Kungu grāmatas

Nosaukums

1. un 2. Ķēniņu grāmata, tāpat kā 1. un 2. Samuēla un 1. un 2. hronikas grāmata, patiesībā ir viena grāmata. Tās vienkārši sauca "Ķēniņi". Tomēr Septuagintas (Vecās Derības tulkojums grieķu valodā) tulkotāji to sadalīja divās grāmatās, tāpēc latīņu tulkojumā un daudzās citās versijās tā tika rakstīta kā 1. un 2. Ķēniņu grāmata.

Sadalījums starp 1. un 2. Ķēniņu grāmatu tika veikts pēc Ahaba nāves ziemeļu karalistē (22:37) un Josafata nāves dienvidu karalistē (22:50).

Autors un avoti

Nav droši zināms, kurš ir 1,2 Ķēniņu grāmatas autors (rakstnieks). Ebreju tradīcija saka, ka 1,2 Ķēniņu grāmatas autors ir Jeremija, taču mūsdienās cilvēki parasti tā nedomā. Lai kas arī būtu autors, viņš, tāpat kā daudzi Israēla pravieši, pārzināja Mozus grāmatu. Viņš izmantoja arī daudz avotu, piemēram, "Salamana gadagrāmatas grāmatas" (11:41, SIV), "Israēla ķēniņu gadagrāmatu grāmatu" (14:19, SIV) un "Jūdas ķēniņu gadagrāmatu grāmatu" (14:29, SIV)". Iespējams, tika izmantoti arī citi avoti, piemēram, hronikas iekšienē).

Hronoloģija

1,2 Ķēniņu grāmatas sniedz daudz hronoloģiskas informācijas. Ir norādīts katra ķēniņa valdīšanas laiks, un bieži vien tiek sniegta arī cita informācija, piemēram, valdnieka vecums laikā, kad viņš kļuva par ķēniņu.

Apvienojot Bībeles datus ar tiem, kas iegūti no asīriešu hronoloģiskajiem ierakstiem, 853. gads pirms Kristus ir ticams kā Ahaba nāves gads, bet 841. gads - kā Jehū valdīšanas sākums. Tādējādi var zināt, ka valstības sadalīšana notika 930. gadā p.m.ē., Samariju asīrieši sakāva 722.-721. gadā, bet Jeruzaleme 586. gadā krita babiloniešu rokās.

Informācijā par saistību starp Izraēla un Jūdas valdīšanas laikiem ir dažas problēmas, par kurām ilgu laiku tika domāts. Tomēr pēdējā laikā lielākā daļa šo problēmu ir atrisinātas, atzīstot tādas lietas kā valdīšanas iespējas, kas pārklājas, dēlu valdīšanu kopā ar saviem tēviem, atšķirības gada laikā, kad oficiāli sākās karaļa valdīšana, un atšķirības, kā tika uzskatīts karaļa pirmais gads.

Tēmas

Ķēniņi un derības

1,2 Ķēniņu grāmatā nav precīzi norādīts tās mērķis vai tēma, bet visticamāk, ka autors vēlējās uzrakstīt savu materiālu kā turpinājumu, nākamo grāmatu pēc Samuēla grāmatām: vēsturi par ķēniņiem pēc derības.

Rakstnieks necentās parādīt Izraēla ķēniņu sociālo, politisko vai ekonomisko vēsturi, kā tas notiek vairumā mūsdienu vēsturju. Par Omri, kurš bija ļoti ietekmīgs ķēniņš un nozīmīga politiska persona, viņš raksta tikai sešos pantos (16:23-28), vienkārši sakot, ka viņš "darīja ļaunu Tā Kunga acīs" (16:25). Arī par Jeroboāmu Otro, kurš bija ķēniņš ziemeļu Izraēlā, kad tas bija visspēcīgākais, ir rakstīts ļoti īsi (2. Ķēn. 14:23-29).

Viņš arī neko neraksta par Jūdas ķēniņa Josijas pirmajiem gadiem, bet garumā apraksta, kā viņi atkal sāk ievērot derību viņa 18. ķēniņvalsts gadā (2.Ķēn.22:3-23:28). Nekas nav teikts par to, kāpēc Jozija cīnījās ar Ēģiptes faraonu Neco pie Megiddo.

Ķēniņi, par kuriem visvairāk ir rakstīts ķēniņu grāmatās, ir ķēniņi, kuri vai nu labi pildīja derību, vai ļoti slikti to pārkāpa, vai arī viņiem bija svarīga tikšanās ar kādu no Dieva praviešiem. Ahabs, Omri dēls, un Manassis salauza derību tā, ka tā bija bīstama Izraēlam, tāpēc autors daudz raksta par viņiem abiem; par Hiskiju (2 Ķēn.18:1-20:21) un Josiju (2 Ķēn.22:1 - 23:29) ir rakstīts daudz, jo viņi centās atgādināt cilvēkiem par derības solījumiem. Viņi ir vienīgie divi ķēniņi, par kuriem rakstnieks ir patiesi gandarīts par viņu uzticību Kungam.

Vēl viena svarīga 1. un 2. Ķēniņu grāmatas daļa ir tā, ka rakstnieks parāda saistību starp pravietojumiem un to, kā tie piepildās (piepildās) vēsturē. Vismaz par 11 pravietojumiem ir rakstīts, ka tie piepildās. Rakstnieks arī parāda, cik svarīgi ir pravieši kā Dieva vēstneši, kas saka Israēla ķēniņiem un tautai, lai tie atgrieztos pie Dieva. Parasti neviens neklausījās viņu brīdinājumos (piemēram, Ahija, Šemija, Mikajs, Jona, Jesaja, Hulda), taču rakstnieks ļoti daudz raksta par Eliju un Elīsu.