Pilnīga komūnija: definīcija un starpbaznīcu attiecību nozīme
Pilnīga sadraudzība ir termins, ko kristīgajā eklezioloģijā lieto, lai aprakstītu attiecības starp divām atšķirīgām kristīgām kopienām vai Baznīcām, kuras atzīst, ka viena otrai ir kopīga sadraudzība un tās pašas pamatdoktrīnas. Tas nenozīmē, ka starp tām nebūtu nekādu atšķirību.
Pilnīgas kopības jēga ir atšķirīga, no vienas puses, katoļu un pareizticīgo kristiešu teoloģijā un, no otras puses, citu Rietumu kristiešu teoloģijā.
Kas tieši nozīmē "pilnīga sadraudzība"?
Pilnīga sadraudzība parasti ietver abu Baznīcu savstarpēju atzīšanu — gan doktrīnas, gan sakramentu un kalpojumu ziņā. Tas nozīmē, ka locekļi var dalīt Eucharistiju (Svinīgo Vakarēdienu), ka tiek atzīta viena otras kristība, un ka dažos gadījumos tiek atzītas arī priesteriskās vai bīskapa ordinācijas. Tomēr konkrētais saturs var atšķirties atkarībā no konfesijas un panākto vienošanos.
Praktiskas sekas un jomas
- Sakramentu savstarpēja atzīšana: bieži iekļauj Kristības un Euharistijas atzīšanu; dažkārt — arī citu sakramentu (piem., bīskapa ordinācijas) atzīšana.
- Kalpošanas un ordināciju savietojamība: iespējama garīdznieku apmainība vai atzīšana, tomēr var būt juridiskas un kanoniskas procedūras, kas jāievēro.
- Kopīga liturģiska saskarsme: ļauj ticīgajiem kopīgi piedalīties dievkalpojumos un svinēt sakramentus, ja to paredz panāktais līgums.
- Pastorāla sadarbība: koordinēta misija, sociālais darbs un kopīgas iniciatīvas sabiedrības labā.
- Teoloģiska sinhronizācija: vienošanās par svarīgākajiem mācības jautājumiem, bet var saglabāties atšķirības mazāk būtiskos jautājumos.
Kā rodas pilnīga sadraudzība?
Parasti tā rodas caur ilgiem ekumeniskiem sarunām, teoloģiskām komisijām un oficiālām vienošanās starp Baznīcām. Šīs vienošanās var būt juridiskas/normatīvas (kanoniskas) vai vairāk pastorālas un prakses līmenī. Lai panāktu pilnīgu sadraudzību, nepieciešama gan teoloģiska saprašana, gan gatavība saskaņot baznīcas institucionālos un liturģiskos jautājumus.
Piemēri un veidi
- Rietumu protestantu vidū pastāv vienošanās, kas nodrošina savstarpēju kanceles un altāra draudzību — piemēram, Leuenbergas vienošanās (1973) starp daudziem Eiropas luterāņu un reformētajiem/Presbiterian u.c. tradīcijām, kas paredz pulpit un altar fellowship.
- Anglikāņu un Baltijas/Nordiskajām luterāņu Baznīcām ir sasniegti lokāli līmeņi pilnīgai sadraudzībai, piemēram, Porvoo Communion (1992).
- Anglikāņu un Vecā katoļu Baznīcu attiecības ir reglamentētas ar Bonnas nolīgumu un citām vienošanām, kas nodrošina savstarpēju atzīšanu.
- Romas katoļu Baznīca oficiāli atzīst kristību, kas veikta saskaņā ar pareizo formu un nodomu, taču pilnīga sadraudzība ar katoļiem parasti prasa saskaņošanos ar katoļu eklezioloģiju un pieņemšanu attiecībā uz pāvesta primātu; savukārt Romas katoļu Baznīca ir pilnīgā kopībā ar savām Austrumu katoļu Baznīcām (sui iuris).
Ierobežojumi un izaicinājumi
Pat pēc oficiālas vienošanās par pilnīgu sadraudzību pastāv praktiski un teoloģiski ierobežojumi:
- vietējā līmenī var būt atšķirīga prakse vai vilcināšanās;
- kanoniskās prasības — piemēram, par ordināciju atzīšanu — var prasīt papildu formalitātes;
- vēsturiskas traumas un neuzticēšanās var palikt akadēmiskā vai pastorālā darba priekšā;
- dažkārt vienošanās par dažām doktrīnām var būt plāna līmeņa un neizslēdz turpmāku diskusiju par niansēm.
Ekumeniskā nozīme
Pilnīga sadraudzība ir viens no ekumeniskās kustības mērķiem, jo tā stiprina kristīgās liecības vienotību, ļauj efektīvāk sadarboties sociālo problēmu risināšanā un veicina savstarpēju cieņu. Tajā pašā laikā tā prasa gan teoloģisku godīgumu, gan praktisku gatavību pielāgoties kopīgai kalpošanai.
Secinājums: Pilnīga sadraudzība nav tikai jargonisks termins — tas ir reāls, daudzslāņains process, kurā Baznīcas apvieno savu teoloģisko sapratni, sakramentu praksi un pastorālo darbu ar mērķi radīt redzamu kristiešu vienotību, vienlaikus atzīstot, ka atšķirības var saglabāties un prasīt turpmākus dialogus.
Saistītās lapas
