Tempera

Glezniecība ar temperu

Olas dzeltenums (dzeltenā olas daļa) izžūst un ļoti stingri pielīp. To izmanto krāsu sajaukšanai un nostiprināšanai temperas gleznās. Krāsas tiek samaltas sausā pulverī, kas jāsajauc māksliniekam. Agrākos laikos dažas no krāsām bija ļoti indīgas, un māksliniekam bija jāuzmanās, lai neieelpotu pulverveida krāsu. Krāsas parasti sajauc ar vienādām daļām olas dzeltenuma un ūdens. Ja olu ir pārāk daudz, krāsa kļūst lipīga. Ja ūdens ir par daudz, krāsa ir šķidra. Neviena no šīm lietām nav laba. Dažiem māksliniekiem patīk iejaukt arī olu baltumu, lai iegūtu atšķirīgu efektu. Dažreiz pievieno arī nedaudz eļļas. Senos laikos pievienoja arī medu, pienu un augu sveķus.

Gleznošana jāveic uz jau sagatavotas "zemes". Pamatne" ir gluda, plakana krāsa uz stingras, neizliektas plātnes. Krāsa jāklāj plānās kārtās ar sīkiem otas triepieniem, kas nožūst ļoti ātri. Tā kā krāsa ir caurspīdīga, mākslinieki izmanto īpašu tehniku. Bieži vien viņi uz figūras uzkrāso ēnas, un tikai pēc tam virs tām uzkrāso ādas krāsu un apģērba krāsu.

Kad glezna ir pabeigta, tā nav ļoti spilgti krāsota, līdz brīdim, kad tā ir nokrāsota. Tas padara krāsas spilgtas un spīdīgas. Temperas glezniecības labā īpašība ir tā, ka krāsas gadu gaitā nemainās, turpretī eļļas gleznas mainās, kļūst tumšākas un kļūst dzeltenākas. Temperas gleznas var saglabāties vismaz divus tūkstošus gadu. Tā kā temperas gleznas tiek darinātas ilgi, daudzas no tām ir mazas. Dažkārt mākslinieki temperā gleznoja lielus altārgleznas. Viena no lielākajām temperas gleznām ir Dukcio glezna "Madonna ar bērnu", kas atrodas Uffizi galerijā. Tā ir aptuveni 15 pēdu augsta. Vēl viena ļoti slavena liela temperas glezna ir Botičelli glezna "Venēras piedzimšana", kas arī atrodas Uffizi galerijā. (skat. attēlu iepriekš)

Vēsture

Vieni no senākajiem temperas gleznojumiem ir mirušo cilvēku bēru portreti, kas tapuši Senās Romas laikā Ēģiptē. Temperu turpināja izmantot arī kristiešu reliģiskajās gleznās. Tā bija grieķu ikonu medijs, un to izmantoja Itālijā un daudzās citās valstīs, līdz aptuveni 1500. gadā sāka izmantot eļļas glezniecību. Lielākā daļa slaveno itāļu renesanses gleznotāju izmantoja temperu. To vidū ir Dukcio, Džoto, Fra Andželo, Botičelli un Mikelandželo. Ziemeļeiropā izmantoja eļļas krāsas. Itālijā tā sāka kļūt populāra 1570. gados. Leonardo uzgleznoja Monu Lizu ar eļļas krāsām. Mūsdienās, lai gan daudz izplatītākas ir eļļas krāsas un vinila krāsas, daži mākslinieki glezno temperā. Viens no slavenākajiem 20. gadsimta temperas gleznotājiem ir Endrū Vaits (Andrew Wyeth).

Mazo temperas gleznu galerija