Babilona bija pilsēta-valsts senajā Mezopotāmijā, tagadējā Irākā, apmēram 85 km uz dienvidiem no Bagdādes. No sākotnējās senās Babilonas pilsētas mūsdienās ir palikusi tikai sabrukušu dubļu ķieģeļu ēku un gruvešu pilskalns auglīgajā Mezopotāmijas līdzenumā starp Tigra un Eifratas upēm.

Sākumā Babilona bija neliela pilsēta, kas radās 3. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras sākumā. Pilsēta uzplauka un kļuva plaši pazīstama un nozīmīga. Babilona aizēnoja Nippuru kā Mezopotāmijas "svētā pilsēta". Tas notika no 612. līdz 539. gadam pirms mūsu ēras. Tas bija laiks, kad Hammurabi pirmo reizi apvienoja Babilonijas impēriju. Babilona kļuva par Neobabilonijas impērijas galvaspilsētu.

Babilonijas Vainīgie dārzi bija viens no septiņiem senās pasaules brīnumiem.



Ģeogrāfija un struktūra

Babilona atradās uz Eifratas krastiem; upes senās gultnes un māla pamati skaidro, kāpēc lielākā daļa ēku mūsdienās ir sagruvušas. Pilsētas centrā bija tempļu kompleksi, pauguri (pilskalni), valsts administrācijas ēkas un tirgus. Daudzas būves cēla no saules žāvētiem dubļu ķieģeļiem, bet svarīgākos vārtus un fasādes klājušas glazētās, krāsainās apdedzinātās ķieģeļu plāksnes.

Agrīnā vēsture un Hammurabi

Babilona sāka attīstīties jau 3. gadu tūkstotī p. m. ē. Plašāku ietekmi pilsēta ieguva, kad stiprāki valdnieki apvienoja apkārtējās zemes. No visiem senajiem valdniekiem īpaši izceļas Hammurabi (valdīja apm. 1792–1750 p. m. ē.). Viņš paplašināja Babilonijas ietekmi un izstrādāja pazīstamo Hammurabi likumu kodeksu, kas sniedz vērtīgu informāciju par seno tiesību un sabiedrības kārtību. Šī stēla ar likumu tekstu mūsdienās atrodas Luvrā.

Neobabilonijas laikmets un Nebukadnecars II

No 7. gadu simteņa p.m.ē. Babilona atkal kļuva par varenības simbolu. Pēc asīriešu valsts sabrukuma (ap 612 p. m. ē.) uzplauca Neobabilonijas impērija, kuras slavenākais valdnieks bija Nebukadnecars II (valdīja apm. 605–562 p. m. ē.). Viņš veica plašus pilsētas atjaunošanas un izgreznošanas darbus: paplašināja mūrus, atjaunoja tempļus, cēla monumentālas vārtu struktūras un, iespējams, radīja leģendāros Vainīgos dārzus. Tieša arheoloģiska pierādījuma par Vainīgajiem dārziem ir maz, tāpēc to eksistence un atrašanās vieta joprojām tiek apspriesta.

Arhitektūra un nozīmīgi pieminekļi

  • Ištaras vārti — krāsainas glazētās ķieģeļu mozaīkas ar ziloņiem un zaldātiem, kas atradās procesijas ceļa pusē. Šie vārti ir vieni no varenākajiem monumentiem, kurus savos fragmentos pazīstam no arheoloģijas.
  • Etemenanki — milzīgs zigurats, kas bieži tiek saistīts ar Bābeles torni; tas dominēja pilsētas ainavā. Lai gan zigurata forma un izmēri ir aptuveni rekonstruējami, oriģinālais ēkas augstums nav pilnīgi skaidrs.
  • Procesijas ceļš — grezns ieejas un svētku ceļš, pa kuru notika reliģiskas ceremonijas un svinības.
  • Babilonijas Vainīgie dārzi — viens no septiņiem brīnumiem, kura raksturojumā mīt gan vēsturiski faktori, gan leģenda; romiešu un grieķu avotos dārzi tiek dēvēti par terasveida oāzi pilsētas centrā.

Reliģija, rakstība un kultūra

Babilonieši dievinoja daudzus dievus; svarīgākie bija Marduks — Babilonas galvenais dievs, kuru pilsētas elite īpaši cildināja, un citi Mezopotāmijas pantona dievi. Rakstība bija uzturēta galvenokārt ar klinšu rakstu uz māla plāksnītēm, kas saglabājusi bagātīgu informāciju par ekonomiku, likumiem, mitoloģiju un zinātnēm (piem., astronomiju un matemātiku).

Sabrukums un iekarošana

Persiešu valdnieks Kīrs II Lielais 539. gadā p. m. ē. iekaroja Babilonu, un tā nonāca Persijas impērijas sastāvā. Pēc tam pakāpeniski mainījās politiskā nozīme, un pilsētas struktūra laika gaitā izkusa. Turpmākos gadsimtos Babyloniju ietekmēja dažādas varas — grieķi, partieši un romieši — līdz pilsēta tika pamesta un tās ēkas pakāpeniski sagruva.

Arheoloģija un saglabāšana

20. gadsimta sākumā vācu arheologs Robert Koldewey vadīja plašas izpētes, atklājot daudzus Babylonas elementus, tostarp Ištaras vārtu fragmentus. Mūsdienu izrakumi ir devuši bagātīgu materiālu avotu par senās Babīlijas dzīvi, taču lielā daļa konstrukciju ir ļoti jutīgas, jo būvētas no dubļu ķieģeļiem. 20. un 21. gadsimta restaurācijas projekti reizēm ir izraisījuši strīdus starp zinātniekiem un amatniekiem par autentiskumu un saglabāšanas metodēm; īpaši 1980. un 1990. gados notikušās modernizācijas programmas atstāja pamanāmu ietekmi uz arhitektūras slāņiem.

Mantojums un ietekme

Babilona ir ne tikai arheoloģisks objekts, bet arī kultūras un literārs simbols. Tai pieskaitāmas atsauces Bībeles tekstos (piem., Bābeles tornis, pravieša Daniela stāsti), kā arī ietekme uz Rietumu iztēli kā sens civilizācijas centram. Babilonas likumi, administrācija un arhitektūra ir ietekmējuši vēlākas civilizācijas Mezopotāmijā un ārpus tās.

Mūsdienu stāvoklis un apmeklētāji

Mūsdienu vieta, kur atradās Babilona, atrodas netālu no pilsētas Hillah; apmeklētāji var redzēt drupas, dažu vārtu rekonstrukciju elementus un arheoloģiskos izrakumus. Vietas saglabāšana ir starptautiskas nozīmes jautājums — UNESCO iekļāva Babilonu Pasaules mantojuma sarakstā, un tiek veikti pasākumi, lai aizsargātu to nākamajām paaudzēm, vienlaikus balansējot restaurācijas un autentiķas saglabāšanas prasības.

Kopsavilkums

Babilona ir viena no nozīmīgākajām senajām pilsētām pasaules vēsturē — gan kā politisks un reliģisks centrs, gan kā kultūras un arhitektūras simbols. Lai gan lielākā daļa tās senās varenības mūsdienās ir izgaisusi, arheoloģija, rakstiskie avoti un kultūras atmiņa turpina atklāt un saglabāt Babilonas nozīmi cilvēces vēsturē.