Deiterokanoniskās grāmatas grieķu valodā nozīmē "otrais kanons". Ar šo nosaukumu parasti apzīmē Bībeles rakstus, kurus pieņem daļa kristīgo konfesiju, bet ne visas — galvenokārt tos iekļauj Romas katoļu un pareizticīgo tradīcijas. Šie teksti bieži ir saglabājušies Septuaginta (grieķiska Vecās Derības tulkojuma) krājumā, taču daļa no tiem sākotnēji var būt bijuši rakstīti ebreju vai aramiešu valodā — tāpēc nav vienkārši apgalvot, ka visi tie "sākotnēji ir sarakstīti grieķu valodā".

Kas tās ir un kāpēc tās sauc par "deiterokanoniskām"?

Deiterokanoniskās grāmatas ir teksti, kuri dažādās kristīgajās kopienās tiek vērtēti atšķirīgi: vieni tos uzskata par kanonisku un Dieva iedvesmotu, citi — par vērtīgu, bet ne kanonisku materiālu. Protestantu tradīcijā šos rakstus parasti sauc par apokrifiem (nosaukums nozīmē "slēpti" vai "neatklāti"). Termins "deiterokanonisks" burtiski nozīmē "otro kanonu" — tas atspoguļo domu, ka tie netiek uzskatīti par pamatkanona daļu visās tradīcijās.

Kuras grāmatas bieži tiek sauktas par deiterokanoniskām?

  • Tobita grāmata
  • Judītes grāmata
  • Makabeju 1. grāmata, saukta arī par 1. Makabeju grāmatu.
  • Makabeju otrā grāmata, saukta arī par 2 Makabejiem
  • Salamana Gudrības grāmata, saukta arī par Gudrības grāmatu
  • Sīraha grāmata, saukta arī par Ecclesiasticus
  • Baruha grāmata, kuras pēdējā nodaļa ir Jeremijas vēstule.

Bez minētajām grāmatām katoļu Bībelēs parasti ietilpst arī Danielam un Esterei pievienotie papildinājumi (piemēram, Susanna, Bel un Pūķis, Azarijas lūgšana un trim jaunekļiem dziesma), kas Daniēla grāmata un Esteres grāmata katoļu Bībelē ir garākas nekā protestantu Bībelē, jo tajās ir vairāk stāstu.

Sarežģītā vēsture un kanona noteikšana

Vecās Derības kanons attīstījās pakāpeniski. Daudzi ebreju kopienu teksti tika saglabāti septiņu gadsimtu garumā un pastāvēja vairākos variantos — ebreju, aramiešu un grieķu. Septuaginta (LXX) — grieķiska šķīruma tulkojums, ko izmantoja daudzās diasporas ebreju un agrīnās kristīgās kopienās — iekļāva vairākus rakstus, kas vēlāk kļuva par "deiterokanoniskajiem". Romas katoļu baznīca oficiāli apstiprināja šo paplašināto sarakstu Koncilā Trentā (1546), reaģējot uz reformācijas izaicinājumiem. Protestantiskie reformatori, piemēram, Mārtiņš Luters, atsevišķas grāmatas novietoja atsevišķā sadaļā kā noderīgas, bet ne vienlīdz uzticamas ar Svēto Rakstu; Jānis Kalvins bija vēl kritiskāks un dažus tekstus noraidīja kā autoritatīvus.

Atšķirības starp konfesijām

Romas katoļu baznīca pieņem deiterokanoniskās grāmatas kā kanoniskas un izmanto tās mācībā un liturģijā.
Pareizticīgās baznīcas pieņem daudzus no šiem tekstiem un dažreiz arī citus papildu rakstus (piemēram, 3. Makabeju, 3. Esras dažādus variantus, Psalmu 151, Manasijas lūgšanu), — katrai autocefālajai struktūrai var būt savas nianses.
Protestantiskās baznīcas parasti neiekļauj deiterokanoniskās grāmatas kanonā; daudzas no tām tomēr tiek atzītas par vērtīgām un var tikt iekļautas atsevišķā "Apokrifu" nodaļā Bībeles izdevumos.

Praktiska un teoloģiska nozīme

Pat ja vienas vai otras konfesijas neatļauj šos tekstus kā mācības pamatu, tie ir nozīmīgi vairākos aspektos:

  • Vēsturiskais un kultūras konteksts: tie sniedz papildu informāciju par žīdu dzīvi un domāšanu starp Veco Derību un Jauno Derību laikmetā.
  • Liturģiskā izmantošana: īpaši katoļu un pareizticīgo baznīcās daži deiterokanoniskie lasījumi ir iekļauti liturģijā un svētku kalendāros.
  • Teoloģiskie jēdzieni un morālās mācības: grāmatas kā Gudrība un Sīrahs satur daudz pārdomu par gudrību, taisnīgumu, svētumu un sabiedrisko dzīvi.
  • Vēstures un tekstoloģijas avots: pētnieki izmanto šos tekstus, lai labāk izprastu Vecās Derības pārrašanās procesus, tulkojumus un manuskriptu vēsturi.

Īss pārskats par dažām grāmatām

Tobits — stāsts par taisno Tobiju, viņa ģimenes mēģinājumiem un Dieva palīdzību caur eņģeļa starpniecību.
Judīte — stāsts par Judīti, kas izglābj Jeruzālemi, nogalinot naidnieka virsnieku; akcentē ticību un drosmi.
1. un 2. Makabeji — vēsturiski pārskati par jūdu pretošanos helēnistiskajai valdībai un Makabeju sacelšanos; 1. Makabejs vairāk vēsturiskā rakstura, 2. Makabejs satur arī martīriju un žēlsirdības tēmas.
Salamana Gudrība (Gudrības grāmata) — saprāta, taisnības un Dieva tiesas refleksijas, raksturota kā Salamana mācība.
Sīrahs (Ecclesiasticus) — praktiskas dzīves mācības un ētiska gudrība, līdzīga Salamana Gudrībai.
Baruhs — vēstījums un lūgšanas, kas saistīts ar Jeremiju; satur arī Jeremijas vēstuli kā nodaļu.

Daniela un Esteres papildinājumi

Kā jau minēts, katoļu Bībelē Daniēla grāmata un Esteres grāmata ir paplašinātas ar dažiem tekstiem, kas protestantu izdevumos parasti neparādās. Šie papildinājumi iekļauj liturģiskas, teoloģiskas vai naratīvas variācijas, piemēram, lūgšanas un leģendas, kuras agrīnās kristīgās kopienas izmantoja kopā ar pārējām rakstu grāmatām.

Secinājums

Deiterokanoniskās grāmatas ir svarīga Vecās Derības paplašinātā daļa, kurai ir atšķirīga statuss dažādās konfesijās. Tās sniedz vērtīgu ieskatu starptestamenta perioda domāšanā, morālēs un reliģiskajā praksē. Lai gan debates par to kanoniskumu turpinās jau gadsimtiem, šie raksti paliek nozīmīgs resurss gan ticības, gan akadēmiskajām studijām.