Dzeloņcūka — apraksts, spalvas, izplatība un uzvedība
Dzeloņcūka: pilnīgs apraksts—spalvu uzbūve, izplatība un uzvedība. Uzzini par aizsardzību, dzīvesvietām un pārsteidzošiem faktiem par šo unikālo grauzēju.
Dzeloņcūkas ir grauzēji, kuru apmatojums sastāv no asiem dzelkšņiem jeb spalvām, kas galvenokārt kalpo par aizsardzību pret plēsējiem. Dzeloņcūkas ir vienas no lielākajiem grauzējiem: pēc izmēra tās bieži min kā trešo lielāko grauzēju pēc kapibaras un bebra, un tās nav jā jaukta ar ežiem, kas pieder citai dzīvnieku grupai. Lielākā daļa sugu ķermeņa garums ir aptuveni 60–90 cm (bez astes), astes garums un svars atšķiras starp sugām — kopējā masa parasti svārstās aptuveni no 5 līdz 16 kg (12–35 mārciņas). Dzeloņcūkas ir apaļas, robustas, bieži lēnākas kustībā, un to krāsojums var būt brūns, pelēks vai ar kontrastējošiem baltiem un melniem toņiem. Angļu valodā jaunus dzeloņcūku mazuļus dažkārt sauc par "porcupette". Dzeloņcūku mati un zemādas audi ir pielāgoti, lai atbalstītu dzelkšņus un aizsargātu dzīvnieku, tostarp arī māti dzemdību laikā.
Spalvas (dzelkšņi) un to uzbūve
Dzeloņcūku spalvas jeb dzelkšņi pēc būtības ir pārveidoti mati, pārklāti ar biezām keratīna plāksnītēm un iestrādāti ādas muskulatūrā. Atkarībā no taksonomiskās grupas dzelkšņu izvietojums un struktūra var atšķirties: vecās pasaules dzeloņcūkām (Hystricidae) dzelkšņi parasti veido grupas vai ķemmes, savukārt Jaunās pasaules dzeloņcūkām (Erethizontidae) atsevišķas spalvas var būt sajauktas ar sariņiem, zemādas spalvām un parastiem matiem.
Dzelkšņi ir asi kā adatām, taču neizmetami — tie atslābst un paliek ķermenī uzbrucējam, ja tiek iespiesti. Jaunās pasaules dzeloņcūkām dzelkšņu galiem bieži ir mikroskopiski, uz aizmuguri vērsti āķīši, kas viegli pieķeras ādai, tādēļ tos ir grūti un sāpīgi izraut. Dzelkšņu garums var sasniegt apmēram 75 mm un platums ap 2 mm (atkarībā no sugas variē). Ja dzelkšņi ieurbjas plēsēja audos, parastās muskuļu kustības var pamazām ievelkt dzelkšņus dziļāk audos — šāds process reizēm noved pie lūzumiem, infekcijām un pat nāves. Ir zināmi gadījumi, kad plēsēji gājuši bojā dēļ dzelkšņu iespiešanās un sekojošas inficēšanās. Pretstatā tautas mītam, dzeloņcūkas nespēj "mest" savas spalvas — tās spēj tās atraut, ja tie tiek piespiesti, bet ne aktivizēt tā, lai tās tiktu izšautas uz tālu attālumu.[1]
Izplatība un biotopi
Dzeloņcūkas ir izplatītas dažādos reģionos — tie sastopami Āzijas, Itālijas, Āfrikas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas tropiskajos un mērenajos joslas apgabalos. Atkarībā no sugas tās dzīvo dažādos biotopos: mežos, krūmājos, pļavās, kalnos, tuksnešos un klinšu apvidos. Dažas sugas ir galvenokārt zemes dzīvesveida (terrestiskas) un izmanto alas vai krūšu slēptuves, bet citas — īpaši Jaunās pasaules dzeloņcūkas — labi kāpj kokā un daļēji dzīvo koku dobumos.
Uzturs, uzvedība un aizsardzības stratēģijas
Dzeloņcūkas galvenokārt ir herbivoras: tās ēd lapas, mizas, sēklas, ogas, saknes un dažkārt arī koka mīkstumu. Nakts dzīvnieki parasti ir patstāvīgi, ar nelielām teritorijām un skaidrām aktivitātes fāzēm naktī. Pret plēsējiem tās izmanto dzelkšņu aizsardzību — briesmu brīdī dzeloņcūka var apgriezties pret uzbrucēju, pacelt dzelkšņus, mēģināt iezīmēt čakanu ķermeņa daļu vai pastumt pret klinti vai koku, lai dzelkšņi ieķertos uzbrucējā. Dažas sugas var arī zvanīt vai kliegt, lai atrakstītu plēsoņu uzmanību.
Dzeloņcūku reprodukcija un dzīves ilgums atšķiras pa sugām; lielākā daļa sugu dzemdē vienu vai vairākus jau gandrīz pilnībā attīstītus mazuļus, kuriem sākotnēji ir mīkstāki dzelkšņi, kas vēlāk sacietē.
Sāls meklēšana un konflikts ar cilvēku vidi
Sāli meklējošas dzeloņcūkas dažkārt ienāk cilvēku apdzīvotās vietās un apgrauž objektus, kuros ir sāls vai sāļi sviedri — piemēram, saplāksni, dažas krāsas, rīku rokturus, apavus, drēbes un citus priekšmetus. Dzeloņcūkām var arī patikt ceļmalas vietas, kur ziemā izmanto akmens sāli ledus un sniega kausēšanai, un ir dokumentēti gadījumi, kad tās grauž transportlīdzekļu vadu izolāciju vai riepas, kas pārklātas ar ceļa sāli. Lai samazinātu bojājumus, var izmantot sāls laizītājus tālu no cilvēku ēkām vai citus pasākumus, kas atgrūž no sasaistes ar cilvēku mantām.
Dabiskie sāls avoti, ko izmanto dzeloņcūkas, ietver sāli saturošus augus (piem., dažas ūdensaugu sugas), dzīvnieku kaulus, koku mizu un sāļas augsnes vietas vai dubļus. Šie avoti nodrošina nepieciešamos minerālus un bieži virza dzeloņcūku kustības noteiktos sezonālos maršrutos.
Apkopojot — dzeloņcūkas ir labi adaptēti grauzēji ar unikālu dzelkšņu aizsardzības sistēmu, dažādu sugu uzvedība un izplatība padara tās par interesantu un važīgu ekosistēmu dalībnieku, vienlaikus reizēm radot konfliktus ar cilvēku apdzīvotām vietām.
Vecās pasaules dzegužpirkstīte
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir dzegužpirkstīte?
A: Ēzeklis ir grauzējs ar asu dzelkšņu jeb spalvu apvalku, kas aizsargā to no plēsējiem.
J: Cik lieli ir dzegi?
A: Lielākā daļa dzeguzēnu ir aptuveni 60-90 cm gari, ar 20-25 cm garu asti un sver no 12-35 mārciņām (5-16 kg).
J: Kādas krāsas tie ir?
A: Ēzeļi ir dažādu toņu brūni, pelēki un neparasti balti.
J: Kāds ir pareizais vārds dzeguzes mazulim?
A: Pareizais termins dzeguzes mazulim ir dzeguzēns.
J: Kā spalvas aizsargā dzīvnieku?
A: Ēzeļa spalvas ir asas kā adatas, un to galos ir nelieli uz aizmuguri vērsti dzeloņdūrieni, kas pieķeras ādai, padarot grūti un sāpīgi izvilkt. Spalvas var iekļūt dzīvniekos un cilvēkos pat pēc nāves.
J: Kur tās dzīvo?
A: Ēzeļi var dzīvot Āzijas, Itālijas, Āfrikas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas tropiskajās un mērenajās daļās, mežos, tuksnešos un pļavās. Daži dzīvo kokos, bet citi uzturas uz zemes. Tiem patīk arī uzturēties pie ceļiem, kur ledus vai sniega kausēšanai izmantota akmens sāls.
J: Ar ko tie pārtiek?
A: Sāli dzegi meklē, ēdot saplāksni, kas apstrādāts ar nātrija nitrātu, dažas krāsas, instrumentu rokturus apavus apģērbu citus priekšmetus, kas pārklāti ar sāļiem sviedriem, kā arī dažādus sāļus saturošus augus, piemēram, dzeltenās ūdensrozes un ūdens akvatorijas, svaigus dzīvnieku kaulus, koku mizas ārējos dubļus ar sāli bagātās augsnēs.
Meklēt