Tonalitāte: mažora un molla skalu pamati mūzikā

Mūzikai ir tonalitāte, ja tajā tiek izmantotas mažora vai moll skalas notis. Šāda mūzika ir tonāla — tai ir noteikta “atslēga” vai tonācija, ap kuru sakārtojas melodija un harmonija. Gandrīz visa Rietumu mūzika ir tonāla: no tautas dziesmām un populārās mūzikas līdz klasiskajām simfonijām.

Kas ir skalas pamats un tonika

Visas tonālās mūzikas pamatā ir mažora vai moll skala. Skala ir secība no septiņām pamata notīm, kuras atkārtojas oktāvā. Katru skalu raksturo intervālu secība — attālumi starp secīgām notīm mērot veselos tonos un pustonos (pustonis = viena klavieru blakus esoša bela/ melnā vai baltā atbilde). Piemēram:

• Mažora skala: vesels tonis — vesels tonis — pustonis — vesels tonis — vesels tonis — vesels tonis — pustonis. (Piemēram, C mažors: C D E F G A B C.)
• Natūrālā molla skala: vesels tonis — pustonis — vesels tonis — vesels tonis — pustonis — vesels tonis — vesels tonis. (Piemēram, A molls: A B C D E F G A.)

Pastāv arī harmoniskā un melodiskā molla variācijas, kur dažas notis tiek paaugstinātas, lai veidotu īpatnēju skaņu raksturu (piemēram, armoniski molls ar paaugstinātu septīto pakāpi).

Ja melodija "Twinkle, twinkle little star" tiek atskaņota, sākot no nots C, tiks izmantotas C mažora skalas notis. Nota C skanēs kā sākuma nots (tonika), un melodija patiešām beidzas uz C. Melodija varētu sākties uz jebkuras citas nots (cis, d, es, es utt.), taču tad būs nepieciešamas zināšanas par skalām, jo būs nepieciešami daži skaļi vai līdzeni (melnās notis). Dziedot melodiju, nav jādomā par skaļiem un līdzīgiem skaņiem: dziedātājs tos izpildīs gluži dabiski, ja pazīst atbilstošo tonāciju.

Harmoniskā funkcija: tonika, dominante, subdominante

Tonālā mūzika balstās uz akordu funkcijām. Galvenās funkcijas ir:

• Tonika (I) — mājas akords, rada stabilitāti un pabeigtības sajūtu.
• Dominante (V) — rada spriedzi, kas tiecas atrisināties uz toniku; dominantes septītā akorda (V7) vēl stiprāk "grib" atgriezties uz I.
• Subdominante (IV) — starpposms, kas novirza no tonikas uz dominanti vai atpakaļ.

Šīs funkcijas un akordu virkne (piem., II–V–I vai IV–V–I) ir pamatā daudzām melodijām un harmoniskām progresijām, un tās palīdz klausītājam uztvert mūziku kā loģisku veselumu ar sākumu, spriedzi un atrisinājumu.

Tonācijas maiņa — modulācija un radniecīgās tonācijas

Tonālās mūzikas skaņdarbs parasti pēc kāda laika modulējas. Tas nozīmē, ka tas maina tonējumu — pāriet uz citu tonāciju uz laiku vai pastāvīgi. Bieži modulācija notiek uz radniecīgām tonācijām, piemēram:

• relatīvā molla/mažors — piem., C mažors un A molls izmanto tās pašas pamatnotis (bez flatu/diēzu atzīmēm), bet atšķiras pēc galvenā mājas akorda;
• paralēlā molla/mažors — piem., C mažors un C molls; tām ir tas pats tonis, bet atšķirīgs raksturs (dažādas notis);
• modulācija uz dominanti (V) vai citām tuvām tonācijām, izmantojot kopīgus akordus vai pārejas harmonijas.

Tomēr mūzika skanēs pabeigta tikai tad, kad tā atgriezīsies sākotnējā tonācijā vai saņems skaidru atrisinājumu. Ja kāds dzied "The Star-Spangled Banner" un apstājas pēc vārdiem "our flag was still there", dziesma skan tā, it kā tā būtu apstājusies gaisā. Tā neizklausīsies pabeigta, kamēr pēdējās divās rindiņās tā neatgriezīsies pie pirmās tonalitātes vai citu veidu kadences, kas sniedz pabeigtības sajūtu.

Vēsturisks konteksts un izņēmumi

Lielākā daļa Rietumu mūzikas, sākot no aptuveni 1600. gada, ir balstīta uz mažora vai moll tonalitāti. Šo tonalitātes sistēmu izmantoja visi diženie komponisti līdz pat 20. gadsimtam, kā arī populārajā mūzikā un lielākajā daļā tautas mūzikas. Bēthovena simfonijas klausīšanās ir kā ceļojums pa dažādām toņu zonām, beigās vienmēr atgriežoties pie sākotnējās toņkārtas. Dažos gadījumos, piemēram, Bēthovena Piektajā simfonijā, tā var sākties moll un beigties mažorā. Tas ir tāpēc, ka moll tonalitātes var skanēt satraukti, sasprindzinājuma pilnas, bet mažora tonalitātes var skanēt priecīgāk un mierīgāk. Šādas pārejas vai galīgā pārvērtība no moll uz mažoru bieži tiek izmantota emocionālam efektam.

Tonalitātes pretstats — atonalitāte un dodekafonija

Tonalitātes pretstats ir atonalitāte. Atonāls skaņdarbs ir tāds, kurā nav jūtama pamattona vai stabila toniskā centra — klausītājam nav "mājas" nots, uz kuru harmonija tiecas atgriezties. Spēlējot daudz nejaušu notu, skanēs atonāli, taču mūzika var būt strukturēta arī citos veidos. Šēnbergs bija viens no slavenākajiem atonālās mūzikas komponistiem. Lai piešķirtu formu un vienlīdzīgu attiecību starp notīm, viņš izgudroja divpadsmit toņu sistēmu (dodekafoniju), kurā tiek izmantota konkrēta visu 12 pustonu secība (tonālā rinda), un visas notis tiek traktētas bez hierarhijas — tā vietā, lai pastāvētu tonika un dominante, rindu struktūra nosaka mūzikas loģiku.

Kāpēc tonalitāte ir svarīga mūzikā

Tonalitāte palīdz klausītājam orientēties mūzikā: tā sniedz gaidāmību, spriedzi un tās atrisinājumu, kas rada emocionālu ietekmi. Zināšanas par skalām, akordiem un to funkcijām atvieglo mūzikas radīšanu, improvizāciju un analīzi. Pat populārajā mūzikā, džeza un roka melodijās bieži izmanto vienkāršas tonālas progresijas (piem., I–V–vi–IV), kas klausītājam šķiet pazīstamas un patīkamas.

Ja vēlaties iedziļināties tālāk: varat pētīt toniskās kadences (kā V→I rada pabeigtību), cilindra piecu attiecību loku (circle of fifths) — kas palīdz saprast attiecības starp atslēgām un to pierakstu ar # un b — un izmēģināt pašiem spēlēt skalas dažādās tonācijās, lai izjūtotu atšķirību starp mažoru un molla skaņām.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir tonalitāte?

J: Kā var noteikt, vai skaņdarbs ir tonāls?

J: Ko nozīmē, ja skaņdarbs modulējas?

J: Vai atonalitāte atšķiras no tonalitātes?

J: Kurš slavens komponists rakstīja atonālo mūziku?

Meklēt pēc burta