William Walton

Agrīnie gadi

Valtona ģimene bija muzikāla, taču viņiem bija ļoti maz naudas. Abi viņa vecāki dziedāja, un Valtons dziedāja vietējā baznīcas korī. Tēvs viņu sita, ja viņš kļūdījās. Iespējams, tāpēc vēlāk dzīvē viņš bija tik uzmanīgs attiecībā uz katru rakstīto noti.

Desmit gadu vecumā viņš iestājās Oksfordas Kristus baznīcas katedrāles korī. Viņš apguva klavierspēli un vijoļspēli. Viņam bija tikai 16 gadi, kad viņš devās uz Oksfordas Universitāti, kur mācījās Kristus baznīcā, Oksfordā. Lielāko daļu no tā, ko viņš zināja par komponēšanu, viņš iemācījās pats. Viņš studēja Stravinska, Debisī, Sibēliusa un citu komponistu darbu partitūras. Dažas nodarbības viņam sniedza katedrāles ērģelnieks Hjū Allens. Oksfordā Valtons sadraudzējās ar diviem dzejniekiem: Sacheverelu Sitvelu un Zigfrīdu Sasuni. Lielākā daļa mūzikas, ko viņš sarakstīja, būdams ļoti jauns, ir zudusi, taču kora himna "Litānija", ko viņš sarakstīja, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, liecina par viņa muzikālo talantu ar modernām harmonijām.

1920. gadā Voltons pameta Oksfordu bez grāda, jo trīs reizes nenokārtoja eksāmenus. Viņš devās dzīvot pie Sitvelu ģimenes, kas viņu iepazīstināja ar daudziem nozīmīgiem cilvēkiem, tostarp komponistu Konstantu Lambertu un dziesmu autoru Noelu Kovardu. Kopā ar Sitveliem viņš devās arī uz Itāliju. 1923. gadā viņš iestudēja mūziku vienam no Edītes Sitvelas dzejoļiem. Skaņdarbs saucās "Fasāde". Mūzika bija ļoti džezaina un gandrīz jokaina, un daudziem tā laika cilvēkiem tā šķita ļoti moderna.

20. gados Valtons pelnīja naudu, spēlējot klavieres džeza klubos, taču lielāko daļu laika viņš pavadīja, komponējot Sitvelu bēniņos. Orķestra uvertīra "Portsmouth Point" (kuru viņš veltīja Sasuņam) bija pirmais darbs, kas atklāja Valtona īsto stilu. Savukārt 1929. gadā ar Alta koncertu viņš kļuva patiešām slavens. Tam sekoja Belšezara mielasts (1931), Pirmā simfonija (1935), kronēšanas maršs Crown Imperial (1937) un Vijoļkoncerts (1939). Visi šie skaņdarbi ir ļoti populāri arī mūsdienās.

Pēc Otrā pasaules kara

Otrā pasaules kara laikā Valtonam nebija jāienāk militārajā dienestā, tāpēc viņam bija laiks komponēt mūziku propagandas filmām, piemēram, filmai "The First of the Few" (1942) un Lorensa Olivjē Šekspīra lugas "Henrijs V" adaptācijai (1944). Pēc otrā stīgu kvarteta komponēšanas (1946) Valtons nākamos septiņus gadus veltīja operas Troils un Kresida (1947-1954) rakstīšanai. Opera nebija ļoti populāra. Tas bija tāpēc, ka viņa mūzika bija diezgan romantiska, ļoti atšķirīga no daudzās modernās mūzikas, kas bija modē 50. gados, īpaši no Pjēra Bulēza un viņa sekotāju mūzikas.

Valtons komponēja mūziku vēl divām Šekspīra un Olivjē filmām - Oskara balvu ieguvušajai "Hamletam" un "Ričardam III". Tomēr Valtons nav saņēmis "Oskaru" ne par vienu no savām Šekspīra mūzikām.

Pēc tam Valtons sāka rakstīt vairāk orķestra mūzikas: Čella koncertu (1956), 2. simfoniju (1960) un Variācijas par Hindemita tēmu (1963). Viņam sākās daudzi apbalvojumi: 1951. gadā viņš tika iecelts bruņinieka kārtā, bet 1968. gadā saņēma ordeni "Par nopelniem". Cilvēkiem iepatikās viņa komiskā viencēliena opera Lācis, kad 1967. gadā tā tika atskaņota Aldeburgas festivālā, un no visas pasaules viņu lūdza komponēt jaunu mūziku. Viņa dziesmu ciklus no šī perioda pirmo reizi izpildīja tādi slaveni dziedātāji kā Pīters Pīrss un Elizabete Švarckopfa.

Pēdējos gados Valtonam komponēšana kļuva arvien grūtāka. Viņš mēģināja komponēt trešo simfoniju Andrē Prevīnam, bet vēlāk atteicās. Viņa pēdējie darbi pārsvarā bija baznīcas mūzika vai vecāku skaņdarbu pārstrādājumi.. 1949. gadā viņš kopā ar savu sievu argentīnieti Sūzanu Žilu apmetās uz dzīvi Itālijā, Iskijas salā. Viņš tur nomira 1983. gadā.

Kopš viņa nāves Valtona mūzika ir daudz atskaņota un ierakstīta. Cilvēki vairs neuzskata viņu par vecmodīgu, bet gan par komponistu, kuram bija ļoti spēcīga personība, kas skaidri dzirdama viņa mūzikā.

1951. gadā Valtons tika iecelts bruņinieka kārtā, bet 1967. gadā - Nopelnu ordeņa kavalieris.