetu — dialogi un notikumu pārejas bieži tiek izdziedātas tieši rečitatīvā. Parasti pēc rečitatīva seko āriju, kas ir muzikāli attīstītāka un emocionālāk izteikta daļa.
Veidi
Galvenie rečitatīvu veidi ir:
- Recitativo secco (sausais rečitatīvs) — pavada tikai taustiņinstruments (parasti klavesīns) un zemu bass līnija (basso continuo). Harmoniskā pamatā ir akordi, kas bieži tiek atzīmēti ar figūrētu basu, un klavesīnists vai cits continuo izpildītājs var tos improvizēt.
- Recitativo accompagnato (pavadītais rečitatīvs), reizēm saukts arī par recitativo stromentato vai obbligato — pavadījumā piedalās orķestris vai lielāks instrumentālais ansamblis. Tas ir dramatiskāks, ar raksturojošu orķestra krāsu un bieži detalizētāku notāciju.
Raksturojums un notācija
Rečitatīvam raksturīga runām līdzīga ritmika — nav stingras, regulāras taktēšanas, teikumu garumi un akcenti tiek pielāgoti teksta deklamācijai. Tomēr praksē komponisti var ne tikai atļaut brīvu tempu, bet arī precīzāk pierakstīt ritmiskas norādes, īpaši pavadītajos rečitatīvos. Secco tipa rečitatīvos pamatā ir figūru bass un akordu uzbūve; accompagnato parasti satur orķestra ilgas akordu vai īsus motiviskus ievadus, kas pastiprina drāmu.
Vēsturiskā attīstība un piemēri
Baroka laikmetā rečitatīvi bija būtiska opera daļa — Monteverdi, Händel un citi izmantoja tos, lai stāstu ātri virzītu uz priekšu. 18. gadsimtā secco rečitatīvi bija normāla prakse, lai savienotu ārijas un ensemble numurus. 19. gadsimtā atšķirība starp āriju un rečitatīvu pakāpeniski izzuda: komponisti kā Rossini un Verdi sāka blīvāk integrēt dialoga un melodijas elementus, bet Vāgners attīstīja muzikāli vienmērīgu, caurkomponētu stilu, kurā atsevišķu rečitatīvu un āriju robežas bieži pazuda.
Moderna pieeja un variācijas
Mūsdienu operā un muzikālajā teātrī rečitatīvs var parādīties gan klasiskā formā, gan kā brīvāka, runājošā vokālā līnija vai kā "ariozo" — starpposms starp rečitatīvu un āriju, kur melodija kļūst izteiktāka, bet saglabā runas raksturu. Rečitatīvus bieži atzīmē partitūrā ar saīsinājumu "recit." vai konkrēti norādījumi par pavadījumu.
Praktiski klausītājam noderīgi ir apzināties, ka rečitatīvs kalpo stāstījuma attīstībai un dramatiskajai darbībai — ja vēlaties labāk saprast operas sižetu, pievērsiet uzmanību rečitatīvam: tajā bieži tiek sniegti svarīgi teksta fragmenti un konteksts pirms emocionālākām ārijām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas mūzikā ir rečitatīvs?
A: Rečitatīvs ir mūzikas veids, kas stāsta stāstu ātri un sarunvalodā, it kā tas būtu runāts.
J: Ko nozīmē termins "recitativo"?
A: Termins "recitativo" itāļu valodā nozīmē "deklamēt".
J: Kādos mūzikas veidos tiek izmantots rečitatīvs?
A: Rečitatīvu izmanto operās, oratorijās un kantātēs.
J: Kad tika izgudrota opera?
A: Operu izgudroja ap 1600. gadu.
J: Kā parasti tiek atskaņots rečitatīvs, ja tiek izmantots tikai viens taustiņinstruments?
A: Ja rečitatīvu pavada tikai taustiņinstruments, to sauc par "recitativo secco" jeb "sauso rečitatīvu".
J: Kāda ir atšķirība starp "recitativo secco" un "recitativo accompagnato"?
A: "Recitativo secco" ir tikai taustiņinstrumenta pavadījums, bet "recitativo accompagnato" ir orķestra pavadījums.
J: Vai rečitatīvā ir taktu līnijas?
A: Nē, rečitatīvā nav taktu līniju, jo tajā nav regulāra ritma.
