Svētais parasti nozīmē svētu, dievbijīgu vai īpaši godājamu personu. Daudzās reliģijās svētie ir cilvēki, kuri tiek uzskatīti par īpaši tuviem Dievam vai dieviem, par paraugdzīves cienīgiem un bieži – par starpniekiem starp dievišķo un cilvēku pasauli. Termins var attiekties gan uz konkrētu personu, gan uz īpašu statusu vai stāvokli, ko piešķir reliģiskās kopienas.

Definīcija un teoloģiskā nozīme

Svētais var nozīmēt:

  • cilvēku ar īpašu svētumu – persona, kuras dzīve, darbi vai mirstība tiek uzskatīta par paraugu;
  • visi ticīgie kopumā – daudzas kristīgās tradīcijas lieto terminu, runājot par visiem, kas atrodas Kristū (piem., Bībelē un kristīgajā mācībā);
  • svēta lieta vai vieta – reizēm vārdu lieto arī par svētiem priekšmetiem, relikvijām vai vietām.

Svēto loma kristietībā

Kristietībā vārds "svētais" attiecas uz jebkuru cilvēku, kurš ir "Kristū" un kurā mājo Kristus - gan debesīs, gan virs zemes. Tā ir gan teoloģiska kategorija (iemantojums, kas pienākas iedzīvotājam Kristū), gan kultiska prakse (atšķirīgu personu īpaša godināšana). Pareizticīgie kristieši un katoļi māca, ka visi kristieši Debesīs ir svētie, taču daži ir vairāk izcelti un tiek īpaši godināti vai slavināti par savu dzīves svētumu, brīnumiem vai mocekļa nāvi.

Kristīgajā Bībelē tikai viena persona tiek saukta par svēto ar tiešu nosaukumu citātā: "Viņi apskauda Mozu nometnē un Āronu, Tā Kunga svēto." (Psalmi 106:16-18). Apustulis Pāvils Efeziešiem 3:8 sauc sevi par "mazāko no visiem svētajiem", kas atspoguļo ideju, ka arī apustuļi un pirmajās kopienās bijušie var tikt uztverti kā svēti cilvēki.

Svēto atzīšana dažādās kristīgajās tradīcijās

  • Katoļi: katoļu baznīcā pastāv formalizēta kanonizācijas procedūra, kurā tiek izskatīta kandidāta dzīve, ticība, tikumība un bieži arī vienas vai vairākas mirkles (brīnumi) pēc nāves. Kanonizācijas stadijas parasti ietver: "Servants of God", "Venerable", "Blessed" (beatifikācija) un "Saint" (kanonizācija).
  • Pareizticīgie: pareizticīgajā tradīcijā bieži runā par "glorificēšanu" vai "svēto atzīšanu" (glorifikāciju). Process var būt lokālāks un sākas ar tautas pielūgsmi un vietēju viedokli; oficiāla atzīšana tiek piešķirta pēc garīgas izpētes un svētceļojuma tradīcijām.
  • Protestanti: daudzas protestantu konfesijas noraida ideju par īpašu starpnieku nepieciešamību – tās uzsver, ka visi ticīgie ir svēti (kalls "svētums" jeb "pilsētas priesterība"). Tādēļ vārdu "svētais" biežāk lieto kopā ar visu draudzi, nevis kā atsevišķu kanonizētu personu kategoriju. Tomēr daži protestantu apriņķi vērtē izcili ticīgus cilvēkus ar lielu cieņu kā parauga piemērus.

Svēto vēršanas prakse un funkcijas

Svēto kults un godināšana kristietībā var ietvert:

  • lūgšanu par starpniecību (intercession) un svēto starpniecības pieprasīšanu;
  • reliģisku relikviju (pēdu, apģērba, kaulu) glabāšanu un piemiņas saglabāšanu;
  • ikonu, statuju un altāru izmantošanu dievkalpojumos un privātājā dievbijībā;
  • svētku dienu (pieminēšanas datumu) ievērošanu, patronu aizbildniecību pilsētām, profesijām vai ģimenēm;
  • lomu sabiedriskajā dzīvē — svētie ietekmē mākslu, literatūru, vietvārdu izvēli un cilvēku morālās normas.

Citu reliģiju skatījums uz "svēto" vai līdzīgām figūrām

Daudzās pasaules reliģijās pastāv personas vai jēdzieni, kuriem funkcijas līdzinās kristīgajiem svētajiem:

  • islāmā — termins "wali" (draugs Dieva) apzīmē svēto vai īpaši dievbijīgu cilvēku; sufismā svētie bieži tiek godināti;
  • judaismā — taisni cilvēki (tzadik) tiek uzskatīti par garīgi izcilākiem un dažkārt tiek pieminēti kā starpnieki vai paraugi;
  • hinduismā — svētie jogi, sādhu, sant vai gari (gurū) tiek cienīti par garīgo pieredzi un mācībām;
  • budismā — arhat, bodhisatva vai citi sasniegtie garīgie meistari tiek uzskatīti par paraugiem un bieži tiek godināti kā svētas figūras;
  • sikhismā grū (guru) un izcili reliģiskie skolotāji tiek plaši godāti.

Vēsturiska attīstība un kritika

Svēto kults izveidojās jau agrīnajā kristietībā — īpaši mocekļu godināšana, kapu apciemošana un relikviju cienīšana kļuva plaši izplatīta. Viduslaikos svēto kults sintezējās ar vietējo folkloru, radot plašu svētceļojumu un svētku sistēmu. Reformācijas laikā daudzās protestantu tradīcijās tika kritizēta pārmērīga svēto godināšana un ticība relikvijām; tas noveda pie atšķirīgām prasmēm starp Romas katoļiem, pareizticīgajiem un protestantiem.

Mūsdienu perspektīvas un kultūras ietekme

Mūsdienās svēto loma dažādās kopienās atšķiras: katoļi un pareizticīgie turpina kanonizēt un godināt svētos, daudzas protestantu kopienas uzsver, ka visi ticīgie ir “svēti”, savukārt sekulārajā kultūrā daudzas svēto figūras saglabā simbolisku un kultūras nozīmi (mākslā, literatūrā, vietvārdu sistēmā). Debates par starpniecību, brīnumu vērtību un svēto vietu reliģiskajā praksē joprojām ir aktuālas gan teoloģiski, gan sociāli.

Galu galā "svētais" ir gan reliģisks statuss, gan sabiedriski kultivēta loma, kura atšķirīgi tiek definēta, atzīta un lietota dažādos ticību un kultūru kontekstos.