Guillaume Dufay

Dzīve

Spriežot pēc tā, kas rakstīts viņa testamentā, šķiet ticams, ka viņš ir dzimis Bērzelē, kas atrodas netālu no Briseles, mūsdienu Beļģijas teritorijā. Viņš bija ārlaulības bērns nezināmam priesterim un sievietei vārdā Marija Du Faita. Kad viņš bija mazs, Dufejs kopā ar māti pārcēlās uz Kambrai, kur viņi apmetās pie kāda radinieka, kurš bija šīs katedrāles kanoniķis. Dufē drīz vien parādīja muzikālu talantu, un katedrālē viņš ieguva muzikālo izglītību. Viņš tur dziedāja korī. Kad viņam bija tikai 16 gadi, viņš saņēma kapelāna vietu Kambrai tuvumā. Viņš devās uz Konstanci, lai piedalītos sanāksmē.

No 1418. gada novembra līdz 1420. gadam viņš bija Kambrai katedrāles subdiakons. 1420. gadā viņš atkal pameta Kambri un strādāja Rimini Itālijā, kādas bagātas ģimenes namā. 1424. gadā viņš atgriezās Kambrejā, jo radinieks, pie kura mitinājās viņa māte, bija saslimis. Pēc radinieka nāves viņš atgriezās Itālijā. Viņš strādāja Boloņā pie kāda kardināla. Viņš kļuva par diakonu un pēc tam par priesteri.

Kad 1428. gadā kardināls bija spiests pamest Boloņu, Dufejs devās uz Romu strādāt pie pāvesta. Viņš kļuva par pāvesta kora locekli. 1434. gadā viņš tika iecelts par Maistre de Chappelle Savojā. Šķiet, ka viņš pameta Romu, kad pāvesta korim radās finansiālas problēmas. Tomēr 1435. gadā viņš atkal strādāja pāvesta kora draudzē, taču šoreiz Florencē. 1436. gadā Dufē komponēja svētku motetu Nuper rosarum flores, kas ir viens no viņa slavenākajiem skaņdarbiem un tika dziedāts Brunelleschi katedrāles kupola veltīšanā Florencē.

Šajā laikā Dufejs arī uzsāka ilggadēju sadarbību ar d'Este dzimtu Ferrārārā, kas bija vieni no nozīmīgākajiem renesanses mūzikas mecenātiem. Iespējams, viņš ar viņiem iepazinās savas pirmās uzturēšanās laikā Itālijā. Rimini atradās netālu no Ferāras, un viņš pavadīja laiku abās pilsētās, kur saņēma finansiālu atbalstu.

Šajā laikā turpinājās strīdi starp pāvestu un Bāzeles koncilu. Dufejs domāja, ka viņš varētu palikt bez darba, tāpēc atgriezās Kambrejā. Lai kļūtu par kanoniķi Kambrejā, viņam bija vajadzīgs jurista diploms, ko viņš ieguva 1437. gadā; iespējams, ka 1436. gadā viņš bija studējis Turīnas universitātē. Viens no pirmajiem dokumentiem, kurā viņš minēts Kambrejā, ir datēts ar 1440. gada 27. decembri, kad viņš saņēma 36 lotus vīna Svētā Jāņa evaņģēlista svētkiem. Mēs nezinām, cik ilgi viņš to dzēra.

Dufajs 1440. gados uzturējās Kambrejā. Tajā pašā laikā viņš bija arī Burgundijas hercoga dienestā. Kambrai viņš strādāja kopā ar Nikolā Grenonu pie katedrāles mūzikas kolekcijas pilnīgas atjaunošanas. Tas nozīmēja, ka viņam bija jāuzraksta liels polifoniskās mūzikas krājums dievkalpojumiem. Viņš strādāja arī katedrāles administrācijā. 1444. gadā nomira viņa māte, kuru apglabāja katedrālē, un 1445. gadā Dufejs pārcēlās uz dzīvi pie personas, kas tieši pirms tam bija kļuvusi par kanoniķi. Šo mājvietu viņš saglabāja līdz mūža beigām, lai gan vēl sešus gadus pavadīja Itālijā, kur sarakstīja daudzus savus skaņdarbus. Kad viņš atkal atgriezās Kambrejā, viņu iecēla par katedrāles kanoniķi. Tajā laikā viņš bija slavenākais komponists Eiropā. Viņš bieži komponēja mūziku Burgundijas galmam un iepazinās ar daudziem jaunākiem komponistiem, kas kļuva slaveni, piemēram, Busnois, Okehem, Tinctoris un Loyset Compère. Šajā laikā Dufē, iespējams, sarakstīja savu mesu, kuras pamatā bija dziesma L'homme armé, kā arī šansonu, kura pamatā bija tā pati dziesma. Iespējams, viņš to rakstīja, kad Filips Labais aicināja uz jaunu krusta karu pret turkiem, kas nesen bija ieņēmuši Konstantinopoli. Ap 1460. gadu viņš uzrakstīja arī Rekviēma misi, kas ir zudusi.

Pēc vairāku nedēļu ilgas slimības Dufajs nomira 1474. gada 27. novembrī. Viņš bija lūdzis, lai, viņam mirstot, tiktu dziedāts viņa motets Ave regina celorum, starp atsevišķām daļām nolasot lūgumus pēc žēlastības, taču tam nepietika laika, tāpēc motetu nodziedāja viņa bēru ceremonijā. Dufejs tika apglabāts Kambrai katedrāles Svētā Etjēna kapelā; viņa portrets bija izgrebts uz kapa plāksnes. Vēlākajos gados katedrāle tika nopostīta, un kapakmens pazuda, taču 1859. gadā to atrada (to izmantoja akas aizklāšanai), un tagad tas atrodas Palais des Beaux Arts muzejā Lillē.

Mūzika un ietekme

Dufē mūzika tika atskaņota visā Eiropā. Cilvēkiem, kuri vēlējās izpildīt viņa mūziku, tā bija jāraksta ar roku. Tajos laikos nebija mūzikas iespiešanas.

Dufejs rakstīja baznīcas mūziku, tostarp mesas, motetes, magnificatus, himnas, vienkāršas dziedājumu apdares un antifonas. Viņa laicīgajā (nereliģiskajā) mūzikā ietilpst rondeaux, balādes, virelais un daži citi šansona veidi. Viņa kompozīcijas stils lika pamatus nākamajām renesanses komponistu paaudzēm. Daži no viņa paņēmieniem bija vecmodīgi. Savos motetos viņš izmantoja izoritmus, kas bija populāri viduslaiku mūzikā. Viņš izmantoja dziedājumu harmonizēšanas veidu, kas kļuva pazīstams kā fauxbourdon. Viņš bija populārs, jo prata rakstīt melodijas, kuras bija skaisti dziedāt.