Doktrīna: nozīme, veidi un svarīgākie piemēri (reliģija, tiesības, ārpolitika)
Uzzini, kas ir doktrīna, tās nozīmi, galvenos veidus un spilgtākos piemērus reliģijā, tiesībās un ārpolitikā — Monro, Trūmena, Buša u.c.
Doktrīna (latīņu: doctrina) ir uzskatu kodekss jeb "mācību kopums".
Doktrīna bieži nozīmē vairākas reliģiskās dogmas, ko māca baznīca. Taču tā var nozīmēt arī tiesību principu, kas ir vispārējās tiesību tradīcijās un kas izveidojies, pamatojoties uz pagātnes lēmumu vēsturi, piemēram, pašaizsardzības doktrīna vai godīgas izmantošanas princips.
Ārpolitikas jautājumos doktrīna, saukta arī par dogmu, ir valsts ārpolitikas pamatnoteikumu kopums. Piemēram, Monro doktrīna, Stīmsona doktrīna, Trūmena doktrīna, Eizenhauera doktrīna, Niksona doktrīna, Brežņeva doktrīna, Kirkpatrika doktrīna un Buša doktrīna.
Nozīme un izcelsme
Vārds "doktrīna" norāda uz sistemātisku uzskatu, principu vai mācību kopumu, kas kalpo par rīcības vai spriedumu pamatu. Doktrīnas var rasties reliģiskā, filozofiskā, juridiskā vai politiskā kontekstā. Bieži tās konsolidē zināšanas, tradīcijas un autoritatīvus spriedumus, lai sniegtu skaidrus vadlīniju principus kopienai, institūcijai vai valstij.
Galvenie veidi
- Reliģiskā doktrīna — ietver ticības pamatus, dogmas un teoloģiskus mācījumus, ko pieņem un pasludina reliģiskas autoritātes (piem., baznīcas mācība). Šeit ietilpst arī pieeja rituāliem, morālei un baznīcas kārtībai (skat. iepriekš minētās dogmas un baznīcu).
- Tiesību doktrīna — juridiski principi un prakse, kas izveidojas no tiesas precedentu, likumiem un to interpretācijas. Piemēri ir pašaizsardzības doktrīna vai godīgas izmantošanas princips.
- Ārpolitikas doktrīna — valsts oficiālas vai neoficiālas ārpolitikas pamatnostādnes, kas nosaka, kā rīkoties starptautiskajos jautājumos. To piemēri ir Monro doktrīna, Trūmena doktrīna, Brežņeva doktrīna un Buša doktrīna.
- Militārā un stratēģiskā doktrīna — koncepcijas par karadarbības izmantošanu, aizsardzību un taktiku; tās nosaka, kā valstij jāizmanto spēks vai jāorganizē aizsardzība.
- Politiskā un ideoloģiskā doktrīna — partiju vai kustību pamatidejas un programmas (piem., liberālisma, konservatīvisma vai sociālisma doktrīnas).
- Zinātniskā vai akadēmiskā doktrīna — pieņēmumi un teorijas, kas dominē noteiktā zinātnes laukā, līdz tās tiek apstrīdētas vai papildinātas ar jaunām atziņām.
Raksturojums un funkcijas
- Doktrīna parasti ir normatīva — tā ne tikai apraksta pasauli, bet arī nosaka, kā cilvēkiem vai institūcijām jāuzvedas.
- Tai piemīt autoritatīvs raksturs — avots var būt reliģiska institucija, tiesa, valdība vai partijai piederoša elite.
- Stabilitāte un kontinuitāte — doktrīna nodrošina noteiktību un palīdz saglabāt politiku vai interpretāciju ilgtermiņā.
- Adaptācija — labas doktrīnas var pielāgoties jaunām situācijām, tās tiek interpretētas un papildinātas, reaģējot uz praksi un pieredzi.
- Legitimācija — doktrīna bieži tiek izmantota kā pamatojums politiskai vai tiesiskai rīcībai, lai to padarītu pareizu vai nepieciešamu sabiedrībai.
Piemēri un ietekme
Doktrīnu ietekme var būt ļoti plaša — no indivīdu uzvedības regulēšanas līdz starptautisko attiecību veidošanai. Dažas doktrīnas kļūst par valsts politikas stūrakmeņiem (piem., Monro doktrīna), citas nosaka tiesu praksi vai ētikas standartus. Tiesību doktrīnas ietekmē tiesu lēmumus, likumdošanu un administratīvo praksi, savukārt reliģiskās doktrīnas formē morāles normas un rituālus.
Veidošanās, apstrīdēšana un pārmaiņas
Doktrīnas parasti rodas no kombinācijas vēsturiskas pieredzes, intelektuālas tradīcijas un autoritatīvu lēmumu secību. Tās var tikt apstrīdētas ar jauniem argumentiem, sociālām pārmaiņām vai tehnoloģisku attīstību. Piemēram, tiesību doktrīnas var tikt mainītas, reaģējot uz jauniem precedentiem vai likumu reformām; ārpolitikas doktrīnas var tikt pārvērtētas, mainoties starptautiskiem apstākļiem.
Secinājums
Doktrīna ir plašs jēdziens, kas aptver gan reliģiskas mācības, gan juridiskas normas un valstu ārpolitikas pamatnostādnes. Tā sniedz rāmi domāšanai un rīcībai, taču nav statiska — tās forma un nozīme attīstās līdz ar sabiedrības, tiesību un starptautiskās vides pārmaiņām.
Izmantošana reliģiskos nolūkos
Reliģisko doktrīnu piemēri:
- Kristīgā Trīsvienība un Jēzus piedzimšana no Jaunavas
- Romas katoļu transsubstanciācija un nevainīgā ieņemšana
- Vasarsvētku mācība tikai par Jēzu
- Kalvinistu predestinācija
- Metodistu preventīvā žēlastība
Viens no Romas kūrijas departamentiem saucas Ticības mācības kongregācija.
Militārā izmantošana
Šis termins attiecas arī uz jēdzienu "noteikta procedūra sarežģītai operācijai karadarbībā". Tipisks piemērs ir taktiskā doktrīna, kurā standarta manevru, karaspēka veidu un ieroču kopums tiek izmantots kā standarta pieeja kādam uzbrukumam.
Militāro doktrīnu piemēri:
- Otrā pasaules kara blitzkriegs
- Hit-and-run taktika
- Šoks un bijība
- Guerre de course
- 19. gs. beigu līdz 20. gs. vidum Mahānietis
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir doktrīna?
A: Doktrīna ir uzskatu kodekss jeb "mācību kopums". Tā var attiekties uz reliģiskām dogmām, ko māca baznīca, kā arī uz tiesību principiem, kas iedibināti ar pagātnes lēmumiem. Ārpolitikas jautājumos tā ir valsts ārpolitikas pamatnoteikumu kopums.
J: No kādas valodas ir cēlies vārds "doktrīna"?
A: Vārds "doktrīna" ir cēlies no latīņu valodas, kur to raksta doctrina.
J: Kādi ir doktrīnu piemēri ārpolitikā?
A: Piemēram, Monro doktrīna, Stīmsona doktrīna, Trūmena doktrīna, Eizenhauera doktrīna, Niksona doktrīna, Brežņeva doktrīna, Kirkpatrika doktrīna un Buša doktrīna.
J: Ar ko ārpolitikas doktrīnas atšķiras no citiem doktrīnu veidiem?
A: Ārpolitikas doktrīnas ir īpaši saistītas ar to, kā valsts veido attiecības ar citām valstīm, un nosaka noteiktas gaidas vai noteikumus, kas jāievēro. Cita veida doktrīnas var būt saistītas ar reliģiskām dogmām, ko māca baznīcas, vai principiem, kas noteikti ar iepriekš pieņemtiem juridiskiem lēmumiem.
Vai ir viena vienota definīcija tam, kas ir doktrīna?
Atbilde: Nē - dažādos kontekstos doktrīna var tikt definēta atšķirīgi atkarībā no tā, vai tā attiecas uz reliģiskām mācībām, juridiskiem principiem vai ārpolitiku.
Meklēt