Gudrības grāmata (saukta arī par Salamana Gudrību vai vienkārši Gudrību) ir viena no Vecās Derības grāmatām. Tā tiek pieskaitīta pie Septuagintas jeb septiņām Bībeles gudrības grāmatām.

Kāds priesteris, vārdā Svētais Melito, kurš dzīvoja mūsu ēras otrajā gadsimtā, teica, ka jūdi un kristieši šo grāmatu uzskatīja par kanonisku un ka Naḥmanīds, rakstot Pentatēhiju, varēja to pārtulkot ebreju valodā.

Papildus iepriekš minētajam, mūsdienu pētnieki parasti uzskata, ka Gudrības grāmata nav tieši sacerēta Salamana laikā. Tā tradicionāli tiek piešķirta Salamanu kā gudrības simbolam, taču teksta autors visticamāk ir anonīms un darbs radīts grieķu valodā. Liela daļa akadēmiskās literatūras datē šo grāmatu aptuveni 1. g. p. m. ē. — laiku, kad jūdaisms mijiedarbojās ar helēnisma ietekmi, īpaši Aleksandrijā (Ēģiptē).

Svarīgi aspekti par grāmatas saturu un nozīmi:

  • Galvenās tēmas: gudrība kā dievišķs, dzīves vadītājs; taisnīgums un taisno sodīšana; cilvēciskā dzīve un ētika; dzīvība un nāve kā morālo izvēļu sekas.
  • Stils: teksts savieno poētiskas himnas, pamācības un filozofiskas pārdomas; bieži izmanto personificētas gudrības attēlojumu (piem., "Gudrība" runā kā personība).
  • Kanoniskais statuss: grāmata ir iekļauta Septuagintā un tāpēc ir kanoniska Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo tradīcijās kā daļa no deuterokanoniskajiem grāmatām. Jūdaisms un lielākā daļa protestantu tradīciju to neuzskata par Vecās Derības kanonisku daļu un bieži klasificē kā apokrifu.
  • Valoda un tekstuālā tradīcija: saglabājušies galvenokārt grieķu teksti; iespējamie ebreju vai arameju prototipi nav saglabājušies. Ir arī tulkojumi un manuskripti citās valodās — latīņu, siriešu u. c.

Grāmatas ietekme ir plaša: tā iekļauta liturģiskos lasījumos dažās tradīcijās, ietekmējusi viduslaiku teoloģiju un gudrības literatūru un tiek bieži citēta kā piemērs saprāta un morāles mācībām. Mūsdienu komentētāji uzsver tās sintezēto pasaules uzskatu — jūdu reliģiskā doma saplūst ar helēnisma filozofiskajiem elementiem, radot tekstu, kurš ir vienlaikus teoloģisks un filozofisks.

Par vēsturiskajiem liecībām: Svētais Melito (Melito no Sardes), minēts iepriekš, bija 2. gadsimta bīskaps, kurš pieminējis vairākus Septuagintas tekstus kā autoritatīvus. Viduslaiku pētnieki un komentētāji, piemēram, Naḥmanīds (Rambans), sprieda par teksta valodu un iespējamo ebreju izcelsmi; tomēr vēsturiskie avoti ir dažādi, un nav viennozīmīgu pierādījumu, kas apstiprinātu oriģinālu ebreju tekstu, kas pilnībā saglabājies.

Kopsavilkumā, Gudrības grāmata ir būtiska deuterokanoniska teksta piemērs, kas sniedz vērtīgas atziņas par antīkā pasaules gudrības domāšanu, un tai joprojām ir nozīmīga loma gan teoloģiskajā, gan literārajā pētījumā.