Kapibara (Hydrochoerus hydrochaeris) ir Dienvidamerikas pusūdens grauzējs. Tā ir pasaulē lielākā grauzēju suga. Pieaugušie indivīdi parasti sver no apmēram 35 līdz 66 kg (77–146 lb), vidēji aptuveni 50–60 kg, ķermeņa garums ir apmēram 1–1,3 m, bet plecu augstums — ap 50–60 cm.

Kapibaras ir cieši radniecīgas jūrascūciņām un šinšilām. Mātītes parasti var būt nedaudz lielākas par tēviņiem, taču dzimumu lieluma atšķirības nav ļoti izteiktas. Kapibaru kažoks parasti ir brūns vai sarkanīgi brūns, reti blāvāks ar retāku vilnu vecumā; kožot āda var kļūt plānāka un pakļauta saules apdegumiem. Viņu acis, ausis un nāsis atrodas augstu uz galvas — tas ļauj kapibaram peldēt vai slēpties ūdenī, vienlaikus viegli vērojot apkārtni.

Izskats un īpašības

  • Peldēšanas adaptations: kapibaram ir daļēji peldspējīgas kājas ar īsiem pirkstiem un vieglām starp pirkstiem esošām ādas malām, kas palīdz labi peldēt.
  • Elpošana un redze: var ilgi uzturēties ūdenī un dažreiz zem ūdens — parasti līdz dažām minūtēm. Acis, ausis un nāsis, kas atrodas augstu uz galvas, ļauj tai vērot apkārtni, kamēr lielākā daļa ķermeņa ir zem ūdens.
  • Smaržas dziedzeri: tēviņiem uz purna ir rievots dziedzeris (morillo), ko izmanto teritorijas marķēšanai un sociālai saziņai.

Barība

Kapibara ir striktā zālēdāja: tās galvenokārt ēd zāli, ūdensaugas, zaļumus, kā arī dažkārt augļus un mizas. Tākā tās gremošanas sistēma ir īpaša (fermentācija zarnās), kapibaras praktizē koprofāgiju — tās apēd daļēji pārstrādātas izkārnījumu bumbiņas, lai atkārtoti uzņemtu mikroorganismus un uzturvielas, kas palīdz pilnvērtīgāk sagremot celulozi.

Dzīvesveids un sociālā uzvedība

Kapibaras ir ļoti sociālas dzīvnieces. Tās dzīvo ģimenes grupās parasti no 10 līdz 20 indivīdiem, bet sausā sezonā pie ūdenskrātuvēm var sapulcēties lielākas kopienas, vairāk nekā 50–100 dzīvnieku. Grupā valda hierarhija; kopējā apkoptībā un drošībā liela loma ir saskarsmei, skaņām un ķermeņa valodai. Kapibaras bieži sarunājas ar dažādām skaņām — čiepstēšanu, riešanu, lūgšanu skaņām un svilpes līdzīgām skaņām.

Reprodukcija

Pavairošanās parasti notiek visu gadu ekvatoriālajos apgabalos, taču sezonālā rakstura reģionos dzimstība pieaug lietus laikā, kad ir vairāk barības. Grūsnība ilgst apmēram 150 dienas (apmēram 5 mēneši), un parasti piedzimst 2–8 mazuļi. Mazuļi ir salīdzinoši nobrieduši (precociālie) — jau neilgi pēc dzimšanas spēj staigāt, skriet un peldēt; viņi zīž māti vairākas nedēļas, taču sāk arī ganīties gandrīz uzreiz.

Draudi un aizsardzība

  • Galvenie dabiskie plēsēji: jaguāri, pumas, kajmāni, lieli čūskveidīgie (piemēram, anakondas) un daži putni plēsēji.
  • Cilvēka radītie draudi: medības (gaļai un ādai), dzīvotņu iznīcināšana un ūdens piesārņojums. Tomēr suga kopumā ir stabila, un Starptautiskā Dabas aizsardzības savienība (IUCN) to klasificē kā mazāk satraucošu (Least Concern), lai gan vietējie apdraudējumi pastāv.

Attiecības ar cilvēkiem

Kapibaras dažviet tiek turētas fermās vai mājdzīvnieku statusā, un to gaļa ir vērtēta dažās Dienvidamerikas reģionos. Tās ir samērā miermīlīgas un bieži kļūst par tūristu pievilcību. Tomēr jāievēro vietējie likumi un bioloģiskā drošība, jo tuvība savvaļas dzīvniekiem var radīt slimību pārnešanas risku gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

Kapibaras— lieli, adaptīvi un sabiedriski dzīvnieki, kas atkarībā no ūdens un zāles resursiem veido dažādas sabiedrības struktūras un spēlē nozīmīgu lomu Dienvidamerikas ekosistēmās.