Rekviēms — kas tas ir? Vēsture, mise un slaveni komponisti

Uzzini Rekviēma vēsturi, liturģisko Misi un slavenāko komponistu darbus — no gregoriāņu dziedājumiem līdz Mocarta, Verdi un Brāmsa iespaidīgajiem Rekviēmiem.

Rekviēms (vai Rekviēms) ir Romas katoļu baznīcas Euharistijas dievkalpojums, kurā lūdzas par mirušā dvēseles atpūtu. Rekviēma Misei ir īpaši vārdi. Tie ir latīņu valodā. Vispazīstamākā Rekviēma mises daļa sākas ar vārdiem "Requiem aeternam dona eis, Domine" ("Dod viņiem mūžīgu atpūtu, Kungs"). Tāpēc to sauc par "Rekviēmu".

Šiem vārdiem mūziku gadsimtu gaitā ir komponējuši daudzi komponisti. Vārds "Rekviēms" var nozīmēt gan pašu liturģisko dievkalpojumu, gan mūzikas skaņdarbu, kurā izmantoti Rekviēma Mises vārdi.

Rekviēma struktūra un galvenās daļas

Tradicionālā Rekviēma Mise parasti sastāv no vairākām daļām; komponisti tās izmanto vai interpretē atšķirīgi, taču biežāk sastopamās daļas ir:

• Introit / Requiem aeternam — lūgums par mūžīgo mieru;
• Kyrie — žēlsirdības lūgšana;
• Graduale / Tract un dažkārt Sequence (Dies irae) — dramatiska apraksta daļa par pēdējo tiesu, kas daudzām instrumentālām un vokālām interpretācijām piešķir spēcīgu emocionālo kodolu;
• Offertory — upurēšanas lūgšanas un meditācija;
• Sanctus un Benedictus — svētīšanas daļas;
• Agnus Dei — "Jēzus, Dieva Aitas" lūgums par mieru;
• Communion / Lux aeterna — noslēguma lūgums par mūžīgo gaismu unmiers;
• dažos ritos arī In Paradisum — cerība par dvēseles ienākšanu Paradīzē.

Atsevišķi skaņdarbi var atstāt ārā vai pārkārtot šīs daļas, papildināt ar solo partijām, kori un orķestri vai izmantot nacionālas valodas tekstus.

Vēsture un attīstība

Euharistijas svinēšana, lai lūgtos par mirušajiem, aizsākās vismaz 2. gadsimtā, un laika gaitā attīstījās gan liturģiskie teksti, gan to muzikālais pavadījums. Viduslaikos Rekviēma Mises vārdi tika dziedāti Viduslaikos gregoriāņu dziedājumā, kas bija monodiska, vienbalsīga liturģiska tradīcija.

Renesanses laikmetā baznīcas mūzika parasti bija polifoniska, proti — vairākas vokālās līnijas mijas un veido sarežģītu skaņu audumu. Šāda veida mūziku, kurā vairākas balsis mijas viena ar otru, tolaik izmantoja rekviēmos. Komponists Johanness Okehems ir piemērs komponistam, kurš rakstīja šādu mūziku, bet līdzīgi darbojās arī citi renesanses meistari (piem., Palestrina, Tomass Ludwigs — tomēr katram autoram ir savs stils).

Rekviēma mises polifoniskās apdares turpinājās arī baroka laikā (17. gadsimtā un 18. gadsimta sākumā), lai gan citās mūzikas formās (piemēram, operā) bija izveidojies daudz modernāks, dramatisks stils. Baroka periodā rekviēmi varēja tikt rakstīti gan liturģiskām vajadzībām, gan piemiņas brīžiem ar lieliem orķestriem un koriem.

No klasikas līdz romantismam un tālāk

18. gadsimta slavenākais Rekviēms ir Mocarta Rekviēms. Mozarta rekviēms tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem visa žanra darbiem; tas palika nepabeigts pēc autora nāves un vēlāk tika papildināts un pabeigts (daļēji) viņa skolnieka Franciszek Süßmayr rokrakstā. Apkārt šim darbam ir izveidojies daudz leģendu, taču tas joprojām iedvesmo klausītājus ar savu emocionālo dziļumu un dramatismu.

19. gadsimtā daudzi komponisti rakstīja Rekviēmus, un liela daļa no tiem tika izveidoti vairāk kā koncertiem nekā striktām dievkalpojuma vajadzībām. Tomēr tie bieži izmantoja Romas katoļu Rekviēma mises latīņu valodas tekstus, pievienojot romantiķu emocionālo plastiku un orķestrālās krāsas.

Luidži Čerubīni uzrakstīja Rekviēmu c-moll, kas bija veltīts gadskārtējai Ludviķa XVI nāvessoda izpildes piemiņai. Viņš uzrakstīja vēl vienu Rekviēmu d-moll, ko, kā ziņots, rakstīja pašam sev; tas tika izpildīts viņa paša bēru ceremonijā.

Džuzepe Verdi sarakstīja ļoti teatrālu un operisku Messa da Requiem (1874), kas bieži skan kā operas dramatika pārcelta uz liturģisku tekstu. Verdi darbs ir spēcīgs piemērs tam, kā rekviēms 19. gadsimtā var kļūt par koncertdarbu ar dramatiskiem un teātrāliem izteiksmes līdzekļiem.

Rekviēmus rakstīja arī tādi komponisti kā Brukners, Sen-Sēnss un Dvoržāks, katrs pievēršot uzmanību sava laika estētikai un personīgajai izteiksmei. Brāmss uzrakstīja skaņdarbu, ko nosauca par Vācu Rekviēmu (Ein Deutsches Requiem). Tas ir neparasts, jo tā vietā, lai atskaņotu tradicionālos latīņu vārdus, viņš paņēma tekstus no Bībeles tulkojuma vācu valodā, radot drūmi pacilājošu un konzoli sniedzošu darbu, kas vairāk orientēts uz dzīvajiem nekā mirušajiem.

1888. gadā Gabriels Forē sarakstīja savu slaveno Rekviēmu, kurā orķestris sākotnēji spēlē bez vijolēm, izņemot vienu vijoles solo daļu «Sanctus». 1900. gadā viņš veica izmaiņas un pievienoja nozīmīgu baritona solo, un šis darbs izceļas ar maigāku, mierinošāku skatījumu uz nāvi un mieru.

20. gadsimts un mūsdienas

20. gadsimtā daudzi komponisti turpināja rakstīt Rekviēmus, reizēm iekļaujot literārus tekstus vai nacionālas valodas. Slavenākais no tiem ir Britena Kara rekviēms (1961). Šī skaņdarba galvenais vēstījums ir, ka karš ir nežēlīgs un bezjēdzīgs. Britens izmanto Rekviēma mesas latīņu vārdus, kā arī dažus Pirmā pasaules kara laikā nogalinātā Vilfreda Ouena (Wilfred Owen) angļu dzejoļus. Baritona un tenora solisti, kas dzied šos angļu vārdus, pārstāv vācu un angļu karavīrus. Darbs tika rakstīts Koventri katedrālei, kas tika atjaunota pēc tam, kad Otrā pasaules kara laikā vecā katedrāle bija pilnībā nopostīta, un pirmais izpildījums notika rekonstruētā telpā ar spēcīgu simbolisku nozīmi.

Rekviēma mūzikas nozīme un izpildījums

Rekviēmi mūsdienās tiek izpildīti gan liturģiskos kontekstos, gan kā koncertdarbi. Tie var būt ļoti kompozicionāli dažādi — no vienbalsīga gregoriāņu dziedājuma līdz grandiozam oratoriskam darbam ar lielu kori, orķestri un solistiem. Rekviēma tematikai parasti piemīt meditējošs, sērojošs tonis, reizēm arī dramatiskas, trauksmainas epizodes (piem., "Dies irae").

Šie darbi bieži tiek izmantoti piemiņas pasākumos, bēru ceremonijās, koncertos, un arī kino vai teātrī, jo tie spēcīgi izsaka cilvēku emocijas par nāvi, zaudējumu un cerību uz mūžīgo mieru.

Noslēgums

Rekviēms kā žanrs saglabā dziļi emocionālu un spirituālu nozīmi gan reliģiskā, gan sekulārā kontekstā. Tajā saplūst liturģiska tradīcija, komponistu personīgais izteiksmes veids un laikmeta estētika — tāpēc pastāv tik daudz atšķirīgu, bet vienlaikus ietekmīgu Rekviēmu, kas turpina runāt ar klausītājiem visā pasaulē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir rekviēms?

Q: Kādā valodā ir rekviēma mises vārdi?

Jautājums: Kad sākās Euharistijas svinēšana, lai lūgtos par mirušajiem?

J: Kas baroka laikā rakstīja Rekviēma Mises polifoniskos skaņdarbus?

J: Kurš komponists sarakstīja vienu no visu laiku izcilākajiem skaņdarbiem?

Jautājums: Kurš savā Messa da Requiem pārtaisīja kādu tekstu no tradicionālajiem latīņu vārdiem?

J: Kas ir neparasts Brāmsa darbā "Ein Deutsches Requiem"?

Meklēt pēc burta