Tonalitāte
Mūzikai ir tonalitāte, ja tajā tiek izmantotas mažora vai moll skalas notis. Šāda mūzika ir tonāla. Tā ir noteiktā "atslēgā". Gandrīz visa Rietumu mūzika ir tonāla.
Visas tonālās mūzikas pamatā ir mažora vai moll skala. Ja melodija "Twinkle, twinkle little star" tiek atskaņota, sākot no nots C, tiks izmantotas C mažora skalas notis. Nota C skanēs kā sākuma nots ("tonika"), un melodija patiešām beidzas uz C. Melodija varētu sākties uz jebkuras citas nots (cis, d, es, es utt.), taču būs nepieciešamas zināšanas par skalām, jo būs nepieciešami daži skaļi vai līdzeni (melnās notis). Dziedot melodiju, nav jādomā par skaļiem un līdzīgiem skaņiem: dziedātājs tos izpildīs gluži dabiski.
Tonālās mūzikas skaņdarbs parasti pēc kāda laika modulējas. Tas nozīmē, ka tas maina tonējumu. Taču mūzika skanēs pabeigta tikai tad, kad tā atgriezīsies sākotnējā tonācijā. Ja kāds dzied "The Star-Spangled Banner" un apstājas pēc vārdiem "our flag was still there", dziesma skan tā, it kā tā būtu apstājusies gaisā. Tā neizklausīsies pabeigta, kamēr pēdējās divās rindiņās tā neatgriezīsies pie pirmās tonalitātes.
Lielākā daļa Rietumu mūzikas, sākot no aptuveni 1600. gada, ir balstīta uz mažora vai moll tonalitāti. Šo tonalitātes sistēmu izmantoja visi diženie komponisti līdz pat 20. gadsimtam, kā arī populārajā mūzikā un lielākajā daļā tautas mūzikas. Bēthovena simfonijas klausīšanās ir kā ceļojums pa dažādām toņu zonām, beigās vienmēr atgriežoties pie sākotnējās toņkārtas. Dažos gadījumos, piemēram, Bēthovena Piektajā simfonijā, tā var sākties moll un beigties mažorā. Tas ir tāpēc, ka moll tonalitātes var skanēt satraukti, sasprindzinājuma pilnas, bet mažora tonalitātes var skanēt priecīgāk un mierīgāk.
Tonalitātes pretstats ir atonalitāte. Atonāls skaņdarbs ir tāds, kurā nav jūtama pamattona. Spēlējot daudz nejaušu notu, skanēs atonāli. Šēnbergs bija viens no slavenākajiem atonālās mūzikas komponistiem. Protams, viņa mūzika nav tikai nejaušas notis (lai gan sākumā klausītājam tā var šķist), tāpēc viņam nācās atrast citu veidu, kā piešķirt mūzikai formu. Tāpēc viņš izgudroja divpadsmit toņu sistēmu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir tonalitāte?
A: Tonalitāte ir mūzikas sistēma, kurā izmanto mažora vai minoras skalas notis. Šāda veida mūzika ir noteiktā tonalitātē, un gandrīz visa Rietumu mūzika ir tonāla.
J: Kā var noteikt, vai skaņdarbs ir tonāls?
A: To, vai skaņdarbs ir tonāls, var noteikt, ieklausoties mažora vai moll skalas notīs. Ja šīs notis ir dzirdamas, tad skaņdarbs, visticamāk, ir tonāls.
J: Ko nozīmē, ja skaņdarbs modulējas?
A: Modulācija notiek tad, kad vienā un tajā pašā skaņdarbā mainās tonācija. Tas nozīmē, ka skaņdarbs pāriet no vienas tonalitātes uz citu, bet beigās atgriežas atpakaļ sākotnējā tonalitātē.
J: Vai atonalitāte atšķiras no tonalitātes?
A: Jā, atonalitāte atšķiras no tonalitātes ar to, ka atonālā skaņdarbā nav sajūtas, ka skaņdarbā ir mājas tonalitāte. Atonālajos skaņdarbos bieži vien ir nejaušas notis un hromatiskas skalas, kas nerada harmonijas vai atrisinājuma sajūtu kā tonālajos skaņdarbos.
J: Kurš slavens komponists rakstīja atonālo mūziku?
A: Šēnbergs bija slavens komponists, kurš rakstīja atonālo mūziku un izgudroja divpadsmit toņu sistēmu kā alternatīvu veidu, kā piešķirt kompozīcijām formu un struktūru, nepaļaujoties uz tradicionālajām tonalitātēm un skalām.
