Harmonija (mūzika): definīcija, akordi un akordu progresijas

Uzzini harmonijas pamatus mūzikā: akordi, akordu progresijas, tonālā un hromatiskā harmonija — skaidrojumi, piemēri un praktiski padomi harmonizācijai.

Harmonija ir vairāku notu atskaņošana kopā, veidojot "akordus". Šis vārds ir atvasināts no grieķu valodas harmonia, kas nozīmē "savienot lietas kopā". Melodija pati par sevi var skanēt labi, bet to var harmonizēt, pievienojot akordu pavadījumu — šo procesu sauc par harmonizāciju. Mūzikas skolēni un komponisti māca un apgūst, kuri akordi skan labi viens pēc otra; šos akordus sauc par "akordu progresijām". Daudzi mūzikas teorētiķi ir sarakstījuši grāmatas par harmoniju un tās likumiem, kas palīdz praktiski lietot teorētiskos principus.

Kas ir akords un no kā tas sastāv?

Vienkāršākais akords ir trīskanis — tas sastāv no trīs notīm: 1., 3. un 5. pakāpes attiecīgajā skalā. Piemēram, C mažorā tas būs C–E–G, kas parasti skan kā "mājas akords" (tonika). Trīskanis var būt:

• mažors (lielā trejdeksnī plus maza trejdeksnī),
• mīnors (mala trejdeksnī priekšā, pēc tam lielā),
• samazināts (diminished) (abu trejdeksņu mazākas),
• palielināts (augmented) (abu trejdeksņu lielākas).

Akordi var tikt paplašināti ar septīto, devīto, vienpadsmito un trīspadsmito pakāpi (piem., C7, C9), kas piešķir harmonijai papildus krāsu un funkciju. Tāpat svarīgas ir inversijas (kad akorda zemākā skaņa nav pamatnota), kas ietekmē to, kā akords savienojas ar apkārtējiem skaņojumiem.

Akordu progresijas un funkcionālā harmonija

Tonālā mūzikā akordi bieži pilda noteiktas funkcijas: tonika (mierinājums, mājas sajūta), dominante (spriegums, virziens uz toniku) un subdominante (pārejas funkcija). No šīm funkcijām izriet daudzas bieži lietotas progresijas — piemēram, I–IV–V–I vai ii–V–I (jāzīmē džezā un klasicismā). Progresiju izvēle un secība veido emocionālo līkni un muzikālo narāciju.

Svarīgi termini un parādības, kas saistīti ar progresijām:

• Pakāpeniska kustība (cilvēkam saprotamie soli vai pussoli pārejas);
• kvintas ķēde (circle of fifths) — bieži lietots princips harmonisku pāreju veidošanā;
• kadences — harmonisku frāžu noslēgumi: autentiskā (V–I), plagālā (IV–I), puskadence (beidzas uz V) un maldinošā (piem., V–vi).

Homofonija, polifonija un četrbalsība

Mūziku, kas sastāv no melodijas ar harmoniju zem tās, sauc par homofonisku. Savā ziņā tā ir pretstats polifoniskajai, kur katra daļa (katra balss) ir sava melodija. Tomēr pat polifonijai jāveido patīkama harmonija — balssvedība un kontrapunkts nodrošina, ka vairākas melodijas mijiedarbojas harmoniski. Eiropas mūzikā harmonija, kā mēs to pazīstam, bija pilnībā attīstījusies baroka laikā (17. gadsimtā), kad izveidojās noteiktas prakses — basso continuo, kvartu un kvintu bāze, kā arī funkcionālās attiecības starp akordiem.

Lielākajā daļā homofoniskās mūzikas ir četras partijas: piemēram, koris parasti dalās soprānā, alta, tenora un basa skaņās, savukārt stīgu kvartets dalās 1. vijoles, 2. vijoles, alta un čella skaņās. Šāda četrbalsīga tekstūra pieļauj harmonijas pilnīgu izteiksmību — balss sadalījums, dubultošanas un disonances risināšana ir svarīgas prasmes komponistiem un aranžētājiem.

Tonalitāte, hromatika un atonalitāte

Tonālā harmonija izmanto attiecīgās tonalitātes notis un akordus — piemēram, C mažorā tiek lietotas baltas notis. Tonālajā sistēmā darbojas funkcijas, skalu pakāpes (I–VII) un parasti dominē diatoniskās attiecības.

Hromatiskā harmonija iekļauj daudz asu un līdzenumu (augstākas frekvences pakāpes ārpus diatoniskās skalas). Hromatisms var bagātināt skanējumu, radīt papildu modulācijas iespējas vai nest īpašu krāsu un spiedienu harmonijā.

Ja mūzikā nav skaidras tonalitātes (piem., Arnolda Šēnberga mūzikā), to sauc par atonālu. Atonālajā mūzikā harmonija var balstīties uz cita veida organizāciju (piem., dodekafonijā) un tāpēc tradicionālās tonālās funkcijas nav derīgas.

Praktiskie aspekti: kā harmonizēt melodiju

• Sākumā noteikt melodijas tonalitāti un svarīgākos uzsvarus (metrisko akcentu vietas).
• Izvēlēties pamata akordus, kas atbalsta melodijas notis — bieži katrai svarīgai melodijas notij piešķir vienu akordu.
• Domāt par balsu vadu — izvairīties no lielām lektēm starp blakus balsīm, rūpēties par disonances risinājumu.
• Izmantot inversijas, lai nodrošinātu gludu pāreju starp akordiem un interesantāku basu līniju.
• Papildināt ar septītajiem vai hromatiskiem toņiem, ja nepieciešama krāsa vai spriegums.

Noslēgums

Harmonija ir plaša un daudzslāņaina joma — no vienkāršiem trīskaniem un četrbalsīgām tekstūrām līdz sarežģītām hromatiskām secībām un atonālām sistēmām. Saprotot akordu veidus, to funkcijas un balsu vadu principus, mūziķis var mērķtiecīgi veidot emocionālo un strukturālo saturu savā mūzikā.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda ir vārda "harmonija" nozīme?

J: Kas ir harmonizācija?

J: Kādā mūzikas veidā tiek izmantota melodija, zem kuras ir harmonija?

Jautājums: Cik notis ir nepieciešamas harmonijai?

J: Kāda veida harmonijā izmanto tikai taustiņa notis?

J: Kāda veida harmonijā tiek pievienoti daudzi papildu skaļi un līdzīgi skaļi un līdzīgi toņi?

Vai mūzika var būt atonāla un tajā var būt harmoniski elementi?

Meklēt pēc burta