Ikona — svētbilde pareizticībā: definīcija, vēsture un nozīme
Ikona — svētbilde pareizticībā: definīcija, vēsture un nozīme. Uzzini ikonogrāfijas simboliku, izgatavošanas tehnikas un ikonu lomu ticībā un kultūrā.
Ikona (no grieķu valodas: εἰκών, eikon, "attēls") ir reliģisks attēls — portrets vai rituāla nozīmes attēlojums — kas kalpo ticības izpausmei un lūgšanai. Ikona nav tikai dekoratīvs attēls; tā ir simboliska zīme vai līdzība, kas pauž reālu vai dievišķu realitāti un iedveš ticīgajam kontemplatīvu, liturģisku vēršanos. Visbiežāk ar vārdu “ikona” saprot gleznu uz koka paneļa, izgatavotu pareizticīgo kristīgajā tradīcijā, tomēr ikonas var būt arī gravētas vai grebtas uz ziloņkaula, metāla (sudraba, zelta) paneļiem vai pat sienu freskas.
Definīcija un simboliskā būtība
Ikonas satur tēlu svētai personai vai notikumam. Tradicionāli tajās attēlota svēta būtne, piemēram, Lance (parasti ar to saprot Jēzu Kristu), Marija, kāds no svētajiem vai eņģelis. Bieži sastopamas arī Bībeles ainas, piemēram, Bībeles sižeti un notikumi kā krustā sišana vai epizodes no svēto dzīvesstāstiem. Ikona darbojas kā “logs” — ne tikai māksliniecisks attēlojums, bet instruments, caur kuru cilvēks var ieraudzīt dievišķo patiesību un sazināties ar svētajiem.
Vēsture un attīstība
Ikonu tradīcija sakņojas agrīnā kristietībā un vēlāk attīstījās Bizantijā. No turienes tā izplatījās uz Austrumu kristīgajām zemēm — Krieviju, Serbiju, Gruziju un citām. Viduslaikos attīstījās stingras ikonogrāfijas normas: noteikti stilistiski principi, krāsu simbolika un tēlu hierarhija, kas nodrošināja ikonai teoloģisku un liturģisku konsekvenci.
Ikonogrāfija un simboli
- Stils: ikonas parasti nav perspektīvas vai naturālas, bet simboliskas — figūras ir stilizētas, proporcijas un žesti nozīmīgi.
- Krāsu nozīme: zelta fons bieži simbolizē dievišķo gaismu; sarkanā var asociēties ar dievišķo dzīvību vai ciešanām; zilā — ar debesīm un transcendenci.
- Simboliskie atribūti: svēto rokas žesti, tērpi, svētuma norišu priekšmeti palīdz identificēt attēlotās personas un viņu lomu.
Ikonas veidošanas process
Ikonu gleznošana parasti seko noteiktam iesvētītas prakses ceļam. To bieži veic cilvēks, kas seko canonam (baznīcas noteikumiem) — ikonogrāfs. Tradicionāli izmanto temperu, iepriekš sagatavotu koka paneli, koka grunts (gesso) un zelta lapu fona uzklāšanu. Procesā iekļauta lūgšana un gavēnis; daudzi uzskata, ka ikonas tapšanas garīgums ir tikpat svarīgs kā tehniskā meistarība.
Nozīme liturģijā un personīgajā ticībā
Ikonas tiek izmantotas dievkalpojumos, procesijās un privātā lūgšanā. Pareizticībā tām ir liela vieta: ticīgie pie tām pieskaras, skūpstī un aizdegt sveces vai lampiņas kā cieņas zīmi. Taču svarīgi saprast, ka pareizticīgā teoloģija atšķir pielūgsmi (dieva godināšana) no cieņas, ko izrāda ikonai — cieņa pienākas attēlotajam svētajam personā, nevis materiālajam objektam.
Ikonas sargāšana un restaurācija
Daudzas ikonas ir vēsturiskas un mākslas pieminekļi, kuru saglabāšana prasa speciālistu ievērošanu. Restaurācija notiek uzmanīgi, respektējot sākotnējo tehnoloģiju un stilistiku, kā arī baznīcas prasības. Muzejos un baznīcās ikonas tiek glabātas aizsargātos apstākļos, lai novērstu mitruma, gaismas vai bioloģisku bojājumu ietekmi.
Mūsdienu loma un ietekme
Ikonu māksla nepārtraukti attīstās — pastāv gan tradicionālā ikonogrāfija, gan mūsdienīgākas interpretācijas. Ikonas joprojām veicina garīgo dzīvi ticīgajiem, bet tās arī interesē mākslas vēsturniekus un plašāku sabiedrību kā kultūras mantojums. Diskusijas par autorību, restaurāciju un to vietu sekulārā kontekstā turpina attīstīties.
Kopsavilkums: ikona ir daudzslāņains fenomens — tai ir mākslinieciska, liturģiska un teoloģiska dimensija. Tā darbojas kā rituāla objekts un garīga norāde, kas palīdz ticīgajiem vērsties pret dievišķo un atcerēties svēto dzīvi un mācības.
Lance Marija un Lance Bērns, krievu ikona, 1656, gleznotājs nav zināms
Lance Pestītājs (1410. gadi, autors Andrejs Rubļevs)
Bulgāru mākslinieka Georgi "Čapa" Čapkanova (Georgi "Chapa" Chapkanov) mūsdienīga metāla ikona Svētā Lance. Gilberta nams, Stenlija, Folklenda salas.
Kā tiek apgleznota kristīgā pareizticīgo ikona
Tradicionālais ikonas izgatavošanas veids tika izmantots Ēģiptē agrīnās kristietības laikos, lai izgatavotu mirušo cilvēku portretus, kas tika izmantoti viņu bēru ceremonijās. Tāpat kā ikonas, arī bēru portreti tika veidoti uz koka paneļa, un krāsu sajauca ar olas dzeltenumu. Kopš laika, kad Konstantīns Lielais 300. gadu sākumā legalizēja kristietību, mākslinieki sāka izmantot to pašu metodi svēto attēlu gleznošanai.
Vienmēr tika cerēts, ka glezna kalpos ilgi, tāpēc viss bija ļoti rūpīgi jāsagatavo. Bija jāizvēlas tāds dēlis, kas nesaplaisātu un nedeformētos (neizliektos) un uz kura nebūtu mezglu, kas varētu izkrist. Dēlis tika slīpēts līdzenumā un pēc tam pārklāts ar līmes krāsu, ko sauc par "izmēriem", kas labi noturēja krāsaino krāsu, bet neļāva kokam iesūkties dārgajām krāsām. Mākslinieks ļoti rūpīgi sagatavoja krāsas. Dažas no krāsām gatavoja no iestrādātiem pusdārgakmeņiem. Citas tika izgatavotas no ķīmiskām vielām.
Pirms mākslinieks varēja sākt darbu pie paneļa, viņam bija jāsagatavo dizains. Māksliniekam nebija svarīgi izdomāt kaut ko jaunu un atšķirīgu. Daudz svarīgāk bija, lai viņš varētu ļoti precīzi kopēt citu ikonu. Vienus un tos pašus dizainus izmantoja atkal un atkal.
Lai gan visas ikonas tika uzskatītas par logu uz Debesīm, tika uzskatīts, ka dažām ikonām piemīt īpašas īpašības. Tika uzskatīts, ka lūgšana un svecīšu aizdegšana dažu ikonu priekšā atnes dziedināšanu vai attēlā redzamā svētā palīdzību. Šīs ikonas kļuva ļoti slavenas, un tās bieži kopēja.
Pēc tam, kad mākslinieks ar plānu zaļu vai brūnu krāsu bija uzzīmējis zīmējumu uz izmēra virsmas, viņš kārtu pa kārtai uzklāja krāsu, pakāpeniski pastiprinot krāsas. Lielākā daļa krāsu bija diezgan caurspīdīgas, un tas gleznai piešķīra mirdzuma efektu. Kad figūras bija pabeigtas, mākslinieks iestiprināja darbu koka rāmī un "apzeltīja" to, pārklājot fonu ar nelieliem zelta lapu gabaliņiem, kas bija sakalti ļoti plānās loksnēs. Kad ikonas tuvumā aizdedzināja sveci, tā spīdēja uz zelta virsmas un lika izcelties figūrām.
Ikonas citās reliģijās
Dažās reliģijās, piemēram, kristietībā un hinduismā, vēstures gaitā bieži ir izmantoti attēli, piemēram, gleznas un statujas, savukārt citās, piemēram, jūdaismā un islāmā, cilvēku attēli nav bieži izmantoti.
Hinduismā tiek plaši izmantoti svētie priekšmeti, jo pastāv ticība murti - idejai, ka Dieva gars var būt klātesošs ikonā (vai svētajā priekšmetā).
Saistītās lapas
- Tempera
- Eļļas glezna
- Mozaīka
- Skulptūra
- Bizantijas māksla
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir ikona?
A: Ikona ir attēls vai attēlojums, kam ir reliģiska nozīme.
J: Ko kristietībā galvenokārt apzīmē ar vārdu ikona?
A: Kristietībā vārds "ikona" visbiežāk attiecas uz gleznu uz koka paneļa, kas veidota pareizticīgo kristīgajā tradīcijā.
J: No kādiem materiāliem var būt izgatavota ikona?
A.: Ikona var būt izgatavota no grieztiem ziloņkaula vai sudraba vai zelta paneļiem.
J: Kas varētu būt attēlots uz ikonas?
A: Ikonā var būt attēlota svēta būtne, piemēram, Jēzus, Marija, svētais vai eņģelis.
J: Ko no Bībeles var attēlot uz ikonas?
A: Uz ikonas var attēlot Bībeles ainas, piemēram, krustā sišanas ainu.
J: Kāds ir ikonas mērķis pareizticīgajā kristietībā?
A: Pareizticīgajā kristietībā ikona tiek uzskatīta par logu, caur kuru cilvēks var ieraudzīt Dieva patiesību.
J: Vai vārdu "ikona" var lietot, lai apzīmētu citu reliģiju attēlus?
A: Jā, lai gan vārdu "ikona" visbiežāk lieto, lai apzīmētu kristiešu attēlus, to var lietot arī citu reliģiju attēlu apzīmēšanai.
Meklēt