Oratorija: mūzikas žanrs orķestrim, korim un solo dziedātājiem

Oratorija — iespaidīgs mūzikas žanrs orķestrim, korim un solo dziedātājiem; vēsturisks pārskats no Hendeļa Mesijas līdz 19. gadsimta tradīcijām.

Oratorija ir lielmēroga vokāli instrumentāls skaņdarbs, kas paredzēts orķestrim, korim un solo dziedātājiem. Parasti tajā tiek stāstīts kāds reliģisks sižets — bieži no Vecās Derības, taču sastopamas arī oratorijas ar stāstiem no Jaunās Derības vai ar citiem tematiem. Oratorija var ilgt aptuveni divas stundas, tāpēc bieži tiek izpildīta kā atsevišķs koncerts. Tā ir līdzīga operai pēc muzikālās struktūras, taču atšķiras ar to, ka operā notiek dramatizēta izrāde uz skatuves ar kostīmiem un scenogrāfiju, kamēr oratoriju parasti dzied un atskaņo koncertzālē vai baznīcā, bez skatuviskas spēles. Oratorijas kā atsevišķs žanrs, kā mēs to pazīstam mūsdienās, īpaši nostiprinājās 18. gadsimtā.

Formas un sastāvs. Oratorijas parasti ietver uvertīru (orķestra ievadu), rečitatīvus (runājamās partitūras daļas, kas pārvieto sižetu), ārijas (solo dziesmas), kora numurus un dažkārt arī ansambļus. Uvertīra var ievadīt darbu un noteikt noskaņu. Koris oratorijā bieži ir ļoti nozīmīgs — tam ir vairāk materiāla nekā lielākajā daļā operu — un kora daļas mēdz būt gan reflektējošas, gan dramatiski spriedzi pastiprinošas. Teksti parasti ir rakstīti komponista dzimtajā valodā vai citā saprotamā valodā, nevis vienmēr itāļu, kas bija operu dominējošā valoda 17.–18. gadsimtā.

Vēsture un izcelsme. Jau pirms daudziem gadsimtiem Rietumeiropas baznīcās tika iestudētas muzikālas drāmas, kuras reizēm sauca par oratorijām — Rietumeiropā šī prakse bija saistīta ar reliģisku izteiksmi. Itālijā gan oratorijas, gan 17. gadsimtā radušās operas sāka attīstīties paralēli. Vācijā komponisti kā Heinrihs Šutzs un vēlāk Johans Sebastians Bahs rakstīja sacelšanās un ciešanu tematikai veltītas pasijas, kurās bieži stāstīja par krustā sišanas notikumiem. Lai gan pasijas vairāk koncentrējas uz Kristus ciešanām un ne vienmēr tiek sauktas par oratorijām, tās muzikāli un formāli ir tam radniecīgas.

Hendelis un angļu tradīcija. Par pirmo nozīmīgo oratoriju komponistu bieži tiek dēvēts Georgs Frīdrihs Hendelis. Hendelis, dzimis Vācijā, kļuva par angli un, pēc veiksmīgas operu karjeras, 1732. gadā sāka rakstīt oratorijas. Viņa oratorijas tūlīt izpelnījās milzīgu uzmanību, jo tajās tika izmantota operai pazīstamā dramaturģija — darbs bieži sākās ar uvertīru, tad sekoja rečitatīvi, ārijas un kora numuri. Tomēr Hendelis oratorijas paredzēja izpildīt koncertformā, nevis skatē. Korim viņa darbos bija īpaši liela nozīme — bieži kora partijas ir ievērojami plašākas nekā daudzās operās — un tas veicināja kora biedrību attīstību visā Anglijā un tālāk uz Eiropu. Hendeļa slavenākā oratorija ir Mesija, kas, atšķirībā no daudzu citu viņa oratoriju sižetiem, stāsta par Jēzus dzimšanu, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos; to tradicionāli atskaņo Ziemassvētku laikā Lielbritānijā, bet tas ir populāri arī citur. Citas Hendeļa oratorijas ir Debora, Sauls, Samsons, Jūda Makabejs un Salamans, un visas tās komponētas pēc angļu valodas tekstiem.

19. gadsimta attīstība un vēlākie piemēri. 19. gadsimtā oratorija saglabāja un attīstīja savu popularitāti. Gadsimtu mijā Jozefs Haidns radīja vienu no savām nozīmīgākajām darbu sērijām divās lielās oratorijās: Die Schöpfung ("Radīšana", 1798) un Die Jahreszeiten ("Gadalaiki", 1801). Mendelszons sarakstīja tādus darbus kā Svētā Pāvila, Ēlija un Slavas himnu, kas joprojām ir repertuāra pamatā. 19. gadsimtā un romantisma laikmeta komponisti — piemēram, Dvoržāks, Berliozs un Guno — pievienoja oratorijai bagātīgu emocionālo un orkestrālo kolorītu. 20. gadsimtā no nozīmīgākajām oratorijām ir Elgara Geroncija sapnis (1900), Valtona Belšezara mielasts (1931) un Tipeta Mūsu laika bērns (1941).

Tematika, valoda un izpildījums. Oratoriju tekstu avoti ir dažādi — no Bībeles stāstiem līdz literāriem un mūsdienīgiem teksta apkopojumiem. Tradicionāli reliģiskas oratorijas tika izpildītas baznīcās un koncertos, taču mūsdienās tās dzied gan dievnamu, gan koncertzāļu programmās un festivālos. Teksta valoda parasti ir saprotama klausītājiem (komponista dzimtā vai citā vietējā valodā), kas atšķir oratoriju no operas tradīcijas, kur dominēja itāļu valoda. Oratorijas izpildījumā svarīga loma ir arī diriģentam, kora sagatavošanai un orķestra balansam, jo kora, solistu un orķestra mijiedarbe nosaka darba dramatisko un emocionālo iedarbību.

Mūsdienu oratorijas un ietekme. Mūsdienās oratorijas komponē gan klasisku formu cienītāji, gan mūsdienu komponisti, kas bieži pievieno jaunas harmoniskas un ritmiskas valodas, kā arī plašāku tematu loku — sociālus, vēsturiskus vai personiskus. Oratorija joprojām ir nozīmīgs žanrs, kas savieno dramatiska stāsta stāstīšanu ar grandiozu vokālu un instrumentālu izteiksmi, sniedzot iespēju gan profesionāliem ansambļiem, gan amatieriem — it īpaši kora sabiedrībām — piedalīties lielos mūzikas projektos.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir oratorija?

J: Kad tika radīta oratorija?

J: Kādā valodā šajā laika posmā tika komponēta lielākā daļa operu?

J: Kas bija pirmais nozīmīgais oratoriju komponists?

J: Kāds ir Hendeļa slavenākais darbs?

J: Kas ir daži citi komponisti, kuri 19. gadsimtā rakstīja populārus darbus?

Meklēt pēc burta