Fra Angelico

Fra Andželiko (ap 1395. - 1455. gada 18. februāris) bija itāļu agrīnās renesanses gleznotājs. Džordžo Vasari, kurš sarakstīja "Mākslinieku dzīvesstāstus", teica, ka viņam bija "rets un pilnīgs talants".

Fra Andželiko ir pazīstams ar dažādiem vārdiem. Kad viņš piedzima, viņu sauca par Gvido di Pjetro. Cilvēki, kas viņu pazina, kad viņš bija vecāks, sauca par Fra Giovanni da Fiesole (brāli Jāni no Fiesoles). Kad Džordžo Vasari 1500. gadā rakstīja par viņu "Mākslinieku dzīvesstāstos", viņš jau bija pazīstams kā Fra Giovanni Angelico (Brālis Džovanni, kas ir kā eņģelis).

Itāļi viņu parasti dēvē par il Beato Angelico (Svētītais Angeliko). Tā viņu tā dēvēja jau izsenis, jo tika uzskatīts, ka viņu svētījis Dievs, kas viņam dāvājis gleznotāja talantu, kā arī tāpēc, ka viņš bija tik labs un svēts cilvēks. Tagad vārds "svētītais Angeliko" ir kļuvis oficiāls, jo 1982. gadā pāvests Jānis Pāvils II "piešķīra beatifikāciju", kas nozīmē, ka viņš tagad ir ceļā uz to, lai tiktu pasludināts par svēto.

Vasari par viņu saka: "Par šo svēto tēvu, kurš bija tik pazemīgs un pieticīgs visā, ko viņš darīja un runāja, un kura gleznas bija uzgleznotas ar tādu gudrību un svētu ticību, nav iespējams pateikt pietiekami daudz labu vārdu. "

Tiek uzskatīts, ka šī seja gleznā "Kristus noguldīšana" ir Fra Andželiko pašportrets.

Biogrāfija

Agrīnā dzīve, ap 1385-1436

Fra Andželiko dzimis Mugello netālu no Fjezolas Toskānā, Itālijā, iespējams, ap 1385.-1887. gadu, bet miris 1455. gadā Romā. Par viņa vecākiem nekas nav zināms. Viņu kristīja kā Gvido vai Gvidolīno.

1407. gadā viņš iestājās dominikāņu ordenī Fīsolē. 1423. gadā, kad viņš oficiāli kļuva par mūku, viņš mainīja vārdu no Gvido uz Fra Džovanni (brālis Jānis). (Cilvēki, kas tiek uzņemti svētajā ordenī, parasti pieņem jaunu vārdu.) Tāpat kā citi dominikāņu ordeņa "brāļi" (mūki), viņš valkāja baltu tērpu un melnu apmetni, kā arī skūtīja daļu galvas.

Fra Andželiko bija brālis Benedeto, kurš arī bija dominikāņu mūks. Fra Benedeto gleznoja iluminētus manuskriptus. Iespējams, ka Fra Andželiko arī mācījās gleznot manuskriptus. San Marco klosterī Florencē ir vairākas manuskriptu grāmatas, kuras, domājams, viņš ir gleznojis. Viņš bija ļoti aizņemts ar citiem darbiem klosteros, kur dzīvoja, taču viņš tomēr atrada laiku gleznot gleznas, kas ļoti drīz kļuva slavenas. 1418. gada janvārī un februārī viņam tika samaksāts par gleznām, ko viņš uzgleznoja Santo Stefano del Ponte baznīcā.

Laika posmā no 1418. līdz 1436. gadam Fra Andželiko gleznoja altārgleznu Fīsolē baznīcai, kas ir bojāta. Gadsimta dēļ dažas krāsas nokritušas vai izbalējušas, un citi mākslinieki, mēģinot salabot gleznas, ir pārkrāsojuši daļu Fra Andželiko darbu. Altārgleznas augšējā daļa atrodas Nacionālajā galerijā Londonā. Tajā attēlots Kristus godībā, kuru ieskauj vairāk nekā 250 figūru, un tas ir liels un krāšņs darbs. Tas tiek raksturots kā viens no labākajiem galerijas darbiem.

San Marco, Florence, 1436-1445

1436. gadā Florencē, vecākās klostera ēkās, tika izveidots jauns dominikāņu San Marco klosteris. Fra Andželiko bija viens no mūkiem no Fjezolas, kas pārcēlās uz Florenci. Fra Andželiko tas bija svarīgs solis, jo Florencē jau bija daudz mākslinieku, no kuriem viņš varēja mācīties. Klosterī dzīvoja ļoti bagāts "mākslas mecenāts" Kosimo de Mediči, kurš mīlēja iegādāties mākslas darbus sev un savām iecienītākajām baznīcām. Kosimo ieņēma klosterī lielāko no mūku istabām, ko sauca par cellēm, lai viņam būtu klusa vieta reliģiskām pārdomām. Fra Andželiko uz Cosimo šūniņas sienas uzgleznoja gleznu, kurā attēloti ķēniņi pie Betlēmes.

Cosimo pieņēma darbā Fra Angelico, lai viņš uzzīmētu vairāk gleznu klosterim. Visas mūku šūniņas tika uzceltas augšā ap kvadrātveida pagalma malām ar dārzu vidū (tā dēvētais klosteris). Uz sienas kāpņu augšpusē Fra Andželiko uzgleznoja fresku, kurā attēlots eņģelis Gabriēls, kas Vissvētākajai Jaunavai Marijai pasludina Jēzus piedzimšanu. Šī ir viena no viņa slavenākajām gleznām. Pēc tam Fra Andželiko sāka gleznot gleznas katrā no mūku cellēm. Katrā šūniņā pie loga uz sienas ir liela glezna ar apaļu virsmu. Vismaz sešas no šīm gleznām gleznoja pats Fra Andželiko, bet pārējās gleznoja mākslinieki, kas kopēja viņa glezniecības stilu. Šie attēli bija paredzēti, lai palīdzētu mūkiem lūgšanās.

1439. gadā viņš pabeidza vienu no saviem slavenākajiem darbiem - altārgleznu Sanmarko baznīcai, kur notiek mūku dievkalpojumi. Tajā ir attēlota Madonna ar Bērnu tronī, ko ieskauj dažādu laiku svētie, kuri visi ir sapulcējušies tā, it kā viņi stāvētu kādā debesu telpā un runātu par svētām lietām. Šāda veida gleznas, ko dēvē par "Svēto sarunu", vēlāk kļuva ļoti populāras, bet šī ir viena no pirmajām.

Vatikāns, 1445-1455

1445. gadā pāvests Eiženijs IV nosūtīja pavēsti Fra Andželiko ierasties Romā, lai gleznotu Svētā Sakramenta kapelas freskas Svētā Pētera baznīcā. Vēlāk pāvests Pāvils III šo kapelu nojauca, lai atbrīvotu vietu jaunajai Svētā Pētera bazilikai, un Fra Andželiko darbs tika zaudēts. Vasari stāsta, ka viens no pāvestiem (iespējams, tas bija Jevgeņijs vai pāvests Nikolā V) esot jautājis Fra Andželiko, vai viņš vēlētos ieņemt ļoti svarīgo Florences arhibīskapa amatu. Taču Fra Andželiko nevēlējās tik augstu amatu, un viņš šim amatam ierosināja cita mūka vārdu. 1447. gadā Fra Andželiko kopā ar savu skolnieku BenozzoGozzoli devās uz Orvieto pilsētu, lai uzgleznotu dažas gleznas tur esošajai katedrālei. Vienu no viņa citiem skolniekiem sauca Zanobi Strozzi, taču viņš nekļuva tik slavens kā Benozzo.

No 1447. līdz 1449. gadam Fra Andželiko bija atgriezies Vatikānā, kur pāvests Nikolajs V bija uzcēlis nelielu kapelu, kur viņš varēja privāti lūgties. Attēli, kurus Fra Andželiko un viņa skolnieki tur gleznoja, ir divu jaunu svēto - Svētā Stefana un Svētā Lorensa - dzīvesstāsti, kuri abi bija "mocekļi" (viņi tika nogalināti kristīgās ticības dēļ). Nelielā kapela ar košām krāsām un zelta lapu rotājumiem ir kā dārgakmeņu lādīte. No 1449. līdz 1452. gadam Fra Andželiko bija atgriezies savā vecajā klosterī Fjezolē, kur viņš bija prāvests (priekšnieks). Fra Andželiko audzēkņi, iespējams, bija palikuši Romā, lai pabeigtu kapelas būvdarbus.

Nāve un beatifikācija

1455. gadā Fra Andželiko devās atpakaļ uz Romu, iespējams, lai apskatītu darbus pāvesta Nikolaja kapelā. Viņš nomira dominikāņu klosterī un tika apglabāts Santa Maria sopra Minerva baznīcā. Pāvests Jānis Pāvils II 1982. gada 3. oktobrī beatificēja Fra Andželiko, tādējādi viņš oficiāli tika dēvēts par "svētīto Andželiko". 1984. gadā pāvests viņu pasludināja par katoļu mākslinieku patronu.

Fra Andželiko nekad nav vēlējies būt nozīmīgs, un, lai gan viņš bija tik talantīgs, viņš nekad necēla sevi augstāk par citiem cilvēkiem. Viņš uzskatīja, ka viņa svarīgākais darbs ir rūpēties par citiem. Viņš vienmēr lūdza Dievu, pirms ņēma rokās otas, lai gleznotu, un vēlāk nekad neveica nekādas izmaiņas savās gleznās, jo viņš ticēja, ka Svētais Gars viņu vada. Viņš uzgleznoja ļoti daudz krustā sižeta ainu, un, gleznojot tās, viņš vienmēr raudāja.

Uz viņa kapa rakstīts:

"Kad jūs mani slavējat, nesakiet, ka esmu slavens gleznotājs.

Tā vietā sakiet, ka Jēzus mīlestības dēļ es visu, kas man bija, atdevu nabagiem.

Lietas, kas šķiet svarīgas uz zemes, nav tās, kas ir svarīgas debesīs.

Es esmu brālis Džons no Florences, Toskānas zieda.

"Pasludināšana" Svētā Marka konventā

Freska "Madonna ar bērnu un svētajiem" Svētā Marko freskā, Florencē. Divi no svētajiem ir dominikāņu mūki, tāpat kā Fra Andželiko.

Krustā sistais Kristus

Par Fra Angelico gleznām

Fra Andželiko strādāja laikā, kad glezniecības stils piedzīvoja pārmaiņas. Pārmaiņas bija sākušās jau simts gadus pirms viņa, kad Džoto bija radījis savus darbus. Fra Andželiko būtu redzējis slavenās "Svētā Franciska dzīves" gleznas, ko Džoto gleznoja Florences Santa Kroces baznīcai. Džoto gleznās figūras izskatās reālākas, cietākas un dzīvīgākas nekā citu 1300. gadu gleznotāju gleznās. Džoto arī ļoti labi spēja uzgleznot emocijas cilvēku sejās un darbības, kas liecina par to, kā viņi jūtas. Viņa darbi ļoti ietekmēja ikvienu mākslinieku, kurš tos redzēja.

Tajā pašā laikā bagāti mecenāti, piemēram, Kosimo de Mediči, labprāt izrādīja savu bagātību. Viņi to bieži darīja, pasūtot gleznas ar daudz spilgtām krāsām un īstu zelta fonu. Sarkanā krāsa, ko sauca par "vermiljonu", bija viena no dārgākajām. Bet visdārgākā krāsa bija skaista zilā, ko izgatavoja, slīpējot pusdārgakmeni, ko sauca par lazurītu. Šo glezniecības veidu sauc par "starptautisko gotiku". Daži Fra Andželiko laika mākslinieki bija meistari gleznu radīšanā, kas iepriecināja ļoti bagātus cilvēkus. Bet citi gleznotāji, piemēram, Masakčio, bija Džoto sekotāji un gleznoja ļoti vienkāršā veidā.

Fra Andželiko spēja gleznot abos veidos. Ja pāvests vai bagāta ģimene vēlējās altārgleznu vai fresku ar zeltu un dārgām košām krāsām, Fra Andželiko varēja to radīt. Taču viņa slavenākajās gleznās nav zelta un spilgtu krāsu. Tās ir vienkāršas, maigas Jēzus dzīves gleznas, ko viņš gleznoja mūkiem viņu māsu šūniņās San Markosā.

San Marco, Florence,Tiesas diena. Šis panelis ir altārgleznas augšējā daļa. Tam ir dārgas krāsas un zelts, kas liecina, ka par to samaksājis bagāts mecenāts.

Galerija

Šajā galerijā ir attēloti stāsti no Jēzus dzīves. Kvadrātveida gleznas ir gleznotas temperā. Tās visas ir lielā altārgleznas daļas, un to platums ir aptuveni 25 cm. "Tondo" (apaļā glezna) ir neliela altārglezna, kuras platums ir aptuveni 1,4 metri. Visas gleznas ar arkveida augšdaļām ir freskas, un tās gleznotas dominikāņu brāļiem.