Vecā Derība — Ebreju Bībele: sastāvs, vēsture un reliģiskā nozīme
Vecā Derība — Ebreju Bībele: izsmeļošs pārskats par sastāvu, vēsturi un reliģisko nozīmi jūdaismā un kristietībā. Uzzini grāmatu iedalījumu, tradīcijas un nozīmi.
Kristietībā Vecā Derība ir nosaukums pirmajai Bībeles daļai, kas sarakstīta pirms Jēzus Kristus. Korāns sauc Vecās Derības pirmās piecas grāmatas par Tavrat.
Jūdaismā šis iedvesmoto grāmatu krājums ir pazīstams kā Tanahs; zinātnieki bieži lieto nosaukumu Ebreju Bībele. Gan jūdi, gan kristieši uzskata, ka šie teksti ir svēti. Pēc viņu domām, Dievs ir iedvesmojis cilvēkus uzrakstīt šo krājumu.
Šajā krājumā ir dažādi teksti par Dievu un Israēla tautu, ko sauc par "grāmatām".
To var iedalīt vairākās daļās: Tora, Izraēla vēsture, pravieši un Gudrības grāmatas.
Pirmais, kas lietoja šo nosaukumu (latīņu valodā: vetus testamentum), iespējams, bija Tertuliāns 2. gadsimtā.
Dažādas reliģiskās kopienas iekļauj (vai izslēdz) noteiktas grāmatas svētā Hieronīma Vecās Derības tulkojumā latīņu valodā (viņa darbu sauc par Vulgātu). Austrumu pareizticīgo baznīca izmanto seno jūdu svēto rakstu tulkojumu grieķu valodā, ko sauc par Septuagintu. Austrumu pareizticīgo svēto grāmatu sarakstā ir par dažām grāmatām vairāk nekā Romas katoļu sarakstā. Protestantu Bībeles vairāk pieturas pie Tanahas grāmatām, taču tās uzskaitītas citā secībā.
Sastāvs un struktūra
Tanahs jūdu tradīcijā sastāv no trim daļām: Tora (Mācība vai Mozus grāmatas), Nevi'im (Pravieši) un Ketuvim (Raksti vai Gudrības grāmatas). Kristīgajā tradīcijā Vecā Derība ietver līdzīgas grāmatas, taču to secība un kanons var atšķirties atkarībā no konfesijas.
- Tora — pirmajās piecās grāmatās (Genesis, Exodus, Leviticus, Numeri, Deuteronomijs) ir stāsti par pasaules radīšanu, patriarhus, Izraēla izveidošanos, likumiem un novērojumiem par sabiedrisko un reliģisko kārtību.
- Pravieši — vēsturiskas grāmatas un runas, kas attēlo Izraēla un Jūdas valstis, kā arī praviešu vēstījumus par pestīšanu, tiesu un cerību.
- Gudrības grāmatas / Raksti — poēzija, lūgšanas, mācības, piemēram, Psalmi, Proverbijas, Jēkab, Eclesiastes un citi teksti ar dažādu žanru literatūru.
Valoda un rakstīšana
Lielākā daļa tekstu ir rakstīta bibliski hebreju valodā; daļa (piemēram, griezumi Danielā un Ezrā) ir aramiešu valodā. Tekstu sastādīšana un galīgā redakcija notika garā laika posmā — no aptuveni 1. pirmā tūkstošgades p.m.ē. līdz 2. gs. p.m.ē. vai vēlāk, atkarībā no konkrētās grāmatas un pētniecības pieejas.
Tekstu nodošana un manuskripti
Masorešu teksts (Masoretic Text) — viduslaiku hebreju teksts (aptuveni 7.–10. gs. m.ē.), kurš kļuva par tradicionālo jūdu tekstu avotu. Lielāko daļu mūsdienu Ebreju Bībeles tulkojumu un protestantu Vecās Derības bāzes veido Masorešu teksts.
Atklājumi kā Miegs Nāves jūras rokraksti (Dead Sea Scrolls, 3. gadsimts p.m.ē. – 1. gadsimts m.ē.) sniedz agrākus manuskriptus un rāda, ka pirmsmasoretiskajā periodā pastāvēja daži tekstu varianti.
Septuaginta (LXX) — grieķu tulkojums, kas radās sākot ar 3. gadsimtu p.m.ē. un ko plaši izmantoja grieķu valodā runājošie jūdi un agrie kristieši. No tās cēlušās dažas vēstures par kanonu atšķirībām starp konfesijām.
Kanoniskās atšķirības
Dažādas tradīcijas pieņem atšķirīgu grāmatu kopumu:
- Jūdaismā — kanons atbilst Tanaham.
- Katoļu baznīca — iekļauj deuterokanoniskās grāmatas (piem., Tobits, Judīte, Mācība par Gudrību, Sirahs, Baruks, 1. un 2. Makabejiešu grāmatas) — tās parasti ir iekļautas Vulgātā.
- Austrumu pareizticīgie — izmanto Septuagintas tekstu un iekļauj dažas papildu grāmatas (piem., 3. Makabejietis, Psalmus 151 u.c.), atkarībā no patriarhāta.
- Protestanti — parasti atgriežas pie Tanahas satura un izslēdz deuterokanoniskās grāmatas no kanona; šīs grāmatas reizēm tiek pievienotas kā "Apokrifi" atsevišķā sadaļā.
Vēsture un kanona veidošanās
Vecās Derības grāmatu sastādīšana un kanonizācija bija ilgstošs process. Atsevišķas grāmatas veidojās agrāk (pat varoņstāsti un likumi), bet to galīgā redakcija un kanona atzīšana notika dažādos posmos, kur lomu spēlēja kopienas prakse, dievbijība un reliģiskā autoritāte. Kristietībā Vecās Derības kanons tika pārņemts, bet vēlāk tika izvērtēts un dažviet papildināts vai sašaurināts, atšķirībā no jūdu Tanahas kanona.
Reliģiskā nozīme
Jūdaismā Tanahs ir pamatteksts ticībai, likumiem un izpratnei par Israēla attiecībām ar Dievu. Tas veido Avotu, uz kura balstās Talmuds un Midraši — plaša mācību, komentāru un likumu tradīcija.
Kristietībā Vecā Derība tiek lasīta kā Dieva atklāsme, kas sagatavo ceļu Jēzum Kristum — daudzos kristiešu skaidrojumos Vecā Derība satur pravietojumus un simbolus, kurus Jaunā Derība interpretē kā piepildījušos Kristū. Tā arī sniedz morāles mācības, liturģiju un vēsturisku fonu kristīgajai teoloģijai.
Jomas, kur Vecā Derība ir ietekmīga
- Reliģiska prakse un liturģija (gan ebreju, gan kristiešu tradīcijās).
- Morāles un likumu pamatojums, kas ietekmēja civilās tiesības un kultūras normas Rietumos un citur.
- Literatūra, māksla un mūzika — daudzos radošajos darbos izmantoti motīvi no Vecās Derības.
- Akadēmiskā pētniecība — literatūrzinātne, vēsture, arheoloģija un tekstu kritika izmanto Vecās Derības avotus, lai pētītu senās Tuvo Austrumu sabiedrības.
Secinājums
Vecā Derība — Ebreju Bībele ir daudzslāņains tekstu krājums ar lielu ietekmi uz reliģiju, kultūru un vēsturi. Lai gan dažādu konfesiju saraksti un secība atšķiras, visi atzīst šo tekstu nozīmību kā saikni starp senajām tradīcijām, ticības izpausmi un mūsdienu interpretācijām. Pētniecība turpina atklāt manuskriptu variantus, autorību un sastādīšanas vēsturi, kas palīdz labāk saprast, kā šie teksti radās un kāpēc tie saglabājušies līdz mūsu dienām.
Mozus, kas sita bauslības galdus, ir Rembranta van Reina glezna.
Tēmas
Vecajā Derībā Dievs vienmēr ir attēlots kā tas, kurš radīja pasauli. Vecās Derības Dievs ne vienmēr tiek attēlots kā vienīgais Dievs, kas eksistē Lai gan var būt arī citi dievi, Vecās Derības Dievs vienmēr tiek attēlots kā vienīgais Dievs, kuru Izraēlam ir jāpielūdz. Vecās Derības Dievs ir vienīgais "patiesais Dievs"; tikai Jahve ir Visvarenais. Gan jūdi, gan kristieši vienmēr ir interpretējuši Bībeli (gan "Veco", gan "Jauno" Derību) kā Visvarenā Dieva vienotības apliecinājumu, izņemot markionismu, kas ietvēra uzskatu sistēmu, ka ebreju Dievs ir dusmīgs un atšķirīgs no Jaunās Derības Dieva, vienlaikus veidojot, iespējams, pirmo kristiešu kanonu, kas jebkad tika sastādīts.
Vecajā Derībā ir uzsvērtas īpašās attiecības starp Dievu un Viņa izredzēto tautu, Izraēlu, taču tajā ir arī norādījumi prozelītiem. Šīs attiecības ir izteiktas Bībeles derībā (līgumā) starp abiem, ko saņēma Mozus. Likumu kodeksi tādās grāmatās kā 2. Mozus un īpaši 5. Mozus grāmata ir līguma noteikumi: Izraēla zvēr uzticību Dievam, un Dievs zvēr, ka būs Izraēlas īpašais aizbildnis un atbalstītājs. Ebreju mācību Bībele noliedz, ka derība nozīmē līgumu.
Citas tēmas Vecajā Derībā ir saistītas ar pestīšanu, izpirkšanu, dievišķo tiesu, paklausību un nepaklausību, ticību un uzticību. Visā Vecajā Derībā liels uzsvars tiek likts uz ētiku un rituālo tīrību. Dievs pieprasa abas šīs prasības. Daži pravieši un gudrības rakstnieki, šķiet, to apšauba; viņi apgalvo, ka Dievs pieprasa sociālo taisnīgumu, nevis šķīstību, un, iespējams, ka viņam vispār nerūp šķīstība.
Saskaņā ar Veco Derību ir svarīgi būt godīgam un palīdzēt tiem, kas ir neaizsargāti. Tie, kas ir pie varas, nedrīkst būt neobjektīvi, tiesājot cilvēkus. Vecā Derība aizliedz korupciju, cilvēku maldināšanu, tirgojoties. Tā ir arī pret dažām seksuālām darbībām, kas tiek uzskatītas par grēcīgām. Visa morāle ir saistīta ar Dievu, kas ir visas labestības avots.
Ļaunuma problēmai Vecajā Derībā ir liela nozīme. Problēma, ar kuru saskārās Vecās Derības autori, bija tāda, ka labajam Dievam bija jābūt taisnīgam iemeslam, lai atnestu katastrofu (īpaši, bet ne tikai, Babilonijas izsūtījumu) savai tautai. Šī tēma ar daudzām variācijām ir izspēlēta tik dažādās grāmatās kā ķēniņu un hronikas, praviešu, piemēram, Ecehiēla un Jeremijas, un gudrības grāmatās, piemēram, Ījaba un Ekleziasta grāmatā.
| Vecā Derība |
| Vecās Derības Vecās Derības grāmatas, kas ir kopīgas visiem kristiešiem un jūdiem)
Papildu grāmatas (kopīgas katoļiem un pareizticīgajiem)
Grieķu un slāvu pareizticīgie
Gruzīnu pareizticīgie
Šī kaste: · skatīt · runāt · rediģēt |
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Vecā Derība?
A: Vecā Derība ir Bībeles pirmā daļa, kas tika pabeigta pirms Jēzus Kristus piedzimšanas. Tajā ir dažādi teksti, ko sauc par "grāmatām", par Dievu un Israēla tautu.
J: Kas radīja terminu "Vecā Derība"?
Atbilde: Iespējams, Tertuliāns bija pirmais, kurš šīs grāmatas nosauca par "Veco Derību". Viņš 2. gadsimtā lietoja latīņu nosaukumu vetus testamentum.
J: Kā tā ir sadalīta?
A: Veco Derību var iedalīt vairākās daļās: Toru, Israēla vēsturi, praviešus un gudrības grāmatas. Jūdaismā šo grāmatu krājumu sauc par Tanahu, jo tas ir sadalīts trīs daļās (Tora, Nevi'im un Ketuvim).
J: Vai dažās reliģijās tas tiek uzskatīts par svētu?
A: Lielākā daļa jūdu un daudzi kristieši uzskata, ka šie teksti ir svēti. Pēc viņu domām, Dievs ir iedvesmojis cilvēkus tos uzrakstīt.
Jautājums: Vai starp reliģiskajām kopienām pastāv atšķirības attiecībā uz to, kuras grāmatas ir iekļautas Vecajā Derībā?
A: Dažādas reliģiskās kopienas Vecajā Derībā iekļauj (vai izslēdz) noteiktas grāmatas. Katoļu baznīca izmanto svētā Hieronīma Vecās Derības latīņu tulkojumu, ko sauc par Vulgātu, savukārt Austrumu pareizticīgo baznīca izmanto seno grieķu tulkojumu no jūdu svētajiem rakstiem, ko sauc par Septuagintu. Protestantu Bībeles vairāk pieturas pie Tanahas grāmatām, taču tās uzskaitītas citā secībā.
J: Kādu valodu izmanto katoļu baznīca savā Vecās Derības versijā?
A: Katoļu baznīca izmanto svētā Hieronīma Vecās Derības tulkojumu latīņu valodā, ko sauc par Vulgātu.
Meklēt