Hiphops ir kultūras un mākslas stils, kas aizsākās 20. gadsimta 70. gados. Tas radās jamaikiešu, afroamerikāņu un puertorikāņu kopienu pilsētvidē dažās lielākajās ASV pilsētās, īpaši Bronksā Ņujorkā. Hip hopā izteiksmīgi izmanto repošanu (MCing), kurā reperis vai grupa skandē vai saka vārdus ritmā, kas rīmējas. Hiphopa dziesmu teksti bieži atspoguļo lielpilsētas dzīvi — tās ikdienas rūpes, sociālās problēmas un kopienu pieredzi. Dažu hiphopa dziesmu teksti runā arī par bandām, vardarbību, noziedzību, striptīzdejotājām, ballītēm, naudu, seksu un nelegālām narkotikām, piemēram, marihuānu, kokaīnu, prometazīnu, ksanaksu, perkoceti, ekstazī un molli. Hiphopa mūzikā tiek iesēsti arī citu žanru elementi, piemēram, popmūzikas ritmi, disko un regeja laidiens. Reps un hiphopa kultūra ir attīstījušies par globāli ietekmīgiem mūzikas un modes virzieniem.

Vēsture un attīstība

Hiphopa pirmsākumi saistās ar 1970. gadu Bronksu, kur deju, DJingu un MCingu attīstīja tādi pionieri kā DJ Kool Herc, Grandmaster Flash un Afrika Bambaataa (piemērotu vārdu minēšanai skaidrojuma nolūkā). No 1970. gadiem hiphops pakāpeniski izplatījās pa visu ASV un vēlāk pasaulē. 1980. gados un 1990. gadu sākumā parādījās dažādi stili — no sociāli orientētā līdz agresīvākam gangsta rap, savukārt 1990. gadu beigās un 2000. gados hiphops kļuva par masu kultūras sastāvdaļu. 2000. gados hiphopa mūzika un hiphopa kultūra bija īpaši populāra ASV un Kanādā, un tās ietekme iekļāva plašu radio atskaņošanu, video straumēšanu un modes nozari.

Galvenie elementi

  • MCing/repošana — vokālā daļa, kurā izteikts ritmisks runājums, stāstījums vai poēzija.
  • DJing — platekrāti, miksēšana, skrečings un beat veidošana, kas rada hiphopa pamatritmu.
  • Breakdance (B-boying) — fiziska, akrobātiska dejas forma, kas ir vizuāls hiphopa izteiksmes veids; saistīts ar sacensību kultūru.
  • Grafiti — ielu māksla un vizuālā pašizpausme, kur sienas tiek izmantotas kā kanva, lai izteiktu identitāti un politisku vēstījumu.
  • Beatboxing — vokāla ritma un perkusiju imitācija, kas dažkārt komplementē DJing un MCing.

Mūzikas ražošana un stils

Hiphopa producēšanā bieži izmanto sampling — fragmentu izgriešanu no vecākām ierakstiem, to pārkārtošanu un cilpēšanu. Tipa ierīces un tehnoloģijas, kas ietekmēja žanru, ir sintētiskie ritma ģeneratori, drum machines, MPC sērija un studijas programmatūra. Turntablisms un skrečings padziļināja DJ lomu kā radošu instrumentu. Laika gaitā radās vairāki stili — old school, golden age, gangsta rap, conscious rap, trap, lo-fi hip hop un drill — katrs ar saviem ritmiem, tempu un tematiku.

Tēmas, satura daudzveidība un kritika

Hiphopa tekstu tematikā ietilpst gan sociāla kritika un politiska apziņa, gan arī komerciāla glorificēšana bagātībai un dzīvesveidam. Liela daļa repertuāra runā par identitāti, rasismu, nabadzību, policijas brutalitāti, kā arī par ikdienas paradoksiem. Tajā pašā laikā dziesmas var saturēt vardarbības, seksisma vai nelegālu vielu glorifikāciju, kas izraisījis plašas diskusijas par atbildību, cenzūru un mākslas brīvību. Tāpat pastāv juridiskas debates ap sampling tiesībām un autoru atlīdzību.

Modes, valoda un kultūras ietekme

Hiphopa kultūra ir būtiski ietekmējusi modi (uzsvars uz brīvu, "urbāno" apģērbu, piemēram, bikses, Timberland zābakus, lielizmēra krekliem), valodu (slengs un jaunvārdi), vizuālo mākslu un populāro estētiku. Hiphopa mākslinieki bieži izmanto segvārdus, un daudzi pasaules mēroga mūziķi — piemēram, Snoop Dogg, Jay-Z, Eminems, Lil' Wayne un 50 Cent — kļuvuši par globālām zvaigznēm, ietekmējot arī komerciālos tirgus.

Reģionālās skolas un pilsētas nozīme

Dažas pilsētas kļuvušas par hiphopa centru attīstībai un stilistiskām atšķirībām. Pilsētas, kurās top visvairāk hiphopa dziesmu, ir Ņujorka, Čikāga, Atlanta, Maiami, Ņūorleāna, Filadelfija, Detroita, Losandželosa un Memfisa. Katram reģionam raksturīgas muzikālās nianses — piemēram, dienvidu trap skanējums atšķiras no Ņujorkas boom-bap vai Losandželosas G-funk skanējuma.

Globālā izplatība un lokālie scēnas

Hiphops ir izplatījies visā pasaulē, tiek adaptēts vietējām valodām un sociālajām realitātēm, tādējādi radot nacionālas hiphopa scēnas ar savām tēmām un mūzikas stiliem. Arī Latvijā hiphopa kustība sāka veidoties pēc Padomju Savienības sabrukuma, 1990. gados, un kopš tā laika Latvijas hiphopa scēna ir attīstījusies — rodas gan neatkarīgi mākslinieki, gan radio un digitālie kanāli, kas atbalsta šī žanra izplatīšanos. Lokālajās scēnās bieži tiek risinātas iekšējās kopienu tēmas, kā arī tiek meklētas savas identitātes izpausmes formās.

Secinājums

Hiphops ir daudzslāņu kultūras fenomens, kas aptver mūziku, deju, vizuālo mākslu, modi un sociālo komunikāciju. Tas spēj gan izklaidēt, gan komentēt sabiedrības problēmas, vienlaikus radot komerciālu industriju un globālu ietekmi. Lai saprastu hiphopa daudzveidību, svarīgi izvērtēt gan tā radošo potenciālu, gan arī kritiski pievērsties ētiskajiem jautājumiem, ko daži teksti un vizuālās izpausmes rada.