Renesanses mūzika — definīcija, iezīmes un vēsture (1400–1600)
Atklāj Renesanses mūziku (1400–1600): definīcija, polifonija, galvenās iezīmes, harmoniju un stilu attīstība un vēsturisks konteksts — ceļvedis mūzikas atdzimšanai.
Renesanses mūzika ir Eiropas mūzika, kas tapusi no aptuveni 1400. līdz 1600 gadam. Šo laika posmu dēvē par renesansi, kas nozīmē "atdzimšana". Renesanse ir starp viduslaikiem un baroka laikmetu, un to raksturo intereese par cilvēku, dabas skaistumu, klasiskajām idejām un tehnisku attīstību mūzikā.
Mūzikas stilu maiņa nav notikusi strauji — pāreja no viduslaiku prakses uz renesanses jauninājumiem bija pakāpeniska. Agrīnā renesanses mūzika joprojām atgādināja viduslaiku mūziku, taču komponisti sāka eksperimentēt ar skaņām un formu. Daļa viduslaiku baznīcas mūzikas bija ļoti stingra, ar daudziem noteikumiem par ritmiem un notu saskari, lai izvairītos no nepatīkamām disonansēm. Renesanses periodā komponisti meklēja gludāku, līdzsvarotāku skanējumu, bieži izmantojot
polifonisku raksturu, kur katrai balsij bija sava melodijas līnija. Mūzika pakāpeniski kļuva mazāk modāla un vairāk tonāla, — šī pāreja turpinājās līdz baroka laikmeta pilnīgākai toņu sistēmas izmantošanai.
Galvenās iezīmes
- Polifonija un imitācija: vairākas neatkarīgas balsis, kurās bieži izmanto imitāciju (melodijas atkārtošanu dažādās balsīs).
- Vienlīdzīgas balsis: balsis bieži bija līdzvērtīgas nozīmes ziņā — ne tikai viena vadošā melodija ar pavadījumu, kā vēlāk barokā.
- Gluda disonansu apstrāde: disonanses tiek lietotas, bet risinātas maigi, ar lielāku akcentu uz harmonisko plūdumu.
- Sekulārie žanri: madrigāls, frottola, chanson — veltīti pasaulīgām tēmām, dziesmai un jūtai, teksts bieži bija nozīmīgs muzikālam izteikumam.
- Sakrālā mūzika: mise un motete bija galvenās formas baznīcas praksē, bieži komponētas daudzbalsīgi.
- Instrumentālā mūzika: attīstījās pavadoņi un solo instrumentālās formas (lieldarbu sākums ģitārai, lutes, vijolēm un citiem instrumentiem).
- Drukāšana un izplatīšana: mūzikas notācijas un spiestas partitūras (piem., 16. gadsimtā) ievērojami veicināja ideju izplatīšanos visā Eiropā.
Vēsturiskais konteksts un nozīmīgi komponisti (1400–1600)
Renesanses mūzika attīstījās dažādos Eiropas centros — Burgundijā, Itālijā, Francijā, Spānijā un Anglijā. Svarīgas bija gan baznīcas, gan karaļu un aristokrātu patronāžas, kā arī universitātes un katoļu baznīcas reformu ietekme. Ar mūzikas drukas izplatīšanos komponistu darbi sasniedza plašāku publiku.
- Gajā (Guillaume Dufay) un Burgundijas skola: agrīnie renesanses meistari, kas attīstīja daudzbalsību un polifoniju 15. gadsimtā.
- Johannes Ockeghem: pazīstams ar sarežģītu polifoniju un dziļām, vienmērīgām balsīm.
- Joskins (Josquin des Prez): viens no ietekmīgākajiem renesanses komponistiem, kura darbi uzsvēra teksta izteiksmību un imitāciju kā strukturālu principu.
- Palestrina: itāļu sakrālās mūzikas reprezentants, kurš bieži tiek minēts kā kontrreformācijas polifonijas piemērs — skaidrs, harmonisks un izvērsts balsu sadalījums.
- Orlando di Lasso un Tomás Luis de Victoria: svarīgi komponisti, kas paplašināja renesanses izteiksmes līdzekļus Eiropā.
- Angļu un cita reģiona komponisti: William Byrd, John Dowland u.c., kas attīstīja gan sakrālo, gan sekulāro repertuāru.
Renesanses mūzika bija pamats tālākai attīstībai — daudz no tā, kas sāka veidoties 1400.–1600. gados, noveda pie baroka stila izveides, lielākas tonalitātes apzināšanās un instrumentālās mūzikas izaugsmes. Tās skanējums — skaidras harmonijas, izsmalcināta polifonija un teksta nozīmīgums — joprojām ietekmē mūzikas izpildi un studijas mūsdienās.
Vokālā mūzika
Komponisti sarakstīja daudzas mesas un motetes. 16. gadsimtā radās arī madrigals - laicīgas (nevis reliģiskas) dziesmas, kas bieži vien bija par mīlestību. Madrigalu radīja Itālijā, un no 1580. gadiem tas uz īsu brīdi kļuva ļoti populārs Anglijā. Bija arī daudz citu laicīgu dziesmu, piemēram, šansons, kanzonete un villanelle. Dziesmas bieži vien pavadīja lute. Renesanses laikmetā mūzika bija būtiska pilsoniskās, reliģiskās un galma dzīves sastāvdaļa. Bagātīgā ideju apmaiņa Eiropā, kā arī politiskie, ekonomiskie un reliģiskie notikumi laika posmā no 1400. līdz 1600. gadam izraisīja būtiskas izmaiņas komponēšanas stilos, mūzikas izplatīšanas metodēs, jaunos mūzikas žanros un mūzikas instrumentu attīstībā. Agrīnās renesanses laikmeta nozīmīgākā mūzika tika komponēta baznīcas vajadzībām - polifonās (no vairākām vienlaicīgām melodijām sastāvošas) mesas un motetes latīņu valodā nozīmīgām baznīcām un galma kapelām. Tomēr līdz 16. gadsimta beigām mecenātisms bija sadalīts starp daudzām jomām: katoļu baznīca, protestantu baznīcas un tiesas, turīgi amatieri un mūzikas drukāšana - visi bija komponistu ienākumu avoti.
Mūzikas drukāšana
Vēl viens ļoti svarīgs atklājums šajā laikā bija mūzikas iespiešana. Mūzikas iespiešana sākās Itālijā 16. gadsimta vidū.
Renesanses komponisti
15. gadsimta sākumā pastāvēja komponistu grupa, kas tagad pazīstama kā Burgundijas skola (no Burgundijas). Slavenākais no tiem bija Gijoms Dufē. Viņu mūzika nedaudz atgādināja viduslaiku mūziku.15. gadsimta beigās bija izveidojies polifoniskās garīgās mūzikas stils, kas bija dzirdams Johannesa Okehema un Jēkaba Obrehta mesās. Okehems pat sacerēja vienu skaņdarbu, kurā visas daļas attīstījās no vienas idejas, kas tika izmantota kā kanons.
16. gadsimtā komponisti sāka rakstīt mūziku ar skaidru ritmu un regulāru pulsu. To vidū bija Žozkins de Prē un citi franču- flāmu skolas pārstāvji. Bija arī romiešu skola, kurai piederēja slavenais itālis Džovanni da Palestrina. Viņa polifonijas rakstīšanas veids daudzus gadsimtus bija šī stila paraugs. Mūzikas studentiem joprojām ir jāmācās "Palestrīnas tehnika" (kā komponēt Palestrīnas stilā). Lai gan šī laika baznīcas mūzika galvenokārt ir polifoniska, tajā ir arī homofoniski fragmenti, kuros balsis kopā dzied vienus un tos pašus vārdus. Tas palīdz padarīt svarīgus vārdus patiešām skaidrus.
Venēcijā, no aptuveni 1534 līdz aptuveni 1600. gadam attīstījās polikora stils. Kori bija sadalīti, dziedāja no dažādām baznīcas daļām, bieži vien no galerijām. Šī grandiozā mūzika skaisti skanēja lielās baznīcās, piemēram, San Marco di Venezia bazilikā. Šos komponistus bieži dēvē par "Venēcijas skolu". Šāda veida mūziku rakstīja Andrea Gabrieli un vēlāk viņa brāļadēls Džovanni Gabrieli, bet vēlāk Klaudio Monteverdi, kurš sāka renesanses laikmetā un dzīvoja baroka laikmetā.
Renesanses perioda beigas
Ap 1600. gadu notika pāreja uz baroka mūzikas stilu. Šajā laikā tika izgudrota opera. Tam bija nepieciešams jauns komponēšanas stils. Komponists Monteverdi rakstīja renesanses stilā līdz aptuveni 1600-1650. gadam, kad viņš pārgāja uz baroka stilu.
| · v · t · e Mūzika | |||||
| Mūzikas vēsture un |
| ||||
|
| ||||
|
| ||||
| Izglītība un studijas |
| ||||
| Ražošana |
| ||||
| Kultūras un |
| ||||
| Pēc suverēnas valsts |
| ||||
| Saraksti |
| ||||
| Saistītie raksti |
| ||||
| |||||
Jautājumi un atbildes
J: Kādu laika periodu dēvē par renesansi?
A: Renesanse ir Eiropas mūzikas posms, kas radies aptuveni no 1400. līdz 1600. gadam.
J: Kā šajā laikā mainījās mūzika?
A: Mūzika mainījās lēni, un agrīnā renesanses mūzika bija līdzīga viduslaiku mūzikai. Mūzikas autori lēnām sāka izmēģināt jaunas idejas, rakstot gludākus un maigākus skaņdarbus, kas joprojām bija polifoniski, kur katrai balsij bija sava melodijas daļa. Mūzika sāka kļūt mazāk modāla un vairāk tonāla.
J: Ko nozīmē vārds "renesanse"?
A: Vārds "renesanse" nozīmē "atdzimšana".
J: Kā skanēja viduslaiku baznīcas mūzika?
A: Daudz viduslaiku baznīcas mūzikas bija kļuvusi ļoti smaga, ar daudziem noteikumiem par ritmiem un notu sadursmēm, kas radīja disonanses.
J: Kāda veida sistēmu komponisti izmantoja baroka perioda sākumā?
A.: Baroka laikmeta sākumā komponisti izmantoja duro un moll taustiņu sistēmu, līdzīgi kā mēs to darām šodien.
J: Kā renesanses sākuma mūzika atšķīrās no viduslaiku mūzikas?
A: Agrīnās renesanses mūzika daudzējādā ziņā bija līdzīga viduslaiku mūzikai.
Meklēt