Anglikāņu draudze jeb Anglikāņu sadraudzība ir visu anglikāņu baznīcu apvienība, kas ir pilnīgā vienotībā ar Anglikāņu baznīcu. Nav vienas, vispāratzītas "anglikāņu baznīcas" ar universālu autoritāti, jo katrai nacionālajai vai reģionālajai baznīcai ir pilnīga autonomija. Ar vairāk nekā septiņdesmit septiņiem miljoniem locekļu Anglikāņu draudze ir viena no pasaules lielākajām kristīgajām kopienām — pēc Romas Katoļu baznīcas un Austrumu pareizticīgo baznīcām.
Kas nozīmē "pilnīga kopība"?
Pilnīgas kopības statuss nozīmē, ka citu baznīcu veikto kristīšanu, ordināciju un liturģisko rituālu atzīst kā derīgus arī citās sadraudzības baznīcās. Tas nodrošina, ka ticīgais var pāriet no vienas provinciālas baznīcas uz citu un saglabāt sakarus ar kristīgo dzīvi un pārzināšanu. Dažas no šīm baznīcām tiek dēvētas par anglikāņu baznīcām, skaidri atzīstot saikni ar Angliju — Ecclesia Anglicana nozīmē "Anglijas baznīca".
Vēsture un identitāte
Anglikāņu sadraudzības saknes meklējamas angļu reformācijā 16. gadsimtā, kad Anglijas baznīca atdalījās no Romas pāvesta suverenitātes. No sākuma to veidoja gan katoļiem līdzīgā liturģija, gan protestantiskas teoloģijas elementi. Šī kombinācija izpaudās arī caur tādām raksturīgām tradīcijām kā Book of Common Prayer (Kopējās lūgšanas grāmata) un Thirty-Nine Articles (Trīsdesmit deviņi artikuli), kas formēja anglikāņu liturģisko un ticības rāmi.
Organizācija un vadība
Anglikāņu sadraudzību veido vairākas autonomas provinces (nacionālas vai reģionālas baznīcas), kuras vada bīskapi un kuru augstākie vadoņi ir primāti vai arhibīskapi. Lai gan Kenterberijas arhibīskapam, Anglikāņu baznīcas reliģiskajam vadītājam, nav oficiālas varas ārpus viņa jurisdikcijas, viņš tiek atzīts par simbolisku pasaules kopienas vadītāju un vienojošu figūru. Papildu institūcijas, kas palīdz koordinēt sadraudzību, ir, piemēram, Lambethas konference, Anglican Consultative Council un primātu sanāksmes — tās nav pārvaldes institūcijas ar likumīgu varu pār autonomajām baznīcām, bet darbojas kā sadarbības platformas.
Liturģija, sakramenti un mācība
Anglikāņi parasti praktizē episkopālu baznīcu struktūru (ar bīskapiem) un uzsver gan Svēto Rakstu, gan tradīciju un saprātu kā ticības avotus. Liturģija mēdz būt strukturēta un sakramentāla — par galvenajiem sakramentiem tiek uzskatīta Kristība un Svētais Vakarēdiens, taču tiek atzītas arī citas sakramentālas prakses. Anglikāņu kopienā pastāv dažādas ticības un prakses nianses: no ļoti rituāliem (anglo-katoļu) līdz evaņģēliskiem un liberālāk orientētiem virzieniem.
Mūsdienu izaicinājumi un dažādība
Anglikāņu sadraudzība ir ievērojami daudzveidīga — gan kultūras, gan teoloģijas ziņā. Šī dažādība ir avots gan bagātībai, gan spriedzei. Pēdējo gadu desmitos radušās būtiskas domstarpības par tādām tēmām kā dzimumu loma baznīcā (daudzas provinces ordinē sievietes) un jautājumi par LGBT cilvēku iekļaušanu un viendzimuma laulībām. Šīs nesaskaņas dažviet ir novedušas pie institucionālām spriedzēm un pārorientēšanās starp dažām kopienām.
Globālā klātbūtne un ekumēniski sakari
Anglikāņu baznīcas darbojas visos kontinentos — īpaši spēcīgas ir Lielbritānijā, Ziemeļamerikā, Āfrikā, Āzijā un Okeānijā. Anglikāņu sadraudzība aktīvi piedalās ekumeniskajos dialogos ar citām kristīgajām tradīcijām, tostarp Romas katoļiem un pareizticīgajiem, un ir iesaistīta dažādos reģionālos vienošanās procesos (piem., Porvoo sadarbība Eiropā). Tā arī vēršas pie sociālajiem jautājumiem, labdarības, izglītības un misijas darba vietējā un starptautiskā līmenī.
Kopsavilkums
- Anglikāņu sadraudzība ir globāla, bet decentralizēta konfesija, kurā provinces saglabā autonomiju.
- Pilnīga kopība nozīmē savstarpēju atzīšanu sakramentiem un ordinācijām.
- Tradicionāli raksturīga liturģija, episkopāla pārvalde un plašs teoloģisks spektrs.
- Mūsdienās sadraudzība saskaras ar izaicinājumiem saistībā ar sociālajām un ētiskajām problēmām, kas atspoguļo tās iekšējo daudzveidību.