Kapibara (Hydrochoerus hydrochaeris) — Dienvidamerikas pusūdens grauzējs
Kapibara (Hydrochoerus hydrochaeris) — Dienvidamerikas pusūdens grauzējs: lielākais grauzējs pasaulē, līdz 100 kg, brūns kažoks, peldētāja īpatnības un sabiedriska daba.
Kapibara (Hydrochoerus hydrochaeris) ir Dienvidamerikas pusūdens grauzējs. Tā ir pasaulē lielākā grauzēju suga. Pieaugušie indivīdi parasti sver no apmēram 35 līdz 66 kg (77–146 lb), vidēji aptuveni 50–60 kg, ķermeņa garums ir apmēram 1–1,3 m, bet plecu augstums — ap 50–60 cm.
Kapibaras ir cieši radniecīgas jūrascūciņām un šinšilām. Mātītes parasti var būt nedaudz lielākas par tēviņiem, taču dzimumu lieluma atšķirības nav ļoti izteiktas. Kapibaru kažoks parasti ir brūns vai sarkanīgi brūns, reti blāvāks ar retāku vilnu vecumā; kožot āda var kļūt plānāka un pakļauta saules apdegumiem. Viņu acis, ausis un nāsis atrodas augstu uz galvas — tas ļauj kapibaram peldēt vai slēpties ūdenī, vienlaikus viegli vērojot apkārtni.
Izskats un īpašības
- Peldēšanas adaptations: kapibaram ir daļēji peldspējīgas kājas ar īsiem pirkstiem un vieglām starp pirkstiem esošām ādas malām, kas palīdz labi peldēt.
- Elpošana un redze: var ilgi uzturēties ūdenī un dažreiz zem ūdens — parasti līdz dažām minūtēm. Acis, ausis un nāsis, kas atrodas augstu uz galvas, ļauj tai vērot apkārtni, kamēr lielākā daļa ķermeņa ir zem ūdens.
- Smaržas dziedzeri: tēviņiem uz purna ir rievots dziedzeris (morillo), ko izmanto teritorijas marķēšanai un sociālai saziņai.
Barība
Kapibara ir striktā zālēdāja: tās galvenokārt ēd zāli, ūdensaugas, zaļumus, kā arī dažkārt augļus un mizas. Tākā tās gremošanas sistēma ir īpaša (fermentācija zarnās), kapibaras praktizē koprofāgiju — tās apēd daļēji pārstrādātas izkārnījumu bumbiņas, lai atkārtoti uzņemtu mikroorganismus un uzturvielas, kas palīdz pilnvērtīgāk sagremot celulozi.
Dzīvesveids un sociālā uzvedība
Kapibaras ir ļoti sociālas dzīvnieces. Tās dzīvo ģimenes grupās parasti no 10 līdz 20 indivīdiem, bet sausā sezonā pie ūdenskrātuvēm var sapulcēties lielākas kopienas, vairāk nekā 50–100 dzīvnieku. Grupā valda hierarhija; kopējā apkoptībā un drošībā liela loma ir saskarsmei, skaņām un ķermeņa valodai. Kapibaras bieži sarunājas ar dažādām skaņām — čiepstēšanu, riešanu, lūgšanu skaņām un svilpes līdzīgām skaņām.
Reprodukcija
Pavairošanās parasti notiek visu gadu ekvatoriālajos apgabalos, taču sezonālā rakstura reģionos dzimstība pieaug lietus laikā, kad ir vairāk barības. Grūsnība ilgst apmēram 150 dienas (apmēram 5 mēneši), un parasti piedzimst 2–8 mazuļi. Mazuļi ir salīdzinoši nobrieduši (precociālie) — jau neilgi pēc dzimšanas spēj staigāt, skriet un peldēt; viņi zīž māti vairākas nedēļas, taču sāk arī ganīties gandrīz uzreiz.
Draudi un aizsardzība
- Galvenie dabiskie plēsēji: jaguāri, pumas, kajmāni, lieli čūskveidīgie (piemēram, anakondas) un daži putni plēsēji.
- Cilvēka radītie draudi: medības (gaļai un ādai), dzīvotņu iznīcināšana un ūdens piesārņojums. Tomēr suga kopumā ir stabila, un Starptautiskā Dabas aizsardzības savienība (IUCN) to klasificē kā mazāk satraucošu (Least Concern), lai gan vietējie apdraudējumi pastāv.
Attiecības ar cilvēkiem
Kapibaras dažviet tiek turētas fermās vai mājdzīvnieku statusā, un to gaļa ir vērtēta dažās Dienvidamerikas reģionos. Tās ir samērā miermīlīgas un bieži kļūst par tūristu pievilcību. Tomēr jāievēro vietējie likumi un bioloģiskā drošība, jo tuvība savvaļas dzīvniekiem var radīt slimību pārnešanas risku gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Kapibaras— lieli, adaptīvi un sabiedriski dzīvnieki, kas atkarībā no ūdens un zāles resursiem veido dažādas sabiedrības struktūras un spēlē nozīmīgu lomu Dienvidamerikas ekosistēmās.
Dzīvesveids
Daudzviet Dienvidamerikā kapibaras dzīvo pļavainās mitrzemēs vai upju tuvumā. No rīta, vakarā un naktī tās ēd zāli, galvenokārt uz sauszemes. Dienas karstākās stundas tās pavada ūdenī. Tie ir labi peldētāji un nirēji. Tīkls starp pirkstiem palīdz viņiem peldēt. Zem ūdens tās var aizturēt elpu tikai aptuveni piecas minūtes. Dažkārt viņi ūdenī slēpjas daudz ilgāk, elpošanai izspiežot tikai degunu. Daudzi plēsēji labprāt tos ēd. Tās ir iecienīta jaguāru, ērgļu, anakondas čūsku un daudzu citu dzīvnieku barība.
Kapibaras ēd augus, galvenokārt zāli.To mazuļi parasti dzimst četru mazuļu metienos. Viņi var sākt ēst zāli, kad ir aptuveni nedēļu veci, bet viņi turpina barot zāli no mātes un pat no citām pieaugušām mātītēm līdz aptuveni četru mēnešu vecumam. Tās dzīvo lielās grupās, parasti 10-30 kapibaras kopā. Dažās grupās ir pat 100 kapibaras. Tās savā starpā sarunājas, izmantojot dažādas skaņas: klikšķināšanu, rūkšanu, svilpšanu un riešanu.
Aizsardzība un kontakts ar cilvēkiem
Kapibaras nav apdraudētas. Viņu populācija ir stabila, tā ne īpaši palielinās, ne samazinās. Dažkārt cilvēki ēd kapibaras. Tās medī gaļai, un dažkārt tās audzē fermās. No to stingrās ādas dažkārt izgatavo augstas kvalitātes ādu, īpaši cimdiem.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kapibara?
A: Kapibara ir Dienvidamerikas pusūdens grauzējs, kas ir tuvu radniecīgs jūrascūciņām un šinšilām.
Q: Cik sver pieaugusi kapibara?
A: Pieaugusi kapibara sver aptuveni 55 kg jeb 100 mārciņas.
J: Kāds ir kapibaras lielums?
A: Kapibaras kuplais ķermenis ir aptuveni metru jeb 3 pēdas garš, un tās plecu augstums no zemes ir aptuveni 60 cm jeb aptuveni divas pēdas.
J: Kāda ir kapibaras kažoka krāsa?
A: Kapibaras kažoks ir brūns vai sarkanīgi brūns.
J: Kā kapibaras peldot aizsargā acis, ausis un nāsis?
A: Kapibaras acis, ausis un nāsis ir augstu uz galvas, tāpēc peldot tās var viegli noturēt virs ūdens.
Vai kapibaras tēviņi vai mātītes ir lielāki un smagāki?
A: Mātītes parasti ir lielākas un smagākas par tēviņiem.
J: Kas notiek ar kapibaras kažoku, kad tā noveco?
A: Kad kapibaras ir vecas, to kažoks ir plāns, un to āda var viegli apdegt saulē.
Meklēt