Kas ir Anglijas tiesības (common law): principi, tiesu precedenti un izplatība

Uzzini, kas ir Anglijas tiesības (common law): principi, tiesu precedenti, izplatība pasaulē un to ietekme uz mūsdienu tiesību sistēmām.

Anglijas tiesības, ko dēvē arī par vispārējām tiesībām, ir Anglijas un Velsas tiesību sistēma. Tās parasti iedala krimināltiesībās un civiltiesībās. Tās ir izplatījušās daudzās bijušās Britu impērijas daļās, tostarp Austrālijā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Jaunzēlandē, kā arī daudzās citās valstīs.

Anglijas tiesības ir unikālas ar to, ka to pamatā ir juridiskā precedenta piemērošana pašreizējiem un turpmākiem tiesnešu pieņemtajiem lēmumiem. Tiesnesim ir jāievēro iepriekšējie juridiskie lēmumi, ko pieņēmušas augstākas tiesas, bet ne obligāti tie, ko pieņēmušas zemākas tiesas. Anglijas tiesību aktu pamatā nav konstitūcijas, un nepastāv likumu kodifikācija. Tomēr ir neoficiālas publikācijas, kurās sniegti organizēti spēkā esošo likumu saraksti. Parlamentam ir tiesības radīt likumus, kuri automātiski tiek uzskatīti par spēkā esošiem un kurus nevar pārskatīt tiesā. Tikai parlamentam ir tiesības mainīt likumu.

Galvenie principi

Anglijas tiesību sistēma balstās uz vairākiem pamatprincipiem, kas to atšķir no kodificētām (civilās tradīcijas) sistēmām:

• Precedenta princips. Iepriekš pieņemti tiesas lēmumi (precedenti) ir svarīgs tiesību avots un saistoši zemākām tiesām.
• Tiesu hierarhija. Lēmumi, ko pieņēmušas augstākas tiesas, ir saistoši apakštiesām; augstākās tiesas lēmumus var mainīt vai atcelt tikai pašu tiesu ietvaros vai parlamenta aktiem.
• Parlamentārā suverenitāte. Parliament var pieņemt likumus, kuru spēks pārsniedz tiesu praksi; tiesas nevar „atcelt” likumu, bet var interpretēt to un norādīt uz konstitucionālām problēmām.
• Neformāla „konstitūcija”. Nav vienota rakstiska konstitūcijas dokumenta; tā vietā valda kombinācija no likumiem, precedenta, konvencijām un paražām.
• Equity (līdzsvarošana). Equity attīstījās paralēli parastajai tiesai, lai labotu stingrā common law rezultātus; šīs normas bieži darbojas kopā ar common law.

Tiesu precedenti — kā tie darbojas

Precedenta jēdziens ietver divas svarīgas kategorijas:

• Ratio decidendi — sprieduma būtiskā tiesību daļa, kas ir saistoša nākotnes lietās.
• Obiter dicta — tiesneša papildus piezīmes vai pieņēmumi, kas nav tieši nepieciešami sprieduma pamatam un nav obligāti saistoši, taču var būt pārliecinoši.

Tiesas, piemērojot precedentu, mēģina izsecināt ratio no iepriekšējiem spriedumiem un pielāgot to jaunajai lietai. Ja konstatē atšķirības fakta apstākļos vai ja agrākais precedents tiek uzskatīts par kļūdainu, augstākā instance var to mainīt vai ierobežot.

Tiesu hierarhija un apelācijas

Anglijas un Velsas sistēmā parasti ir vairākas instances: vietējās tiesas, High Court, Court of Appeal un augstākā institūcija — UK Supreme Court (agrāk House of Lords). Dažām valstīm un dažiem jautājumiem pēdējā instance var būt arī Privy Council. Šī hierarhija nosaka, kuri precedentiem ir saistošāki.

Atšķirības no kodificētām tiesībām

Atšķirībā no civilās tradīcijas, kur liela nozīme ir plašai likumu kodifikācijai, Anglijas tiesībās liela nozīme tiek piešķirta tiesu praksei. Statūti (likumi), kas pieņemti Parlamentā, tomēr ir primārie tiesību avoti, un tie var mainīt vai papildināt common law. Lai gan nav vienotas kodifikācijas, pastāv grāmatas un komentāri, kas apkopo un skaidro tiesību normas.

Izplatība un ietekme

Common law sistēma ir plaši izplatīta un ietekmējusi daudzus valstu tiesību modeļus, īpaši bijušajās Britu impērijas teritorijās. Katrs reģions šo mantojumu ir adaptējis atbilstoši savām vajadzībām — dažviet common law darbojas kopā ar vietējām tradīcijām, kodifikācijām vai reliģiskajām normām. Dažās valstīs pastāv arī jaukta sistēma, kur common law eksistē blakus civilajai kodifikācijai.

Priekšrocības un trūkumi

• Priekšrocības: elastīgums, spēja attīstīties lietu gaitā, spēcīga jurisprudence un detalizēts tiesu lēmumu pamatojums.
• Trūkumi: precedentu apjoms var padarīt tiesību prognozējamību sarežģītu, liela atkarība no tiesnešu interpretācijas, kā arī potenciāla neatbilstība mūsdienu politiskajiem mērķiem bez parlamentāras iejaukšanās.

Praktiski piemēri

Nozīmīgas common law attīstības piemērs ir civiltiesību doktrīnu, piemēram, pienākuma rūpēties jeb negligence izveide (slavenais Donoghue v Stevenson lēmums), kas radīja plašu ietekmi uz civiltiesiskajām saistībām visā jurisdikcijā.

Noslēgums

Anglijas tiesības (common law) ir dinamiska sistēma, kas apvieno tiesu praksi, Parlamento pieņemtos likumus un senas juridiskas tradīcijas. Tā joprojām spēlē nozīmīgu lomu daudzviet pasaulē, taču tai raksturīgas gan priekšrocības — elastība un detalizēta tiesu prakse —, gan izaicinājumi — precedentu apjoma un prognozējamības jautājumi. Sapratne par precedenta spēku, tiesu hierarhiju un parlamentārās suverenitātes lomu ir būtiska, lai saprastu, kā šī tiesību sistēma darbojas ikdienā.

Vēsture

Aptuveni 602. gadā sarakstītais Æthelberht (Athelberta no Kentas) likums ir senākais anglosakšu likums vai likums jebkurā ģermāņu valodā. Anglosakšu tiesību pamatā bija senģermāņu tiesību sistēma, kas balstījās uz radniecību. Radinieku grupa bija atbildīga par savu locekļu rīcību, kā arī par viņu aizsardzību. Par nodarītajiem pārkāpumiem pret otru personu tika atlīdzināts ar Weregild - vērtību, kas tika noteikta katram cilvēkam un īpašumam. Līdz 10. gadsimtam šie noteikumi bija pārveidojušies par simtdaļu sistēmu. Tie vairs nebalstījās uz radniecību, bet organizējās, lai aizsargātu citus simtnieku locekļus un izpildītu likumus. Par simtnieku atbildēja simtnieks, kura pienākums bija nodrošināt visu strīdu izšķiršanu.

1066. gadā, kad Angliju iekaroja normāņi, likumos tika ieviestas daudzas izmaiņas. Lai gan liela daļa anglosakšu tiesību tika saglabāta, laika gaitā normāņi pievienoja jaunus likumus. Pirms normāņu iebrukuma lielākā daļa likumu Anglijā bija vietējie likumi, kurus piemēroja vietējās tiesas. Tika ieviestas karaliskās tiesas Tās nepārņēma vietējos likumus uzreiz, bet gan laika gaitā. Karaliskās tiesas pārņēma labākos no vietējiem likumiem un izmantoja tos visā Anglijā. Tādējādi tika izveidotas Anglijas vispārējās tiesības jeb visai valstij kopīga likumu sistēma. Šajā laikā izveidojās otra tiesu sistēma, ko sauca par taisnīgumu un ko pārvaldīja Kancelejas tiesa (Court of Chancery). Equity risināja situācijas, uz kurām neattiecas vispārējās tiesības. Taisnīguma lēmumu piemēri ir, piemēram, apgrūtinājuma uzlikšana, īpašuma robežas labošana vai rīkojums kādam kaut ko darīt, lai novērstu kaitējumu.

18. gadsimta tiesību zinātnieks Viljams Blekstons (William Blackstone) sarakstīja četru sējumu "Anglijas likumu komentārus", kuros pirmo reizi tika sniegts pilnīgs Anglijas tiesību apskats. Sākotnēji tie tika publicēti 1765.-1769. gadā, bet kopš tā laika ir vairākkārt pārpublicēti. Viņa komentāri tika izmantoti līdz pat 19. gadsimtam, un tie bija galvenais mācību līdzeklis tiesību zinātnē gan Anglijā, gan Amerikā. Ābrahams Linkolns lasīja Blekstona komentārus, mācoties likumus.

Žūrijas sistēma

Iespējams, ka zvērināto sistēma Anglijā tika ieviesta uzreiz pēc normāņu iekarošanas. Sākotnēji zvērinātie tiesā darbojās kā liecinieki. Taču laika gaitā, noteikti līdz Henrija II valdīšanas laikam, viņi kļuva par tiesas prāvu iztiesāšanas tiesnešiem. Sēdes zvērinātie sāka apspriest pierādījumus, ko sniedza strīdā iesaistītās puses. Laika gaitā zvērinātie pirms tiesas procesa arvien mazāk un mazāk saņēma informāciju par lietu un uzzināja to, kas viņiem bija nepieciešams, lai pieņemtu lēmumu tiesā.

7. gadsimta Æthelberht likuma sākumlapa

Jautājumi un atbildes

J: Kādi ir Anglijas likumi?

J: Kā izplatījās angļu tiesības?

J: Kā darbojas angļu tiesības?

J: Vai Anglijā ir konstitūcija?

J: Kam Anglijā ir tiesības radīt likumus?

J: Kam ir tiesības mainīt likumu Anglijā?

Meklēt pēc burta