Elija — Izraēlas pravietis: Karmela izaicinājums un paceļšanās debesīs

Elija devās pie ķēniņa Ahaba, kurš noraidīja Dievu savas vēl grēcīgākās sievas, Tīras Jezabelas, kas simbolizēja Izraēlas neuzticību, dēļ. Viņš devās pie Ahaba, un Dievs caur viņa lūpām sacīja (1. Ķēn. 17. nodaļa, NIV): "Kā dzīvo Tas Kungs, Israēla Dievs, kam es kalpoju, nākamajos gados nebūs ne rasas, ne lietus, ja vien nebūs mana vārda."
Tad Elija sekoja Tā Kunga pavēlei un "devās uz austrumiem un paslēpās Keritas ragā, uz austrumiem no Jordānas". Viņš "dzēra no strauta, un Dievs bija pavēlējis kraukļiem viņu tur barot".
Kraukļi viņam no rīta nesa maizi un gaļu, bet vakarā - maizi un gaļu, un viņš dzēra no strauta (jo, kā viņš pravietoja, nelija).

Bet tad strauts izžuva, jo lietus bija tik maz, un Elija saņēma vēsti no Tā Kunga: Elija saņēma Elijas vēstuli: "Ej uzreiz uz Sidonas Sarefatu un tur paliec. Es esmu pavēlējis tur dzīvojošai atraitnei apgādāt tevi ar pārtiku" (1.Ķēn.17:9).
Tad Elija devās un satikās ar atraitni, kas vāca kociņus, lai pagatavotu pēdējo maltīti savam dēlam un sev.
Bet, kad viņš viņu uzrunāja un lūdza, lai viņa sagādā sev kādu burku ūdenī un maizi, viņa iebilda: (1.Ķēn.17:12) "Kā dzīvo
Tas Kungs, tavs Dievs, man nav maizes - tikai sauja miltu burkā un nedaudz eļļas krūzī. Es savāku dažus kociņus, lai paņemtu mājās un pagatavotu maltīti sev un savam dēlam, lai mēs to apēstu - un nomirtu."
Tad Elija sacīja atraitnei: "Nebaidies. Ej mājās un dari, kā esi teikusi. Bet vispirms no tā, kas tev ir, pagatavo man mazu maizes kukulīti un atnes man, un tad pagatavo kaut ko sev un savam dēlam. Jo tas ir tas, ko saka Tas Kungs, Israēla Dievs: "Miltu burka neizsīks un eļļas krūze neizsīks līdz dienai, kad Tas Kungs dos lietus zemei."" Tā atraitne darīja, kā Elija viņai lika, un atraitnes mājā bija pietiekami daudz ēdiena visiem.

Bet tad atraitnes dēls saslima. Beidzot, kad viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk, viņš pārstāja elpot.
Atraitne ļoti satraucās un sauca uz Ēliju: "Kas tev ir pret mani, Dieva vīrs? Vai tu nāc, lai atgādinātu man par manu grēku un nogalinātu manu dēlu?"
Un Elija atbildēja: "Dod man savu dēlu." Viņš viņu paņēma un aiznesa uz augšējo istabu, kur viņš bija apmeties, un nolika viņu uz savas gultas. Tad viņš sauca uz To Kungu: "Kungs, mans Dievs, vai Tu esi sagādājis traģēdiju arī šai atraitnei, pie kuras es uzturos, liekot nomirt viņas dēlam?" Tad viņš trīs reizes izstiepās uz zēna (iespējams, lai sniegtu zēnam savu ķermeņa siltumu, lai gan viņa lūgšana liecina, ka viņš gaidīja, ka bērna dzīvība atgriezīsies kā atbilde uz lūgšanu, nevis ar fizisku pieskārienu), un sauca uz Kungu: "Ak, Kungs, mans Dievs, lai šī zēna dzīvība atgriežas pie viņa!" Un zēns atgriezās dzīvībā, liekot sievietei atzīt, ka Elija ir "Dieva vīrs un ka Tā Kunga vārds no tavas mutes ir patiesība" - atzīšanās, ko Tā Kunga tauta Izraēls nebija izdarījusi. Šis ir pirmais mirušo uzmodināšanas piemērs Bībelē.

Tad Elija devās "pie Ahaba", kā Tas Kungs viņam pavēlēja, un viņš satikās ar Obadiju, godājamo vīru, kurš bija palicis uzticīgs Tam Kungam un bija paslēpis 100 Dieva priesterus, kurus ķēniņš Ahabs bija mēģinājis nogalināt. Obadija atpazina Ēliju un ar cieņu noliecās līdz zemei, saucot: "Vai tiešām tu esi tu, mans kungs Elija?" Elija atbildēja apstiprinoši un pavēlēja viņam iet un pateikt Ahabam, ka viņš ir šeit. Obadija atteicās, saukdams: "Ko es tev esmu nodarījis ļaunu, ka tu nodod savu kalpu Ahābam, lai to nonāvētu?" un paziņoja, kā viņš "paslēpis simts Tā Kunga praviešus divās alās, pa piecdesmit katrā, un apgādājis tos ar ēdienu un ūdeni." Un ka, ja Ahabs nāks un redzēs, ka Elija ir pazudis un nav šeit, viņš noteikti viņu nogalinās.

Elija atbildēja jo mierīgāk: "Kā dzīvs ir Tas Kungs Visvarenais, kam es kalpoju, es šodien noteikti ieradīšos pie Ahaba." Tad Obadija devās pretī Ahābam un pastāstīja viņam, un Ahabs devās pretī Elijam. Viņi strīdējās, un Elija sacīja Ahabam, lai "sasauc ļaudis no visas Israēla zemes", lai tie viņu sagaidītu Karmela kalnā un "atvestu četrus simtus piecdesmit Baāla praviešus un četrus simtus Ašeras praviešu, kas ēd pie Jezabelas galda". Un pārsteidzoši, ka Ahabs viņam paklausīja.

Tad, kad visi izraēlieši un Baala pravieši bija sapulcināti, viņi sagatavoja divus altārus - vienu Ēlijam un Israēla Dievam Kungam, un otru Baala priesteriem. Tad Elija devās pie ļaudīm un sacīja: "Cik ilgi jūs vēl svārstīsieties starp diviem viedokļiem? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet, ja Baals ir Dievs, tad sekojiet viņam." Bet ļaudis neko neteica, tāpēc viņš turpināja: Bet Baalam ir četri simti piecdesmit praviešu." Un tauta sacīja: "Es esmu palicis vienīgais no Tā Kunga praviešiem. Saņemiet mums divus vēršus. Lai viņi paši izvēlas vienu un lai sagriež to gabalos un liek uz malkas, bet ne aizdedzina. Es sagatavošu otru vērsi un uzlikšu to uz malkas, bet ne aizdedzināsim. Tad jūs piesauksiet sava dieva vārdu, bet es piesaucu Tā Kunga vārdu. Dievs, kas atbild ar uguni - Viņš ir Dievs." (1. Ķēniņu 18:20)

Tauta tam piekrita, un viņi darīja, kā Elija teica. Tad Baala priesteri visi sagatavoja vērsi un visu rītu līdz pusdienlaikam sauca Baalu. "Ak, Baāli, atbildi mums!" Bet tā sauktais Baāls vispār neatbildēja - un pravieši kļuva noguruši un apbēdināti. Taču Elija bija apmierināts, un viņš tos padzirdināja (1. Ķēniņa 18:27): "Kliedziet skaļāk! Viņš noteikti ir dievs! Varbūt viņš ir dziļi pārdomās vai aizņemts, vai ceļo. Varbūt viņš guļ un ir jābrīdina." Varbūt viņš ir aizmidzis un ir jābrīdina? Tad viņi kliedza vēl skaļāk un mežonīgi sita ar zobeniem un šķēpiem, kā viņiem bija ierasts, līdz no brūcēm tecēja asinis. Kad pusdienlaiks bija pagājis, pienāca Ēlijas kārta - un Baala praviešiem neviens vairs nepievērsa uzmanību -, tāpēc viņš sagatavoja upuri un pavēlēja (1.Ķēn.18:33): "Piepildiet četras lielas mucas ar ūdeni un izlejiet to uz upura un uz koka." Un viņš atnesa upuri, lai upurētu.

(34. pants) Un Viņš sacīja: "Dariet to vēlreiz!" Un viņi to darīja vēlreiz un trešo reizi, kā Viņš teica. Tad, kad ūdens bija tik daudz, ka tecēja pa tranšeju, viņš pakāpās uz priekšu un lūdza (1. Ķēniņu 18:36-37): "Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, lai šodien ir zināms, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps un ka es esmu darījis visas šīs lietas pēc Tavas pavēles. Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šie ļaudis zinātu, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu atgriež viņu sirdis atpakaļ."

Tad Tā Kunga uguns krita un sadedzināja upuri, malku, akmeņus un augsni, kā arī aplaizīja ūdeni, kas bija tranšejā. Visi ļaudis bija pārsteigti, un viņi "krita guļus" un nožēloja grēkus. Tad viņi visi sagūstīja Baala praviešus, kā viņiem bija pavēlējis Elija, un nokautēja tos Kišona ielejā. Un Ahabs devās ēst un dzert, kā Elija viņam bija pavēlējis. Tad, uzkāpis Karmela kalnā un septiņas reizes pajautājis savam kalpam, vai viņš redz kaut ko virs okeāna, kalps septīto reizi viņam atbildēja: "No jūras paceļas mākonis, kas ir tik mazs kā cilvēka roka." Un viņš atbildēja: "Tas ir mākonis. Un Elija teica kalpam, lai tas paziņo Ahabam, lai viņš dodas mājās, jo tuvojas liela lietusgāze. Ahabs metās savā ratā un steidzās mājās, bet "Tā Kunga spēks nāca pār Ēliju, un viņš, ievilcis savu mēteli jostā, skrēja Ahabam pa priekšu līdz pat Jezreēlam".

Pēc tam Ahabs pastāstīja Jezabetei par to, kas notika ar Eliju un kā Israēla tauta nogalināja Bāla praviešus. Ezabēla sadusmojās un aizsūtīja Ēlijam ziņu, ka "rīt šādā laikā" viņa viņa padarīs viņa "dzīvi līdzīgu vienam no viņiem", ar to domājot Baāla praviešus.
Elija nobijās un aizbēga uz Bēršebu Jūdā, atstāja tur savu kalpu un devās priekšā vienas dienas ceļojumā pa tuksnesi. Visbeidzot viņš nonāca pie slotas koka, apsēdās zem tā un lūdza, lai viņš nomirst (1. Ķēn. 19:4). "Man ir gana, Kungs," viņš neapmierināti sūdzējās, "paņem manu dzīvību, es neesmu labāks par saviem senčiem." "Man ir gana, Kungs," viņš neapmierināti žēlojās. Un viņš gulēja un aizmiga. Bet Kungs sūtīja eņģeli, lai pamodinātu viņu un pabarotu ar ūdeni un maizes kukulīti, "ceptu virs karstām oglēm". Elija ēda un dzēra un atkal gulēja, un eņģelis atkal atgriezās, pamodināja viņu un deva viņam vēl ēdiena. Ar šo ēdienu stiprināts, Elija piecēlās un ceļoja četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, līdz sasniedza Horebu, Dieva kalnu. Tur viņš iegāja alā un pārnakšņoja.

Un Kungs viņam parādījās un jautāja: "Ko tu šeit dari, Elija?" Viņš neatbildēja uz Tā Kunga jautājumu, bet gan atbildēja par to, kā viņš "bijis ļoti dedzīgs Tā Kunga, Dieva Visvarenā, labā" un kā izraēlieši pret viņu izturējušies netaisni. Tas Kungs viņam teica, lai viņš iziet un stāv uz kalna Tā Kunga klātbūtnē. Tad Tas Kungs sūtīja lielu un spēcīgu vēju, zemestrīci un uguni, bet Kunga nebija ne tajā, ne tajā, un beidzot Viņš nāca maigi čukstus, un Elija izgāja ārā, aizvilcis sev virs sejas mēteli. Tas Kungs caur visiem tiem vējiem, zemestrīcēm un ugunsgrēkiem bija centies viņam parādīt, ka Tas Kungs ne vienmēr ir bargs, bet gan maigāks. Tas Kungs vēlreiz jautāja: "Ko tu šeit dari, Elija?" Bet Elija atkal ignorēja šo jautājumu un sūdzējās par to, ka viņš ir bijis "dedzīgs Tā Kunga, Dieva Visvarenā, dēļ". Tāpēc Kungs viņam lika iet svaidīt daudzus jaunus politiskos un reliģiskos vadītājus, un viņš to arī darīja. Un par savu nākamo pravieti un pavadoni viņš paņēma Elīsu.

Pēc Ahaba nāves Ahazija tika kronēts par ķēniņu, un viņš saslima. Viņš sūtīja dažus cilvēkus pie Baal-Zebuba, Ekrona dieva, lai noskaidrotu, vai viņš izveseļosies. Tomēr Dievs bija ļoti dusmīgs un lika Elijam pravietot pret Ahasiju. Tā nu pa ceļam Elija devās pretī kalpiem un sacīja tiem (2.Ķēn.1:6), kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis: "Ejiet atpakaļ pie ķēniņa, kas jūs sūtīja, un sakiet viņam: 'Tas ir tas, ko Tas Kungs saka: Vai tas ir tāpēc, ka Israēlā nebija Dieva, ka tu sūti cilvēkus konsultēties ar Baalu-Zebubu, Ekrona dievu? Tāpēc (šī iemesla dēļ) tu neatkāpsies no gultas, uz kuras tu guli. Tu noteikti (noteikti) mirsi!"" Un sūtņi darīja, kā viņam bija pavēlēts. Uz ķēniņa Ahasijas jautājumiem viņi raksturoja Ēliju kā "vīru ar matu drēbēm un ar ādas jostu ap vidukli". Elijas apmetnis, iespējams, bija no aitādas vai kamieļa ādas, līdzīgi kā Jāņa Kristītāja apmetnis, un tas liecināja par lielu atšķirību no citiem bagātajiem, labi ģērbtajiem tā laika cilvēkiem. Viņš protestēja pret ķēniņa un augstāko kārtu egoismu. Ķēniņš atpazina Eliju pēc šī apraksta (jo Elija bija vairākkārt ticies ar Ahabu, viņa tēvu) un sūtīja pēc viņa kapteini un piecdesmit vīrus. Iespējams, Ahazija, tāpat kā daudzi tā laika cilvēki, kas neticēja Dievam, domāja, ka, ja viņš nogalinās Ēliju vai piespiedīs viņu mainīt lāstu, tas nenotiks.

Kapteinis, kuru viņš sūtīja, sacīja Elijam, kas sēdēja kalna virsotnē: "Dieva vīrs, ķēniņš saka: Nāciet lejā!" Ahasija mēģināja pakļaut pravieti Eliju savai, ķēniņa, varai. Saskaņā ar Israēla derību (apsolījumu) ar Dievu ķēniņam vajadzēja būt Tā Kunga vārda, ko runā pravieši, varā.

Bet Elija nenāca lejā, tā vietā sacīja (2.Ķēn.1:10): "Ja es esmu Dieva vīrs, tad lai uguns no debesīm nokrīt un sadedzina tevi un tavus piecdesmit vīrus! Tad uguns nokrita no debesīm un sadedzināja kapteini un viņa vīrus. Ar to Elija parādīja ķēniņam, ka Izraēlā ķēniņš ir tikai īstā ķēniņa, Dieva, kalps. Vēlāk Jēzus brīdinājums saviem mācekļiem, kad viņi mēģināja izsaukt uguni, lai iznīcinātu samariešus, bija nevis tādēļ, lai nosodītu to, ko darīja Elija, bet gan tādēļ, lai parādītu saviem mācekļiem, ka problēma starp Eliju un ķēniņu un samariešu neticību bija pavisam cita.

Ķēniņš sūtīja pie Elijas vēl vienu kapteini ar piecdesmit vīriem, un arī viņi sadega ugunī. Visbeidzot ķēniņš aizsūtīja trešo kapteini ar saviem piecdesmit vīriem, kas "...krita uz ceļiem Elijas priekšā..." un pazemīgi noliecās viņa priekšā, pazemīgi lūdzot, lai viņš nāk. Tā Kunga eņģelis lika Elijam doties lejā, tāpēc viņš devās lejā un vēlreiz sacīja ķēniņam: "Tu noteikti mirsi!" Un ķēniņš atkal sacīja: "Tu noteikti nomirsi!" "Un viņš nomira saskaņā ar Tā Kunga vārdu, ko Elija bija teicis." (2. Ķēniņu 1:17).

Pēc tam Elija devās pie Elīsas, un viņi abi devās ceļā no Gilgalas. Elija sacīja Elīsam: "Paliec šeit, Kungs mani ir sūtījis uz Bētelu." Bet Elija uzstāja, ka jāiet, un viņi kopā devās uz Bētelu.
Bētelas praviešu pulks iznāca pie Elīšas un jautāja: "Vai tu zini, ka Tas Kungs šodien atņems tev tavu kungu?" Elīsa atbildēja, ka zina, bet brīdināja viņus par to nerunāt. Tad Elija viņam sacīja, lai viņš tur paliek un ka Tas Kungs viņu ir sūtījis uz Jordānu vienu pašu, bet Elīsa nepaklausīja un uzstāja, ka viņš grib iet kopā ar Eliju. Tad Elija jautāja: "Saki man, ko es varu darīt tavā labā, pirms mani paņem no tevis?" Elīsa atbildēja: "Ko es varu darīt tavā labā, pirms mani paņem no tevis? "Ļauj man mantot divkāršu daļu no tava gara." Tad Elija piekrita, bet tikai tad, ja Elīsa redzēs, kā viņu paņems debesīs. Viņi pastaigājās, kad pēkšņi parādījās uguns ratos un uguns zirgi, kas viņus abus atdalīja, un Elija vētrā pacēlās debesīs. Elīsa sauca: "Mans tēvs! Mans tēvs! Israēla ratus un jātniekus!" Elīsa parādīja Eliju kā Izraēla patiesā spēka simbolu. Elīsa paņēma Elijas mēteli un izmantoja to, lai sadalītu ūdeni Jordānas upē: tā šis mētelis simbolizēja to, ka Elīsa tagad ir ieņēmis Elijas vietu.