Tempera (dažkārt saukta par olu temperu) ir sena un izturīga mākslas tehnika, kur krāsu pasta veido pigmenti, kas sajaukti ar ūdens šķīstošu saistvielu — tradicionāli olu dzeltenumu. Tempera bija galvenais medijs, ko izmantoja paneļu glezniecībā un iluminētajos manuskriptos Bizantijas pasaulē un viduslaikos Eiropā, līdz to kā populārāko lielizmēra glezniecības mediju nomainīja eļļas glezniecība. To joprojām izmanto pareizticīgo ikonām un daļa mūsdienu gleznotāju apzināti izvēlas temperu tās īpašību dēļ.

Vēsture un piemēri

Tempera kā tehnika pastāv tūkstošgades; ar to strādāja agrīnās kristīgās skolas, bizantieši un viduslaiku meistari. Lielākā daļa renesanses laikmeta paneļu gleznu (pirms plašas eļļas izmantošanas) ir izpildītas ar olu temperu — piemēram, darbi no Itālijas gotikas un agrās renesanses perioda. Tempera saglabājas kā ikonogrāfijas tradīcijā un tiek lietota arī mūsdienu mākslā, restaurācijā un speciālos dekoratīvos darbos.

Materiāli un tehnika

Tradicionālā olu tempera sastāv no dažām pamatingredientiem:

  • pigmenti (dabīgi vai sintētiski pulverveida krāsvielas),
  • olu dzeltenums (reti — visa ola vai piena/kolofonija maisījumi kā varianti),
  • ūdens kā šķīdinātājs,
  • gessos vai koka paneļi kā stingrs atbalsts (bieži izmanto krējuma jeb gesso grunti — parasti krīta vai alabastrācijas un dzīvnieku līme kombināciju),
  • zeltīšanas un metālfrēzēšanas materiāli, ja nepieciešams (ikonā - bolu slānis un zelta loksne).

Temperu parasti gatavo, sajaucot pigmentu ar nelielu ūdens daudzumu, tad pievieno olu dzeltenumu un labi samaisa. Darbs notiek ar plānām, caurspīdīgām vai necaurspīdīgām kārtām, izmantojot krustojošus triepienus, līniju modelēšanu un zīmēšanas paņēmienus, nevis biezas, mērcētas otas kā eļļā. Tempera ātri žūst un veido cietu, matētu virsmu.

Galvenās īpašības

  • Ātra žūšana — ļauj veidot daudz smalku slāņu un detalizētu rasējumu, bet ierobežo ilgāku mitru maisīšanu virsmas stāvoklī.
  • Stingrība un trauslums — tempera plēve ir cieta un var plaisāt, ja atbalsts nav pietiekami stingrs, tādēļ tradicionāli izmanto koka paneļus ar stabilu gruntējumu.
  • Matēta un samtaini tīra virsma — krāsas parasti ir skaidras un noturīgas, ja pigmenti ir gaismuizturīgi.
  • Ilgtspējība — daudzas temperas gleznas ir saglabājušās gadsimtus, tomēr to saglabāšana prasa stabilu klimatu un stingru atbalstu.

Atšķirība no guašas (guaša) un "plakātu krāsas"

Mūsdienās daži ražotāji parasto plakātu krāsu sauc par "temperu". Plakātu krāsa patiesībā nav tempera — tā ir cita veida krāsa, ko parasti sauc par guašu. Galvenās atšķirības:

  • Saistviela: temperā izmanto olu dzeltenumu (vai citu olbaltumvielu) kā saistvielu; guašā parasti izmanto gumiarabiku vai citu ūdens bāzes saistvielu un bieži pievieno balto pigmentu vai kaļķi, lai palielinātu opacitāti.
  • Uzvedība žūšanas laikā: tempera žūst ļoti ātri un kļūst cieta; guaša žūst lēnāk un paliek mazliet elastīgāka.
  • Virspuse un izskats: tempera ilgstoši saglabā smalkas līnijas un detalizāciju; guaša dod krēmīgu, necaurspīdīgu rezultātu, ko bieži izmanto plakātos un ilustrācijās.
  • Izmantošana: tempera tradicionāli paredzēta ilglaicīgai paneļu glezniecībai un ikonām; guaša ir populāra skolu vajadzībām, ilustrācijām un komerciāliem darbiem.

Salīdzinājums ar eļļas glezniecību

Eļļa ļauj bagātīgāku krāsu sajaukšanu, lēnāku žūšanu un biezākus glazūru slāņus, tāpēc renesanses un vēlākie mākslinieki pievērsās eļļai, lai panāktu attēlu dziļumu, mīkstus pārejas un vairāk pakļautu audekla elastībai. Tempera sniedz citu estētiku — skaidru kontūru, diegveidīgas faktūras un spēcīgu lineāru modelējumu — un bieži tiek izmantota, ja svarīga ir detalizācija un ilgtermiņa stabilitāte uz cieta atbalsta.

Praktiski padomi un drošība

  • Lai pagatavotu olu temperu, izmantojiet svaigus olas un atdaliet dzeltenumu no baltuma; daži mākslinieki noņem dzeltenuma membrānu, lai iegūtu tīrāku saistvielu.
  • Tradicionāli dzeltenumu sajauc ar nedaudz ūdens vai ar dažiem pilieniem etiķa kā konservantu; tomēr jāievēro higiēna, jo darbošanās ar neapstrādātām olām var radīt baktēriju risku.
  • Strādājiet uz stingra, pareizi gruntēta paneļa (gesso), jo tempera slāņi var plaisāt uz kustīga vai elastīga atbalsta.
  • Uzglabājiet darbus stabilā temperatūrā un relatīvā mitrumā; izvairieties no izteiktām temperatūras svārstībām un augstas gaisa mitruma.

Konservācija un restaurācija

Tempras darbiem nepieciešama speciāla aprūpe: plaisas un noklāti slāņi jālabo ar restauratoru metodēm, kas ņem vērā tradicionālos materiālus (gesso, dzīvnieku līmes, oriģinālos pigmentus). Pareiza glabāšana un konservācija palīdz saglabāt temperas gleznas gadsimtus ilgi.

Kopumā tempera ir unikāla tehnika ar raksturīgu izteiksmi, lielisku detalizācijas iespēju un ilglaicīgu stabilitāti, kas atšķiras gan no guašas, gan no eļļas glezniecības. Tā joprojām ir vērtēta gan tradicionālajās ikonogrāfijas skolās, gan mūsdienu mākslinieku radošajā praksē.