Kristietībā Vecā Derība ir nosaukums pirmajai Bībeles daļai, kas sarakstīta pirms Jēzus Kristus. Korāns sauc Vecās Derības pirmās piecas grāmatas par Tavrat.

Jūdaismā šis iedvesmoto grāmatu krājums ir pazīstams kā Tanahs; zinātnieki bieži lieto nosaukumu Ebreju Bībele. Gan jūdi, gan kristieši uzskata, ka šie teksti ir svēti. Pēc viņu domām, Dievs ir iedvesmojis cilvēkus uzrakstīt šo krājumu.

Šajā krājumā ir dažādi teksti par Dievu un Israēla tautu, ko sauc par "grāmatām".

To var iedalīt vairākās daļās: Tora, Izraēla vēsture, pravieši un Gudrības grāmatas.

Pirmais, kas lietoja šo nosaukumu (latīņu valodā: vetus testamentum), iespējams, bija Tertuliāns 2. gadsimtā.

Dažādas reliģiskās kopienas iekļauj (vai izslēdz) noteiktas grāmatas svētā Hieronīma Vecās Derības tulkojumā latīņu valodā (viņa darbu sauc par Vulgātu). Austrumu pareizticīgo baznīca izmanto seno jūdu svēto rakstu tulkojumu grieķu valodā, ko sauc par Septuagintu. Austrumu pareizticīgo svēto grāmatu sarakstā ir par dažām grāmatām vairāk nekā Romas katoļu sarakstā. Protestantu Bībeles vairāk pieturas pie Tanahas grāmatām, taču tās uzskaitītas citā secībā.

Sastāvs un struktūra

Tanahs jūdu tradīcijā sastāv no trim daļām: Tora (Mācība vai Mozus grāmatas), Nevi'im (Pravieši) un Ketuvim (Raksti vai Gudrības grāmatas). Kristīgajā tradīcijā Vecā Derība ietver līdzīgas grāmatas, taču to secība un kanons var atšķirties atkarībā no konfesijas.

  • Tora — pirmajās piecās grāmatās (Genesis, Exodus, Leviticus, Numeri, Deuteronomijs) ir stāsti par pasaules radīšanu, patriarhus, Izraēla izveidošanos, likumiem un novērojumiem par sabiedrisko un reliģisko kārtību.
  • Pravieši — vēsturiskas grāmatas un runas, kas attēlo Izraēla un Jūdas valstis, kā arī praviešu vēstījumus par pestīšanu, tiesu un cerību.
  • Gudrības grāmatas / Raksti — poēzija, lūgšanas, mācības, piemēram, Psalmi, Proverbijas, Jēkab, Eclesiastes un citi teksti ar dažādu žanru literatūru.

Valoda un rakstīšana

Lielākā daļa tekstu ir rakstīta bibliski hebreju valodā; daļa (piemēram, griezumi Danielā un Ezrā) ir aramiešu valodā. Tekstu sastādīšana un galīgā redakcija notika garā laika posmā — no aptuveni 1. pirmā tūkstošgades p.m.ē. līdz 2. gs. p.m.ē. vai vēlāk, atkarībā no konkrētās grāmatas un pētniecības pieejas.

Tekstu nodošana un manuskripti

Masorešu teksts (Masoretic Text) — viduslaiku hebreju teksts (aptuveni 7.–10. gs. m.ē.), kurš kļuva par tradicionālo jūdu tekstu avotu. Lielāko daļu mūsdienu Ebreju Bībeles tulkojumu un protestantu Vecās Derības bāzes veido Masorešu teksts.

Atklājumi kā Miegs Nāves jūras rokraksti (Dead Sea Scrolls, 3. gadsimts p.m.ē. – 1. gadsimts m.ē.) sniedz agrākus manuskriptus un rāda, ka pirmsmasoretiskajā periodā pastāvēja daži tekstu varianti.

Septuaginta (LXX) — grieķu tulkojums, kas radās sākot ar 3. gadsimtu p.m.ē. un ko plaši izmantoja grieķu valodā runājošie jūdi un agrie kristieši. No tās cēlušās dažas vēstures par kanonu atšķirībām starp konfesijām.

Kanoniskās atšķirības

Dažādas tradīcijas pieņem atšķirīgu grāmatu kopumu:

  • Jūdaismā — kanons atbilst Tanaham.
  • Katoļu baznīca — iekļauj deuterokanoniskās grāmatas (piem., Tobits, Judīte, Mācība par Gudrību, Sirahs, Baruks, 1. un 2. Makabejiešu grāmatas) — tās parasti ir iekļautas Vulgātā.
  • Austrumu pareizticīgie — izmanto Septuagintas tekstu un iekļauj dažas papildu grāmatas (piem., 3. Makabejietis, Psalmus 151 u.c.), atkarībā no patriarhāta.
  • Protestanti — parasti atgriežas pie Tanahas satura un izslēdz deuterokanoniskās grāmatas no kanona; šīs grāmatas reizēm tiek pievienotas kā "Apokrifi" atsevišķā sadaļā.

Vēsture un kanona veidošanās

Vecās Derības grāmatu sastādīšana un kanonizācija bija ilgstošs process. Atsevišķas grāmatas veidojās agrāk (pat varoņstāsti un likumi), bet to galīgā redakcija un kanona atzīšana notika dažādos posmos, kur lomu spēlēja kopienas prakse, dievbijība un reliģiskā autoritāte. Kristietībā Vecās Derības kanons tika pārņemts, bet vēlāk tika izvērtēts un dažviet papildināts vai sašaurināts, atšķirībā no jūdu Tanahas kanona.

Reliģiskā nozīme

Jūdaismā Tanahs ir pamatteksts ticībai, likumiem un izpratnei par Israēla attiecībām ar Dievu. Tas veido Avotu, uz kura balstās Talmuds un Midraši — plaša mācību, komentāru un likumu tradīcija.

Kristietībā Vecā Derība tiek lasīta kā Dieva atklāsme, kas sagatavo ceļu Jēzum Kristum — daudzos kristiešu skaidrojumos Vecā Derība satur pravietojumus un simbolus, kurus Jaunā Derība interpretē kā piepildījušos Kristū. Tā arī sniedz morāles mācības, liturģiju un vēsturisku fonu kristīgajai teoloģijai.

Jomas, kur Vecā Derība ir ietekmīga

  • Reliģiska prakse un liturģija (gan ebreju, gan kristiešu tradīcijās).
  • Morāles un likumu pamatojums, kas ietekmēja civilās tiesības un kultūras normas Rietumos un citur.
  • Literatūra, māksla un mūzika — daudzos radošajos darbos izmantoti motīvi no Vecās Derības.
  • Akadēmiskā pētniecība — literatūrzinātne, vēsture, arheoloģija un tekstu kritika izmanto Vecās Derības avotus, lai pētītu senās Tuvo Austrumu sabiedrības.

Secinājums

Vecā Derība — Ebreju Bībele ir daudzslāņains tekstu krājums ar lielu ietekmi uz reliģiju, kultūru un vēsturi. Lai gan dažādu konfesiju saraksti un secība atšķiras, visi atzīst šo tekstu nozīmību kā saikni starp senajām tradīcijām, ticības izpausmi un mūsdienu interpretācijām. Pētniecība turpina atklāt manuskriptu variantus, autorību un sastādīšanas vēsturi, kas palīdz labāk saprast, kā šie teksti radās un kāpēc tie saglabājušies līdz mūsu dienām.