Ala — dabisks pazemes dobums: definīcija, veidošanās un dzīve

Ala ir dabisks pazemes dobums, kurā var būt gan šauras ejas (koridori), gan plašākas kameras. Alas var būt ļoti dažādas pēc izmēra, formas un veidošanās iemesla — no tām, ko var izstaigāt, līdz nelielām šahtām, kuras var sasniegt tikai ar speciālu tehnisku aprīkojumu.

Kā veidojas alas?

Visbiežāk alas rodas, kad ūdens lēni noārda vai izšķīdina noteiktus iežus. Biežākie mehānismi:

• Karstveidošanās (šķīdināšana) — kuģūdeņi, kuri satur ogļskābi (ūdens, kas reaģē ar oglekli atmosfērā vai augsnē), pakāpeniski izšķīdina kaļķakmeni (kalcītu, dolomītu), veidojot plašas dobjvietas un pazemes upes;
• Lavakanālu un laveļļu izveidošanās — vulkāniskas izcelsmes alas (piemēram, lavas tuneļi), kas palikušas, kad izkausētā lava nosaluši un izgāzās;
• Jūras alas — veidojas piekrastes zonās, kad viļņi mehāniski erodē mīkstākus iežus;
• Ledāju alas (glečeru alas) — veidojas, kad kušanas ūdens vai ledus kustība izveido dobumus ledū;
• Tektoniskas plaisas un zemestrīces — dažkārt alas rodas arī sadalījumu un nobrukumu rezultātā; tās var būt saistītas ar zemestrīču, nobrukumu vai citām ģeoloģiskām parādībām.

Ūdens darbojas lēni — veidojumi attīstās tūkstošos līdz miljonos gadu. Lai gan kaļķakmens alām raksturīga šķīdināšana, ir arī citas alas, kurās galvenokārt paliek cietāki ieži (piemēram, granīts), kas rodas cita veida procesā, piemēram, erozijas vai ģeoloģisku šķelšanos rezultātā.

Alu veidojumi un minerāli

Alās bieži novēro speleotemus — minerālu veidojumus, kas rodas, kad ūdens pil un atstāj nogulsnes. Pazīstamākie ir stalagmīti (aug no alas grīdas) un stalaktīti (karājas no griestiem). Šie veidojumi parasti veidojas, nogulsnējoties minerālu (piemēram, kalcīta) slāņiem gadu tūkstošos.

• Stalaktīti — atceraties: tie "turās no griestiem" (stalaKTīts — K kā "kāpj no griestiem").
• Stalagmīti — aug no grīdas uz augšu (stalaGMīts — G kā "grīda").
• Ir arī kolonnas (ja stalaktīts un stalagmīts saplūst), draperijas, kristāliskas nogulsnes un citas formas.

Alu minerālu krāsa un forma var sniegt informāciju par ūdens ķīmiju un klimatiskajiem apstākļiem pagātnē.

Dzīvība alās

Alas ir specifiska vide: parasti tumšas, ar stabilu temperatūru un augstu mitrumu. Tajās dzīvo īpašas dzīvnieku grupas, kas pielāgojušās šiem apstākļiem:

• Trogloxeni — sugas, kas lieto alas kā patvērumu (piem., daudzi putni, rāpuļi un grauzēji), bet barību meklē ārā. Pie šādām radībām pieder arī čūskas, peles, zirnekļi un dzegi (ja šie putni izmanto alu ieejas);
• Troglofīli — sugas, kas var pavadīt lielu daļu dzīves alās, bet reizēm izkļūst ārā;
• Troglobīti — pilnībā pielāgojušās dzīvei tumsā: bieži bez acu, ar samazinātu pigmentāciju un īpašām jutīgām ķermeņa daļām (piemēram, dažas salamandras vai kukaiņu sugas).

Bieži alās sastopami arī Šikspārņi, kuri izmanto alas kā guļvietu vai ziemošanas (hibernācijas) vietu. Tiek minēts arī, ka bieži sastopams ir alu cīrulis — tādi parazītiska vai specializēta dzīvesveida kukaiņi. Alu ekosistēmas ir ļoti jutīgas pret traucējumiem, jo barības ķēde daudzviet ir ierobežota un atkarīga no ārējas organiskās masas nonākšanas alā.

Cilvēki un alas

Agrāk cilvēki izmantoja alas kā dzīvošanas vietas un patvērumu. Akmens laikmetā daudzās Eiropas vietās atrasti pierādījumi par ilgtspējīgu apdzīvošanu alās un alu apgleznojumiem (pieci, rituāli, medību zīmējumi u.c.).

Mūsdienās alas joprojām sniedz patvērumu trekeriem un pētniekiem. Dažās alās ir saglabājušās skaistas un vērtīgas gleznas vai arheoloģiski atradumi. Tāpat alas izmanto zinātniskai izpētei — ģeoloģijai, paleontoloģijai, klimatoloģijai un bioloģijai.

Speleoloģija un drošība

Cilvēkus, kas pēta alas, sauc par alu pētniekiem jeb speleologiem. Studijas par alām sauc par speleoloģiju. Speleoloģija ietver gan zinātnisku pētījumu, gan tehnisko un sporta aktivitāšu aspektus.

Alās pārvietošanās var būt bīstama — ir dziļas bedres, šauras spraugas, neskaidri gaitas un potenciāli nestabili ieži. Tāpēc drošības pamatprincipi ir:

• parasti doties grupā (vismaz 3–4 cilvēki);
• katram būt vairākām gaismām (galvas lampai pie ķiveres jābūt primārajai, plus rezervē);
• lietot ķiveres, piemērotu apģērbu, rezerves baterijas un pirmās palīdzības komplektu;
• ja nepieciešams — izmantot virvju, drošības jostas un citus alpīnismam līdzīgus palīglīdzekļus;
• iepriekš izpētīt maršrutu, informēt ģimeni vai glābšanas dienestu par plānoto atgriešanās laiku, un ievērot vietējos noteikumus un zīmes;
• nebojāt dabas veidojumus un gleznas — daudzi speleotemi un apgleznojumi ir ļoti veci un trausli.

Kultūras un zinātniskā nozīme

Alas ir svarīgas gan kultūras mantojuma saglabāšanai (gleznas, senas apmetnes), gan zinātnei — tās sniedz informāciju par iežu vēsturi, klimata pārmaiņām (caur stalaktītu un stalagmītu gredzeniem) un pazemes ūdeņu plūsmām. Alu aizsardzība un atbildīga apmeklēšana palīdz saglabāt šo unikālo vidi nākamajām paaudzēm.

Ja plānojat apmeklēt alu, iepriekš uzziniet par konkrētās alas nosacījumiem, pieejamību un vajadzīgajām atļaujām. Speleoloģija var būt aizraujoša iespēja izpētīt citādi slēptu Zemes pusi — tomēr to vajadzētu darīt droši un atbildīgi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ala?

J: Kāda veida veidojumi ir alās?

J: Kādi dzīvnieki dzīvo alās?

Vai cilvēki kādreiz ir dzīvojuši alās?

J: Vai uz dažu alu sienām ir gleznojumi?

J: Kas pēta alas?

J: Vai ir bīstami pētīt alas?

Meklēt pēc burta