Viljams Voltons (1902–1983) — britu komponists un diriģents
Sers Viljams Voltons (1902–1983) — izcils britu komponists un diriģents, pazīstams ar dzīvīgiem, džezveidīgiem ritmiem. Uzziniet par viņa dzīvi, radošo ceļu un nozīmīgajiem darbiem.
Sers Viljams Voltons OM (dzimis 1902. gada 29. martā Oldhemā, miris 1983. gada 8. martā Išiā, Itālijā) bija britu komponists un diriģents. Viņš bija viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta vidus britu komponistiem, kuru vidū bija arī Bendžamins Britens un Maikls Tippets. Viņa mūzikai raksturīgi ļoti dzīvīgi ritmi, kas bieži vien ir džezveidīgi.
Biogrāfija un karjeras gaita
Voltons dzimis ģimenē ar ierobežotām muzikālām iespējām, taču agri sevi izrādīja kā komponists un pianists. Viņš lielā mērā bija pašmācīts, taču saņēma ievērojamu attīstības atbalstu no dzejnieces Edith Sitwell un citiem laikabiedriem, kas palīdzēja viņam pievērst uzmanību 1920. gados. No 1930. līdz 1950. gadiem Voltons izveidoja savu reputāciju ar virkni orķestra, koru un kamermūzikas darbu, kā arī kinomūziku. Viņš bieži vadīja pirmatskaņojumus un pats iesaistījās ierakstos, vēlāk kļūstot par atzītu diriģentu savas mūzikas interpretācijām.
Darbi un muzikālais stils
Voltona daiļradē saplūst tradicionālas melodikas un modernā ritma enerģija. Raksturīga ir bagāta orķestrācija, spēcīgs ritmiskais impulss un reizēm humora vai teātrālas ironijas elements. Viņa mūzika parasti saglabā tonalitātes sajūtu, tomēr izmanto mūsdienīgas harmoniskas krāsas un kontrastus. Bieži pieminētas iezīmes ir:
- ritmiska dzīvīgums un enerģija;
- krāsaina, blīva orķestrācija ar izteiksmīgiem tembriem;
- savdabīga attiecība pret dzeju un teātri — sadarbības ar literātiem un režisoriem;
- iespaidi no džezam tuvām ritmiskām figūrām un populārās mūzikas elementiem, kas reizēm parādās finālos vai solopartijās.
Izcili darbi
Voltons radīja daudzpusīgu mantojumu, kas ietver oratorijas, kora darbus, orķestra skaņdarbus, koncertus un kinomūziku. Starp plaši atpazīstamiem darbiem ir:
- Façade — satīrisks, dzejas un mūzikas kopdarbs, kas deva pirmo plašo atpazīstamību;
- Belshazzar's Feast — liels koriāls/orkestra darbs ar spēcīgu dramatisku un kolorītu izteiksmi;
- koncertmūzika — tajā skaitā slaveni koncerti solo instrumentiem pret orķestri, kas demonstrē lirisku un virtuozu pusi viņa talanta;
- simfoniskie darbi — bagāti un kontrastaini, tie apliecina Voltona orķestrālās domāšanas spēku;
- kinomūzika — Voltons komponēja filmas mūziku, kas papildināja viņa reputāciju arī plašākā kultūras laukā.
Atzinība un mantojums
Par ieguldījumu mūzikā Voltons saņēma augstus apbalvojumus un titulus; viņa kunga (Sir) gods un OM liecina par oficiālu atzīšanu. Viņa darbi regulāri iekļaujas koncertprogrammās, un tie tiek plaši ierakstīti — gan oriģinālie ieraksti ar paša vadību, gan vēlākas interpretācijas ar izcilām orķestru un solistu izpildījumiem. Voltona mantojums ir īpaši nozīmīgs britu mūzikā: viņš palīdzēja veidot nacionālās tradīcijas, vienlaikus saglabājot modernu, individuālu skanējumu.
Personīgā dzīve un pēdējie gadi
Voltons daudzus gadus pavadīja starp Lielbritāniju un Dienvideiropu. Vēlākajos dzīves gados viņš izvēlējās dzīvot Itālijā, kur arī mira. Viņa personība un dzīvesveids — reizēm noslēgts, reizēm sabiedrisks — atstāja iespaidu uz viņa darba ritmu un radošo procesu.
Kur sākt, ja gribat iepazīt Voltona mūziku
Laba iepazīšanās vieta ir viņa vispopulārākie darbi: Façade un Belshazzar's Feast, kā arī viens no koncertiem vai simfoniskajiem skaņdarbiem. Ieraksti ar izcilu orķestrālo skanējumu sniedz labu priekšstatu par viņa krāsu un ritma bagātību. Koncertu programmās viņa mūzika bieži parādās kā spilgts britu mūzikas pārstāvis 20. gadsimta vidū.
Agrīnie gadi
Valtona ģimene bija muzikāla, taču viņiem bija ļoti maz naudas. Abi viņa vecāki dziedāja, un Valtons dziedāja vietējā baznīcas korī. Tēvs viņu sita, ja viņš kļūdījās. Iespējams, tāpēc vēlāk dzīvē viņš bija tik uzmanīgs attiecībā uz katru rakstīto noti.
Desmit gadu vecumā viņš iestājās Oksfordas Kristus baznīcas katedrāles korī. Viņš apguva klavierspēli un vijoļspēli. Viņam bija tikai 16 gadi, kad viņš devās uz Oksfordas Universitāti, kur mācījās Kristus baznīcā, Oksfordā. Lielāko daļu no tā, ko viņš zināja par komponēšanu, viņš iemācījās pats. Viņš studēja Stravinska, Debisī, Sibēliusa un citu komponistu darbu partitūras. Dažas nodarbības viņam sniedza katedrāles ērģelnieks Hjū Allens. Oksfordā Valtons sadraudzējās ar diviem dzejniekiem: Sacheverelu Sitvelu un Zigfrīdu Sasuni. Lielākā daļa mūzikas, ko viņš sarakstīja, būdams ļoti jauns, ir zudusi, taču kora himna "Litānija", ko viņš sarakstīja, būdams tikai piecpadsmit gadus vecs, liecina par viņa muzikālo talantu ar modernām harmonijām.
1920. gadā Voltons pameta Oksfordu bez grāda, jo trīs reizes nenokārtoja eksāmenus. Viņš devās dzīvot pie Sitvelu ģimenes, kas viņu iepazīstināja ar daudziem nozīmīgiem cilvēkiem, tostarp komponistu Konstantu Lambertu un dziesmu autoru Noelu Kovardu. Kopā ar Sitveliem viņš devās arī uz Itāliju. 1923. gadā viņš iestudēja mūziku vienam no Edītes Sitvelas dzejoļiem. Skaņdarbs saucās "Fasāde". Mūzika bija ļoti džezaina un gandrīz jokaina, un daudziem tā laika cilvēkiem tā šķita ļoti moderna.
20. gados Valtons pelnīja naudu, spēlējot klavieres džeza klubos, taču lielāko daļu laika viņš pavadīja, komponējot Sitvelu bēniņos. Orķestra uvertīra "Portsmouth Point" (kuru viņš veltīja Sasuņam) bija pirmais darbs, kas atklāja Valtona īsto stilu. Savukārt 1929. gadā ar Alta koncertu viņš kļuva patiešām slavens. Tam sekoja Belšezara mielasts (1931), Pirmā simfonija (1935), kronēšanas maršs Crown Imperial (1937) un Vijoļkoncerts (1939). Visi šie skaņdarbi ir ļoti populāri arī mūsdienās.
Pēc Otrā pasaules kara
Otrā pasaules kara laikā Valtonam nebija jāienāk militārajā dienestā, tāpēc viņam bija laiks komponēt mūziku propagandas filmām, piemēram, filmai "The First of the Few" (1942) un Lorensa Olivjē Šekspīra lugas "Henrijs V" adaptācijai (1944). Pēc otrā stīgu kvarteta komponēšanas (1946) Valtons nākamos septiņus gadus veltīja operas Troils un Kresida (1947-1954) rakstīšanai. Opera nebija ļoti populāra. Tas bija tāpēc, ka viņa mūzika bija diezgan romantiska, ļoti atšķirīga no daudzās modernās mūzikas, kas bija modē 50. gados, īpaši no Pjēra Bulēza un viņa sekotāju mūzikas.
Valtons komponēja mūziku vēl divām Šekspīra un Olivjē filmām - Oskara balvu ieguvušajai "Hamletam" un "Ričardam III". Tomēr Valtons nav saņēmis "Oskaru" ne par vienu no savām Šekspīra mūzikām.
Pēc tam Valtons sāka rakstīt vairāk orķestra mūzikas: Čella koncertu (1956), 2. simfoniju (1960) un Variācijas par Hindemita tēmu (1963). Viņam sākās daudzi apbalvojumi: 1951. gadā viņš tika iecelts bruņinieka kārtā, bet 1968. gadā saņēma ordeni "Par nopelniem". Cilvēkiem iepatikās viņa komiskā viencēliena opera Lācis, kad 1967. gadā tā tika atskaņota Aldeburgas festivālā, un no visas pasaules viņu lūdza komponēt jaunu mūziku. Viņa dziesmu ciklus no šī perioda pirmo reizi izpildīja tādi slaveni dziedātāji kā Pīters Pīrss un Elizabete Švarckopfa.
Pēdējos gados Valtonam komponēšana kļuva arvien grūtāka. Viņš mēģināja komponēt trešo simfoniju Andrē Prevīnam, bet vēlāk atteicās. Viņa pēdējie darbi pārsvarā bija baznīcas mūzika vai vecāku skaņdarbu pārstrādājumi.. 1949. gadā viņš kopā ar savu sievu argentīnieti Sūzanu Žilu apmetās uz dzīvi Itālijā, Iskijas salā. Viņš tur nomira 1983. gadā.
Kopš viņa nāves Valtona mūzika ir daudz atskaņota un ierakstīta. Cilvēki vairs neuzskata viņu par vecmodīgu, bet gan par komponistu, kuram bija ļoti spēcīga personība, kas skaidri dzirdama viņa mūzikā.
1951. gadā Valtons tika iecelts bruņinieka kārtā, bet 1967. gadā - Nopelnu ordeņa kavalieris.
Meklēt