Kontrpunkts

Kontrapunkts ir māksla komponēt mūziku, apvienojot dažādas daļas (balsis) tā, lai tās labi skanētu. Šādi sacerētu mūziku sauc par kontrapunktu.

Ja uz klavierēm tiek atskaņota Twinkle, twinkle little star melodija un pēc tam tiek pievienoti daži akordi, tā ir harmonija, nevis kontrapunkts. Savukārt, ja tiek atskaņota Twinkle, twinkle little star melodija, bet tiek atskaņota cita melodija, to uzskata par kontrapunktu.

Cits veids, kā to spēlēt, būtu sākt melodiju ar labo roku. Tad otrajā taktī (taktī), kad tiek atskaņota piektā nots, kreisā roka sāk spēlēt melodiju oktāvu zemāk. Kādu laiku tas darbojas labi, bet piektajā taktī (pie vārda "Up" labās rokas daļā) tas sāk kļūt disonans (skanēt nepatīkami), tāpēc kreisajā rokā ir jāveic izmaiņas, lai tas skanētu patīkamāk. Šādu rakstīšanas veidu ar noteiktu partiju skaitu (šajā gadījumā - divām) sauc par "kontrapunktiķu mūziku".

Šajā piemērā sākumā kreisā roka atdarināja labo roku. To sauc par atdarināšanu.

Ja otrā daļa turpinātu imitēt visu skaņdarbu, tas būtu kanons. Bet "Twinkle, twinkle" kā kanons labi nedarbojas. Viens no slavenākajiem kanoniem ir Tomasa Tallisa (Thomas Tallis) skaņdarbs. Kanonu, ko var atkārtot, sauc par kārtu. Tā visa ir kontrapunkta mūzika.

Kontrapunktam nav obligāti jābūt imitācijai, lai gan bieži vien tā ir. Svarīgi, lai katra daļa (t. i., katra balss) būtu vienlīdz svarīga. Tā nav tā, ka viena daļa dzied melodiju, bet pārējās tikai pavada.

Kontrapunktam nav jābūt tikai viena nots pret vienu noti. Vienā daļā var būt divas vai vairākas notis pret vienu noti otrā, piemēram, vienā daļā var būt krotheti (ceturtdaļnotis), bet citā - kvavera (astotdaļnotis). Tam ir vesela sistēma, ko sauc par "sugām".

Kontrapunktu var variēt, to apgriežot, t. i., augšējo daļu liekot apakšā. Ja mūzika ir uzrakstīta tā, ka daļas var apmainīt, to sauc par "invertojamu kontrapunktu".

Vārds "kontrapunkts" cēlies no latīņu valodas "punctus contra punctum", kas nozīmē "punkts pret punktu". Vārds "punkts" nozīmēja "notu". Pirms vairākiem simtiem gadu komponisti atklāja, kā rakstīt kontrapunktu mūziku. Viņi bieži vien ņēma galveno melodiju (sauktu par "Cantus Firmus") un pēc tam tai pievienoja vienu, divas vai vairākas daļas. Jo vairāk daļu bija, jo grūtāk bija komponēt, jo viss bija jāsavieno tā, lai tas labi skanētu. Šādi rakstītu mūziku vairākām balsīm sauc par polifonisku mūziku. Renesanses laikmetā polifoniju izmantoja visā baznīcas mūzikā. Lielākais polifonijas komponists bija Džovanni da Palestrina (1525-1594). Mūsdienās studenti, kas apgūst kompozīcijas mākslu, joprojām mācās kontrapunktu, par paraugu ņemot Palestrīnas mūziku.

Meklēt pēc burta