Henrijs II, pazīstams arī kā Henrijs II Kurtmantls (dzimis 1133. gada 5. martā Le Mans, Francija - 1133. gada 5. marts; miris 1189. gada 6. jūlijā Šinona, Francija), bija viens no spēcīgākajiem viduslaiku valdniekiem, kas valdīja plašu teritoriju mozaīku un nodibināja tā saukto anžū atlantu jeb Plantagēnu impēriju. Viņš bija Anžu grāfs, Menas grāfs, Normandijas hercogs, Akvitānijas hercogs, Gaskoņas hercogs, Nantes grāfs, Īrijas valdnieks un dažādos laikos kontrolēja daļu Velsas, Skotijas un Rietumfrancijas. Viņš tikpat daudz rūpējās par savu impēriju Francijā, cik par Angliju.

Izcelsme, ģimene un troņa stāšanās

Henrijs bija Anžu grāfa Džefrija V un imperatores Matildas dēls. 1152. gadā viņš apprecējās ar Eleonoru Akvitānieti, kas viņam pievienoja lielas dienvidfranču teritorijas. Pēc ilgas nodibināšanās cīņas ar angļu troni 1153. gadā tika panākta vienošanās par Henrija mantošanu, un pēc Stefana I nāves Henrijs 1154. gadā tika kronēts par karali.

Valsts pārvalde un reformas

Henrija valdīšana iezīmējās ar sistemātisku centienu nostiprināt karaļa varu un centralizēt pārvaldi. Viņš:

  • ierosināja un nostiprināja karaliskās tiesas, izveidojot ceļu uz plašāk pazīstamajām anglosakšu tiesību tradīcijām;
  • ieviesa ceļojošos tiesnešus (itinerant justices), kas nodrošināja vienādu tiesu praksi un samazināja vietējo baronu patvaļu;
  • attīstīja finanšu pārvaldi — Exchequer sistēmu, lai efektīvāk iekasētu nodokļus un uzskaitītu karaļa ieņēmumus;
  • samazināja baronu varu, kas Stefana laikā bija kļuvusi stipra, un 1166. gadā ieviesa zvērināto tiesu, kas palīdzēja administratīvi un tiesiski nostiprināt karaliskās varas leģitimitāti.

Valsts iekārta, valoda un izglītība

Lai gan Henrijs bija Anglijas karalis, viņš nekad nav pilnībā apguvis angļu valodu — Plantagēnu dinastijas elite runāja normandiešu franču. Henrijs bija labi izglītots un brīvi runāja latīņu valodā, kas tolaik bija izglītotās sabiedrības un administrācijas valoda Eiropā. Visi oficiālie dokumenti un likumi tika rakstīti latīniski.

Konflikti — ar brāļiem, baznīcu un dēliem

Henrija valdīšanas gaitā bija vairāki nozīmīgi konflikti:

  • 1152. gadā Montsorē viņš cīnījās pret savu brāli Džefriju; 1153. gadā panākta vienošanās par troņa mantojumu.
  • Viens no svarīgākajiem iekšpolitiskajiem konfliktiem bija strīds ar Kenterberijas arhibīskapu Tomu Beketu (Thomas Becket) par baznīcas un valsts tiesu varas robežām — strīds kulminēja Beketa slepkavībā 1170. gadā, kas radīja plašu sabiedrības un garīdzniecības sašutumu un ietekmēja Henrija reputāciju.
  • 1173.–1174. gada karaļa dēlu sacelšanās (saukta par "Lielo sacelšanos"), kurā iesaistījās arī viņa sieva Eleonora un Francijas karaļiens Filips II, bija nopietna pārbaude Henrija varai. Lielu draudu sagādāja arī vēlākie konflikti ar dēliem, kas turpinājās līdz pat 1189. gadam, kad viņa jaunākais dēls Ričards un Filips II bija iesaistīti Henrija beigu perioda nemieros.

Ārpolitika un Īrija

Henrijs mērķtiecīgi paplašināja savas ietekmes robežas uz kontinenta un salām. Pēc 1152. gada laulības ar Eleonoru viņš kļuva par vājāko, bet stratēģiski nozīmīgu Anžu–Normandijas–Akvitānijas savienības centru. 1171. gadā Henrijs devās uz Īriju, kur sāka nostiprināt anglo-normandisko ietekmi, iegūstot faktisku varu un atzīstot savu suverenitāti pār daļu salas — tas bija pamats vēlākai anglo-normandiešu kontrolei Īrijā.

Tiesību attīstība un mantojums

Henrija reformas — centralizēta tiesu sistēma, itinerant justices, Exchequer un plašāka krājumu kārtība — veicināja to, ko vēsturnieki dēvē par agrīno anglo-normandiešu tiesību attīstību un vēlākās angļu tiesu sistēmas pamatstruktūru. Lai arī viņa valdīšana nebija brīva no iekšējām krīzēm un bruņotiem konfliktiem, Henrija darbība radīja pastāvīgus administratīvus un juridiskus rezultātus.

Ģimene un pēctecība

No laulības ar Eleonoru Akvitānieti Henrijam bija vairāki bērni, starp kuriem izcēlās nākamie karaļi Ričards, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā Ričards Lauvanacis, un Jānis. Tomēr sakari starp tēvu un dēliem bieži bija saspringti un noveda pie atkārtotām sacelšanās reizēm, kas galu galā vājina Plantagēnu varu un veicina teritoriālās izmaiņas pēc Henrija nāves.

Miršana un piemiņa

Henrijs II mira 1189. gada 6. jūlijā Šinonā pēc ilgstoša konflikta ar dēliem, kurā īpaši aktīvs bija viņa dēls Ričards ar Francijas karaļa atbalstu. Viņa nāve iezīmēja pāreju — daļa no viņa plašās impērijas drīzāk sāka izjukt, un tālāko attīstību noteica Ričarda un Jāņa valdīšana un Francijas karaļa ambīcijas.

Henrija II atstātā mantojuma centrā ir gan administratīvā centralizācija un tiesību institūciju nostiprināšana, gan arī sarežģītas dinastiskas attiecības un kari, kas iezīmēja viduslaiku Eiropas varas spēles. Viņa valdīšana būtiski ietekmēja Anglijas, Francijas un Īrijas vēstures gaitu.