Kontrapunkts: definīcija, vēsture un piemēri mūzikas teorijā

Kontrapunkts: skaidra definīcija, vēsture un praktiski piemēri mūzikas teorijā — no Tallisa kanoniem līdz invertojamam kontrapunktam, partitūru analīze un rakstīšanas paņēmieni.

Kontrapunkts ir mūzikas rakstīšanas māksla, kurā tiek apvienotas vairākas neatkarīgas daļas (balsis) tā, lai tās kopā veidotu skanisku, muzikāli jēgpilnu tekstūru. Kontrapunktiski sacerēta mūzika bieži vien ir polifoniska — tās atsevišķās balsis ir savstarpēji neatkarīgas, bet vienlīdz svarīgas melodiskā un harmoniskā ziņā. Par kontrapunktu runā arī tad, ja viena melodija tiek pavadīta ar otru melodiju (nevis tikai ar akordu sēriju), tādēļ vienkāršs akordu pievienojums, piemēram, pie klavierspēlē atskaņotās Twinkle, twinkle little star melodijas, tiek saukts par harmoniju, nevis par kontrapunktu.

Vienkāršs piemērs un imitācija

Piemēram, ja labajā rokā tiek atskaņota Twinkle, twinkle little star melodija, un otrā balsī (kreisajā rokā) tiek atdarināta tā pati melodija oktāvu zemāk vai nedaudz iekrītot, tas ir kontrapunkts. Ja otrā daļa precīzi imitē visu melodiju no sākuma līdz beigām, tas ir kanons. Kanons ir īpaša kontrapunkta forma; viens pazīstams kanona piemērs ir Tomasa Tallisa darbi — saite: Tomasa Tallisa (Thomas Tallis). Kanonu, ko var atkārtot cikliski, sauc par kārtu.

Kontrapunkta pamatprincipi

• Svarīgi, lai katra daļa būtu melodiski neatkarīga un interesanta — tā nav tikai pavadošā balss, bet viena no vienlīdz svarīgām balsīm.
• Konsonances un disonances: kontrapunktā tiek lietotas noteiktas konsonances (piemēram, trešdes, sestdes, prime un oktāve) kā atslēgas skaņas, savukārt disonances parasti jāiepriekš sagatavo un jāatrisina (piemēram, suspensijas princips).
• Tiek izvairīts no paralēlām piektēm un oktāvēm starp divām neatkarīgām balsīm, jo tas samazina balss neatkarību.

Sugas (species) — mācību sistēma

Rīgas un Rietumeiropas kontrapunkta tradīcijā ir izveidojusies skaidra sugu (species) sistēma, ko 18. gadsimtā popularizēja Johanns Josef Fuks (Fux) savā traktātā. Galvenās sugas ir:

• 1. suga — "punkts pret punktu" (viena nota pret vienu noti). Balsis virzās sinhroni, bet jāuzrauga intervālu pareizība.
• 2. suga — divas notis pret vienu (otrā balss kustās ātrāk).
• 3. suga — četras notis pret vienu (vairāk melismu un kontrastējošas figurācijas).
• 4. suga — suspensiju vai saistījumu suga, kur bieži lieto aizturētas (suspendētas) notis, kas rada disonances, kuras pēc tam tiek atrisinātas.
• 5. suga — floridais (brīvais) kontrapunkts, kas apvieno iepriekšējās sugas elementus brīvākā formā.

Apstrāde un tehniskie termini

Citas svarīgas parādības kontrapunktā:

• Cantus firmus — stabila melodija, kuru izmanto kā pamatu, pievienojot citas balsis.
• Imitācija — viena balss atkārto vai atdarina citu ar nelielu nobīdi laikā vai intervālā; bieži lietota renesanses un baroka polifonijā.
• Invertojams kontrapunkts — rakstīšana tā, lai balsis būtu apmaināmas vietām (augšējā kļūst par apakšējo un otrādi) bez muzikālas jēgas zaudēšanas.
• Dissonances apstrāde — disonanses parasti jāievieš kā pārejas skaņas (piemēram, caur suspensiju vai kās sinhronās eskalācijas) un tās jāatrisina uz tuvu konsonansi.

Vēsture un stila piemēri

Vārds "kontrapunkts" nāk no latīņu "punctus contra punctum" — "punkts pret punktu" (kur "punkts" nozīmēja "noti"). Kontrapunkta attīstība ir cieši saistīta ar polifonijas veidošanos. Renesanses laikmetā polifoniju plaši izmantoja baznīcas mūzikā, kad komponisti rakstīja vairākbalsīgas motetes, mesu daļas un citas formas, kur vairākas neatkarīgas balsis mijiedarbojās. No nozīmīgākajiem renesanses kontrapunktistiem jāmin Džovanni da Palestrina (1525–1594), kura darbi tiek uzskatīti par paraugu izkoptiem polifonijas un "pareiza" kontrapunkta principiem. Palestrina piemērs tiek izmantots mācībās līdz pat mūsdienām — daudzos komponistu kursu materiālos kā modelis skaidrai, gludai polifonijai.

Baroka periodā kontrapunkts attīstījās tādās formās kā fuga un kanons. J. S. Baha fugas ir izcils kontrapunkta paraugs, kur atsevišķas balsis iepazīstina un attīsta tēmas (subjektu) imitācijās un kontrastējošos pretpunktos.

Kontrapunkts mūsdienās un mācības

Mūsdienās kontrapunkts joprojām ir svarīga komponēšanas apmācības daļa — studenti mācās sugu vingrinājumus, analizē Palestrīnas un Baha darbus un apgūst, kā iekļaut kontrapunktiskus elementus laikmetīgā mūzikā. Kontrapunkts nav tikai vēsturiska tehnika: tas tiek izmantots arī džeza, popmūzikas un laikmetīgās mūzikas aranžējumos, kur vairākbalsīgums un neatkarīgu melodiju savienošana bagātina tekstūru.

Praktiski padomi iesācējiem

• Sāciet ar vienkāršu cantus firmus un rakstiet vienu pret vienu (1. suga), rūpīgi izvēloties intervālus.
• Mācieties atšķirt konsonances un disonances un praktizējiet disonanses sagatavošanu un risināšanu.
• Izvairieties no paralēlām piektēm un oktāvēm starp neatkarīgām balsīm.
• Studējiet Palestrīnas un Baha darbus kā paraugus, un praktizējiet Fuxa sugu vingrinājumus.

Atcerieties, ka kontrapunkts ir gan tehnika, gan māksla: noteikumi palīdz sasniegt skanisku līdzsvaru, taču radoša brīvība ļauj radīt jaunas, interesantas polifonijas formas. Šī prasme attīstās, strādājot gan ar reāliem muzikāliem piemēriem, gan teorētiskiem vingrinājumiem.

Meklēt pēc burta