Baznīcas mūzika: definīcija, vēsture, liturģija un instrumenti
Baznīcas mūzika: definīcija, vēsture, liturģija un instrumenti — ieskats sakrālajā mūzikā, koriem, liturģiskajiem tekstiem un ērģeļu nozīmei.
Baznīcas mūzika ir mūzika, kas paredzēta kristiešu dievkalpojumiem baznīcās, kapelās, katedrālēs vai citur, kur kristieši pulcējas, lai pielūgtu Dievu. Baznīcas mūzika ir sakrālā (reliģiskā) mūzika, taču ne visa reliģiskā mūzika ir baznīcas mūzika. Dažu mūziku var iedvesmot reliģija, bet tā var nebūt baznīcas mūzika. Piemēram, dažas dziesmas ir par reliģiju, bet tās var nebūt baznīcas mūzika. Lai gan tajā izmantoti Rekviēma mesas vārdi, Verdi Rekviēms tika komponēts izpildīšanai koncertzālē. Britena Kara rekviēms tika rakstīts atskaņošanai katedrālē, taču tas nebija paredzēts kā daļa no dievkalpojuma, tāpēc parasti to neuzskata par "baznīcas mūziku".
Vēsturisks pārskats
Baznīcas mūzikas attīstība ietver vairākus galvenos posmus. No agrīnajiem ķēdes veidīgajiem kvēlo dziedājumiem un domājamo melodiju pierakstiem (neumām) viduslaikos attīstījās Gregorianiskais kants un vēlāk polifonija, kad vairākas neatkarīgas balsis tika sapludinātas sarežģītās skaņu virknēs. Renesanses polifonija (piem., Palestrina stilā) uzsvēra skaidru tekstu un harmonisku viengabalainību, savukārt baroka laikmetā muzikālā dramatika un oratoriskā forma kļuva svarīgāka.
Reformācijas un pretreformācijas periodā radās atšķirīgas prakses: protestantiskajās tradīcijās parasti tika veicināta kongregācijas dziedāšana (piem., Luterāņu korāļi), bet katoļu baznīca caur Tridenta koncilu pievērsās skaidrākam tekstam un atbilstošai mūzikai liturģijā. Austrumu kristietībā (pareizticībā) saglabājās tradīcija a cappella dziedājumam un byzantiešu skalām.
Liturģija un muzikālā funkcija
Baznīcas mūzikai ir gan liturģiska, gan pastorāla funkcija. Liturģiskā mūzika ieskaņo dievkalpojuma svarīgas daļas: introitus, Kyrie, Gloria, Graduale vai Responsorialis, Credo, Sanctus, Agnus Dei, offertorium, komunijas dziesmas u. c. Tā palīdz iezīmēt tekstuālā un teoloģiskā satura momentus, veicina lūgšanu un meditāciju, kā arī rada kopības sajūtu kopienai.
Tāpat baznīcas mūzika ir mācību līdzeklis — dziesmu vārdi bieži satur Bībeles tekstus, katehēzi vai liturģiskas tēmas. Dievkalpojumā iesaistās dažādi muzikāli dalībnieki: kora dziedātāji, solisti, kantorē un dievkalpojuma vadītāji, kā arī pati kongregācija.
Stili un prakse
Vēsturiskie stili svārstās no vienbalsīga kora dziedājuma (kants) līdz daudzbalsībai un instrumentālām sacerēm. Baroka laikmetā, piemēram, komponisti bieži rakstīja gan baznīcai, gan pasaulīgām vajadzībām; kā minēts, Klaudio Monteverdi rakstīja gan "stilo antico" baznīcas mūzikai, gan "stilo moderno" laicīgai. Lielākā daļa sakrālās mūzikas raksturojas ar atbilstību liturģijai un tekstam, bet koncertformās un rekviēmos var redzēt plašāku dramatisko un muzikālo izteiksmi.
Instrumenti un ansambļi
Ērģeles ir viens no svarīgākajiem instrumentiem baznīcas mūzikā — tās nodrošina harmonisku atbalstu dziedājumam, pavadījumu un solomūziku. Taču baznīcās izmantoja arī citus instrumentus: ērģeļu līdziniekus, kora instrumentālos pavadījumus, zvani (piem., zvanu kori), pūšamos instrumentus un pilna orķestra sastāvus īpašos svētkos. Dažās tradīcijās dominē a cappella dziedājums (piem., pareizticībā), citur plaši lieto orķestrāciju un instrumentālas svītās.
Kori — gan meistarīgi vīru un sievu ansambļi, gan zēnu kori — tradicionāli bija un joprojām ir svarīga baznīcas mūzikas sastāvdaļa. Koru vadītāji, kantorē un mūzikas direktori plāno repertuāru, apmāca dziedātājus un adaptē mūziku liturģiskajam laikam.
Notācija, mācību iestādes un saglabāšana
Mūzikas notācija attīstījās kopā ar baznīcas mūziku — no neumām līdz piecu līniju notu sistēmai un polifonijas pierakstīšanai. Tradicionāli baznīcas mūzika bija cieši saistīta ar skolu un koro sagatavošanu — daudzās katedrālēs un klosteros pastāvēja kora skolas, kas audzināja dziedātājus un komponistus. Arī mūzikas izdevniecība un grāmatu izdošana (hymnbooks, missales, graduals) sekmēja repertuāra saglabāšanu un izplatīšanu.
Vai baznīcas mūzika vienmēr ir liturģiska?
Nē — kā ilustrē Verdi un Britena piemēri, dažas sacerēs, lai gan lieto liturģiskus tekstus vai motīvus, nav paredzētas dievkalpojuma darbībai. Koncertformās komponisti var izmantot sakrālus tekstus mākslinieciskai izpausmei, atbilstoši koncerttelpas vai ieraksta prasībām, un tādas kompozīcijas parasti neuzskata par daļu no liturģiskās prakses.
Mūsdienu attīstība un dažādība
Mūsdienās baznīcas mūzika ir ārkārtīgi daudzveidīga — no tradicionālajiem koru darbiem un gregoriāņu koraļa līdz gospelam, kontemporārai dievkalpojumu mūzikai ar populāriem instrumentiem un elektroniku, kā arī meditācijas un Taizé dziesmām, kas akcentē vienkāršu repetitīvu lūgšanu. Ekumeniskie projekti un starpkultūru apmaiņa paplašina repertuāru, vienlaikus aktualizējot diskusijas par piemērotāko muzicēšanas stilu konkrētajā liturģiskajā kontekstā.
Funkcija kopienā
- Pielūgsme: mūzika pastiprina lūgšanu un slavēšanu.
- Mācība: dziesmu vārdi palīdz aizgūt Bībeles stāstus un doktrīnas atcerēties un izprast.
- Kopienas veidošana: kopīga dziedāšana veicina piederības sajūtu.
- Estētiskā un garīgā pieredze: mūzika rada telpu meditācijai, transem un emocionālai reakcijai.
Kopumā baznīcas mūzika ir dinamiska tradīcija, kas mainās atkarībā no teoloģijas, kultūras, liturģiskajām vajadzībām un muzikālajām iespējām, taču tās centrā vienmēr paliek mērķis — vārdos un skaņās atspoguļot un veicināt cilvēku attiecības ar Dievu un kopienu.
Dažas sievietes dzied kristīgās baznīcas mūziku
Mūzika baznīcas agrīnajā vēsturē
Kristiešu dievkalpojumu agrīnajā vēsturē baznīcas bija izplatītas daudzās Romas impērijas valstīs. Tika izmantotas šajās valstīs jau pastāvošās mūzikas tradīcijas, tāpēc bija liela dažādība. Mūzikas instrumenti tika asociēti ar velnu un dejām, tāpēc tos uzskatīja par ļaunajiem un baznīcās neļāva izmantot. Vienīgā mūzika, kas bija atļauta baznīcās, bija dziedāšana. Milānas bīskaps Ambrozijs 4. gadsimtā ieviesa antifonu un mudināja komponēt jaunas himnas. Psalmi bija svarīga agrīno kristiešu dievkalpojumu sastāvdaļa. Atbildes psalmi bija psalmi, kurus dziedāja viens cilvēks (kuru varēja saukt par "lasītāju"), un draudze, iespējams, atbildēja kāda pantiņa beigās ar kaut ko vienkāršu, piemēram, "Aleluja". Pakāpeniski attīstījās "antifonālā psalmodija". Tas nozīmēja, ka koris stāvēja pretējās pusēs viens pret otru un dziedāja psalma pantus pārmaiņus (vispirms uzstājās viena puse, tad otra). Antifonālo psalmu dziedāšanu joprojām var dzirdēt anglikāņu katedrālēs.
Katoļu baznīcā skanēja dziedājums jeb plainhants, bieži dēvēts par "Gregora dziedājumu" (pēc Sv.Gregora Lielā, kas bija pāvests no 590. līdz 604. gadam). Teksts (dziedātie vārdi) bija liturģijas standarta vārdi. Mises vārdiem mūziku radīja daudzi komponisti. Mūziku par mirušajiem sauca par Rekviēma misi. Bija arī mūzika Vesperām un Komplīnam. Līdz 16. gadsimtam ērģeles izmantoja tikai dziedāšanas pavadīšanai. Renesanses laikā daudzi izcili komponisti, piemēram, Džovanni da Palestrina un Orlande de Lassus, rakstīja polifonisku mūziku katoļu baznīcai. Viņi bieži rakstīja motetes - īsus skaņdarbus, kuru pamatā bija teksti, kas nebija liturģijas sastāvdaļa.
Reformācijas laikā dažas protestantu grupas atdalījās no katoļu baznīcas. Kopš tā laika katoļu un protestantu mūzika attīstījās atšķirīgi.
Protestantu baznīcas mūzika
Mārtiņš Luters aizsāka protestantu kustību Vācijā. Luterāņu baznīcā chorāls bija svarīgākā dievkalpojuma muzikālā daļa. Luters pats sacerēja daudzas korāļu melodijas. Tās ir kā himnas. Lielais Johans Sebastians Bahs lielu daļu savas ērģeļmūzikas balstīja uz chorāliem (šos skaņdarbus sauc par korālmūzikas prelūdijām). Koris bieži dziedāja motetu. Dažreiz šie kora skaņdarbi kļuva ļoti gari un pārtapa par kantātēm. Dziesmu vārdi nebija no liturģijas, bet tos bija izdomājuši dzejnieki vai tie bija ņemti no Bībeles. Bahs uzrakstīja aptuveni 200 kantātu baznīcai. Viņš uzrakstīja arī divas lielās pasijas, kas stāsta par Jēzus nāvi pie krusta. Citi komponisti, kas snieguši ieguldījumu Eiropas protestantu baznīcas mūzikā, ir Heinrihs Šics, Jans Pīteršons Svelinks, Dītrihs Bukštehude, Johans Pāhelbels un Felikss Mendelszons-Bartoldijs.
Katoļu baznīcas mūzika
Katoļu baznīcas mūzika ietver instrumentālo mūziku, piemēram, "baznīcas kantāti". Arkandželo Korelli un Volfgangs AmadejsMocarts ir sarakstījuši daudz šādu skaņdarbu. Mocarts sarakstīja arī vairākas mesas. Lielākie 16. un 17. gadsimta itāļu komponisti, kas rakstīja baznīcas mūziku, ir Džovanni Gabrieli un Klaudio Monteverdi. 19. gadsimtā Reinbergers un Makss Rēgers rakstīja mūziku romantisma stilā. Franču komponisti šajā laikā rakstīja laicīgajai mūzikai līdzīgā stilā.
Baznīcas mūzika Anglijā
Kad karalis Henrijs VIII atdalījās no katoļu baznīcas, viņš nodibināja savu baznīcu, kas pazīstama kā anglikāņu baznīca. Daudzi izcili komponisti rakstīja mūziku anglikāņu dievkalpojumiem. Viņu mūzika koriem galvenokārt bija dievkalpojumi un himnas. Viņi rakstīja arī daudzas himnu melodijas. Nozīmīgi komponisti ir Viljams Bērds (kurš rakstīja arī katoļu baznīcas mūziku) un Tomass Talliss renesanses laikmetā, Orlando Gibbonss un Henrijs Pērcels baroka laikā, bet vēlākajos laikos - Samuels Sebastians Veslijs, Čārlzs Stenfords, Ralfs Vorans Viljamss, Edvards Bairstovs, Viljams Matīss un Džons Ruters.
Baznīcas mūzika Amerikas Savienotajās Valstīs
Baznīcas mūzika Amerikas baznīcās sākotnēji attīstījās līdzīgi kā Eiropā. Amerikas dievkalpojumu pamatā bija Kopīgo lūgšanu grāmata. Gan puritāni, gan baptisti uzskatīja, ka draudzes dziedāšana ir svarīga. 18. gadsimtā ziemeļaustrumu štatu dziedāšanas skolu dziedāšanas meistari ceļoja apkārt, lai mēģinātu mācīt cilvēkus baznīcā pareizi dziedāt. Slavenākais no šiem dziedāšanas meistariem bija Viljams Bilingss. Tā kā lielākā daļa cilvēku neprotēja lasīt, izveidojās sistēma, ko sauca par Lined-out Hymnody, kurā priesteris dziedāja kādu rindiņu, bet draudze viņu atdarināja. Vēlāk gadsimta beigās, "Pirmās lielās atmodas" laikā, kļuva populāras angļu komponistu, piemēram, Īzaka Vatsa un Čārlza Veslija, himnu melodijas.
19. gadsimtā cilvēki no dažādām baznīcām tikās nometņu sapulcēs. Tās vadīja evaņģēlisti. Dziesmas atspoguļo ticību, ka grēciniekus var glābt, nožēlojot grēkus. Nozīmīga ietekme bija melnādaino cilvēku mūzikai un tautas mūzikai. Dziesmas kļuva melodiskas, un tām bieži bija refrāni. Gadsimta vidū ļoti populāras kļuva svētdienas skolas bērniem, un tām tika sarakstītas daudzas dziesmas. Arī gospeļu dziesmas un neģeru spirituāli kļuva ļoti izplatīti un ietekmēja baznīcas mūzikas attīstību Amerikā.
Baznīcas mūzika pareizticīgo baznīcā
Baznīcas mūzika pareizticīgo baznīcā Austrumeiropas valstīs vienmēr tiek dziedāta. Tās pamatā ir Bizantijas mūzikas tradīcija.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir baznīcas mūzika?
A: Baznīcas mūzika ir mūzika, kas paredzēta kristiešu dievkalpojumiem baznīcās, kapelās, katedrālēs vai citur, kur kristieši pulcējas, lai pielūgtu Dievu. Tā ir sakrālā (reliģiskā) mūzika.
J: Vai visu reliģisko mūziku uzskata par baznīcas mūziku?
A: Nē, daži reliģiskās mūzikas veidi var būt iedvesmoti no reliģijas, bet tā var nebūt baznīcas mūzika. Piemēram, dažas dziesmas ir par reliģiju, bet tās var nebūt baznīcas mūzika.
J: Vai Verdi Rekviēms un Britena Kara rekviēms ir baznīcas mūzikas piemēri?
A.: Lai gan Verdi Rekviēmā izmantoti Rekviēma mises vārdi, tas ir komponēts izpildīšanai koncertzālē, un parasti to neuzskata par "baznīcas mūziku". Līdzīgi arī Britena Kara rekviēms tika rakstīts izpildīšanai katedrālē, taču tas nebija domāts kā daļa no dievkalpojuma, tāpēc arī to parasti neuzskata par "baznīcas mūziku".
J: Kā laika gaitā ir mainījusies baznīcas mūzika?
A: Baznīcas mūzika kristietības vēsturē ir ļoti mainījusies, jo dažādās baznīcās mainījās priekšstati par to, kādai jābūt mūzikas lomai dievkalpojumos.
J: Kāds ir visizplatītākais baznīcas mūzikas veids?
A: Lielākā daļa baznīcas mūzikas ir balstīta uz dziedāšanu, un tajā bieži tiek izmantoti liturģijas (dievkalpojumos izmantotie vārdi) vārdi.
J: Kādu instrumentu visbiežāk izmanto baznīcas mūzikas atskaņošanai?
A: Ērģeles ir svarīgākais mūzikas instruments, ko izmanto baznīcas mūzikas atskaņošanai, lai gan laiku pa laikam tiek izmantoti arī daudzi citi instrumenti.
J: Vai komponisti, kas rakstīja baznīcai, izmantoja tradicionālus vai mūsdienīgus stilus?
A.: Daudzos vēstures periodos komponisti, kas rakstīja baznīcai, izmantoja tradicionālos, nevis modernos stilus. Īpaši tas bija vērojams 17. gadsimta sākumā, kad tādi komponisti kā Klaudio Monteverdi (Claudio Monteverdi) bieži rakstīja, izmantojot divus dažādus stilus: vienu veco stilu baznīcas mūzikai (ko viņi sauca par "stilo antico") un vienu jauno stilu laicīgajai (ne reliģiskajai) mūzikai (ko viņi sauca par "stilo moderno").
Meklēt