Johanness Okehems (ap. 1410–1497) — izcilais franču‑flāmuļu komponists
Johanness Okehems (ap.1410–1497) — izcils franču‑flāmuļu komponists un karaļa galma kordiriģents; viņa polifoniskā mantojuma ietekme uz renesanses mūziku ir nenovērtējama.
Johanness Okehems (dzimis Senžiselēnā, netālu no Monsa, Beļģijā, ap 1410. gadu; miris Tūrā, Francijā, 1497. gada 6. februārī) bija slavenākais 15. gadsimta pēdējās puses franču-flāmuļu skolas (no apvidus, kas tagad atrodas Beļģijas teritorijā) komponists, un bieži tiek uzskatīts par nozīmīgāko komponistu starp Dufeju un Žozkinu des Prē. Viņš bija izcils kordiriģents un skolotājs. Lielāko dzīves daļu viņš pavadīja, strādājot Francijas karaļa galmā.
Biogrāfija un karjera
Par Johannesu Okehemu saglabājušies salīdzinoši ierobežoti dokumentāri dati, taču no tiem skaidri izriet, ka viņš bija centrāla persona 15. gadsimta Eiropas mūzikā. Dzimis ap 1410. gadu Senžiselēnā (Saint-Ghislain) netālu no Monsa, Okehems agrīni saistījās ar baznīcas un galma mūzikas tradīcijām. Viņa profesijā ietilpa gan solista, gan kordiriģenta un komponista pienākumi, un lielu daļu dzīves viņš pavadīja Francijas karaļa pakļautībā, strādājot galmā un baznīcās.
Okehema karjera saistīta ar vairākām nozīmīgām institūcijām, tostarp ar karaļa kapelu un baznīcām Tūrā. Viņa reputācija bija tik liela, ka viņu cienīja contemporāni komponisti un valdnieki, un viņš kļuva par skolotāju jaunākai komponistu paaudzei.
Mūzikas raksturojums
Okehema mūzika izceļas ar augstu kontrapunkta meistarību, tehnisku ģeniālismu un dziļu muzikalitāti. Galvenās raksturiezīmes:
- Komplekss kontrapunkts un kanons. Okehems izmantoja sarežģītus canonus un mensurālos eksperimentus (piem., stundas, kur balsis attīstās dažādos metriskajos veidos), kas parāda dziļu ritmisko un teorētisko izpratni.
- Bagātīga zemā reģistra izmantošana. Viņa bendra polisfēra bieži ietver spēcīgas, zemākas partijas, radot biezāku un tumšāku tembru salīdzinājumā ar iepriekšējiem komponistiem.
- Garas, līniskas frāzes un brīva ritmiska elpa. Okehems bija pazīstams ar izteiksmīgām, plūstošām melodiskām līnijām un mākslīgi izveidotu pamatu, kas reizēm liek just brīvāku laika sajūtu.
- Tehniskā inovācija. Viņš bieži izmantoja cantus firmus, transponētas formas un citas metodes, lai radītu vienotu un tomēr intriģējošu daudzbalsību struktūru.
Svarīgākie darbi
Okehema devums ir būtisks sakrālās un profānās mūzikas laukā. No saglabātajiem darbiem izceļami:
- Missa prolationum — viens no viņa slavenākajiem un tehniski ambiciozākajiem darbiem, kas pamatā ir mensurālā kanona meistardarbs.
- Missa "Mi-mi" — nosaukums attiecināms uz skaņkārtām vai modālajiem nosacījumiem; šī misa demonstrē Okehema polifonijas bagātību.
- Requiem — viņam piedēvētais Requiem ir viens no agrāk saglabātajiem daudzbalsīgajiem rekvijiem un ir nozīmīgs liecinieks vēsturiskajai liturģijas polifonijai.
- Motetes un chansons — viņam piedēvēta virkne motetes un profānu dziesmu (chansons), kas parāda gan tehnisko meistarību, gan spēcīgu izteiksmes gammu.
Ietekme un mantojums
Okehems bija tilts starp Dufeju un vēlākajiem renesanses meistariem, piemēram, Žozkinu des Prē. Viņa darbi ietekmēja daudzas nākamās paaudzes komponistus, kuri mācījās no viņa kontrapunktiskajām tehnikām un harmoniskajām risinājumu pieejām. Lai arī Okehems nav atstājis teorētiskus traktātus, viņa mūzika funkcionēja kā praktisks mācību materiāls nākamajiem komponistiem.
Mūsdienās Okehema mūzika tiek pētīta un ierakstīta plaši — tās sarežģītība un dziļums piesaista gan akadēmiskos pētniekus, gan izpildītājus. Viņa mantojums ir ievērojams mūzikas vēsturē kā viens no izcilākajiem 15. gadsimta polifonijas meistariem.
Avoti un pieejamība
Lielākā daļa Okehema darbu saglabājusies viduslaiku un renesanses manuskriptos un agrīnajos drukātos avotos. Mūsdienās tie ir pieejami kritiskās izdevumos, mūzikas bibliotēkās un ierakstos. Interesentiem ieteicams meklēt gan zinātniskas monogrāfijas par franču-flāmuļu skolu, gan ierakstus, kuros atskaņo autentisku vēsturisko izpildījumu praksi, lai pilnāk izjustu Okehema muzikālo valodu.
Johanness Okehems paliek kā viens no ievērojamākajiem renesanses komponistiem: viņa darbi atklāj gan tehnisku meistarību, gan dziļu muzikālu iztēli, kas joprojām iedvesmo mūziķus un klausītājus visā pasaulē.
Dzīve
Vārds Ockeghem senos dokumentos ir sastopams dažādos locījumos. Viņš gandrīz noteikti ir dzimis Sendzislēna pilsētā. Viņa dzimtā valoda, iespējams, bija franču.
Tāpat kā daudzi šī perioda komponisti, viņš sāka apgūt mūziku, dziedādams baznīcas korī, iespējams, Sendziselēnā un pēc tam Monsā.
Viņa pirmais nozīmīgais darbs bija darbs Burbonu hercoga Kārļa I ģimenē Moulins (Francija). Pēc tam 1451. gadā viņš devās strādāt pie Francijas karaļa Kārļa VII. Šajā laikā viņš jau bija labi pazīstams kā dziedātājs un komponists. Karaliskajā galmā viņš nostrādāja vairāk nekā 50 gadus, un par to saņēma paaugstinājumus un apbalvojumus. Kārlis VII viņam uzticēja svarīgus darbus. Pēc Šarla VII nāves par karali kļuva Luijs XI. Viņš valdīja ilgu laiku, un Okehems bija karaļa labvēlībā. Viņš bieži ceļoja kopā ar karali, apmeklējot tādas vietas kā Kambrai un pat Spāniju. Viņš tikās ar slaveniem cilvēkiem, tostarp komponistiem Dufē un Binšoā. Viņam Parīzē bija arī citi darbi.
Ludvigs XI nomira 1483. gadā. Mēs neko daudz nezinām par to, kur Okehems devās pēc tam, bet, iespējams, viņš nomira Tūrā, jo tur viņš atstāja testamentu.
Mūzika un ietekme
Okehems nebija komponists, kas rakstīja daudz mūzikas, taču to ir grūti pateikt, jo daļa no tās, iespējams, ir pazudusi. Ir saglabājušās 14 mesas un citi vokālie darbi. Viņa Missa pro Defunctis ir agrākais saglabājies polifoniskais Rekviēms. Okehems daudzas no savām mesām balstīja uz labi zināmām melodijām, izmantojot tā saukto "cantus firmus tehniku". Dažreiz viņš aizgūtās melodijas ielika zemākajā partijā (pats dziedāja basa partiju). Tas bija diezgan neparasti.
Okehema mūzika ietekmēja Žozkinu des Prēzu un citus Flandrijas un Nīderlandes komponistus.
Kad Okehems nomira, Žozkins Des Prezs komponēja motetu "La déploration de la mort de Johannes Ockeghem" par godu Okehemam. Mūzikas teorētiķis Johannes Tinctoris viņu raksturoja kā izcilu mūziķi un vienu no labākajiem dziedātājiem, ko viņš pazina. Daudzi jaunāki komponisti izmantoja dažas Ockeghema melodijas kā pamatu savām kompozīcijām. Renesansē šāda veida aizņemšanās no cita komponista mūzikas tika uzskatīta par lielu pagodinājumu.
Meklēt