Toms Bekets — Kenterberijas arhibīskaps un 1170. gada slepkavība
Toms Bekets — Kenterberijas arhibīskaps, Henrija II konflikts un dramatiskā 1170. gada slepkavība, kas mainīja Anglijas baznīcas un karaļa attiecības.
Toms Bekets (apm. 1119–1170) bija angļu priesteris un Kenterberijas arhibīskaps, kurš kļuva par vienu no viduslaiku pazīstamākajiem konfliktiem starp Baznīcu un pasaulīgo varu — viņu nogalināja Kenterberijas katedrālē 1170. gada 29. decembrī. Agrāk viņu bieži sauca par Thomas á Becket, taču mūsdienu pētījumi liecina, ka šī formas izcelsme ir apstrīdama, un latviski izmantots variants ir Toms Bekets.
Agrīna dzīve un karjera
Bekets dzimis Čīpsaidā, Londonā. Viņš izrādīja labas spējas mācībās un arī interesējās par sportu un medībām. Apmēram 16 gadu vecumā viņš devās mācīties uz Parīzi, kas tajā laikā bija viens no galvenajiem inteliģences centriem Eiropā.
1143. gadā Bekets nonāca Teobalda no Bekas (Theobald of Bec) mājsaimniecībā kā ierēdnis. Pakāpeniski viņš kļuva par uzticamu padomdevēju un guva karjeras izaugsmi, līdz kļuva par karaļa Henrija II tuvu draugu un Lordu kancleru. Ap 1155. gadu Bekets ieņēma liela valsts ierēdņa amatu, bet 1162. gadā viņš tika iecelts par Kenterberijas arhibīskapu. Lai gan sākotnēji viņu uzlūkoja kā karaļa sabiedroto, viņu attiecības ar Henriju II drīz sagrozījās, kad Bekets sāka aizstāt Baznīcas neatkarību un tiesības.
Konflikts ar Henriju II
Strīds starp Beketu un Henriju galvenokārt skāra to, kurai institūcijai pieder juridiskā vara pār garīdzniekiem un citiem baznīcas jautājumiem. Viens no svarīgākajiem notikumiem bija 1164. gadā sastādītās Klarendonas (Clarendom) konstitūcijas — mēģinājums nostiprināt karaļa laicīgās tiesības pār baznīcu un ierobežot klēra tiesiskās privilēģijas. 1163. gada oktobrī Vestminsterā Henrijs mēģināja ietekmēt bīskapus attiecībā uz Beketa rīcību, bet galu galā 1164. gada 30. janvārī pie Klarendonas tika mēģināts panākt, lai baznīcas vīri piekristu karaļa prasībām.
1164. gada vasarā un rudenī konflikts saasinājās. 8. oktobrī Henrijs izsauca Beketu uz Northamptonas pili, lai viņš atbildētu uz apsūdzībām par valsts likumu pārkāpumiem. Pēc tiesvedības Bekets izvairījās no sodāmības, aizbēga un meklēja patvērumu pie Francijas karaļa. Francijas karalis Luijs VII sniedza Beketam aizsardzību, un viņš pavadīja gandrīz sešus gadus izceļojumā un klosterī — lielāko daļu laika Pontiņī cisterciešu abatijā.
Atgriešanās, eskalācija un slepkavība
Pēc vairākiem gadu gariem pārrunu un spiediena no Henrija puses Bekets 1170. gadā atgriezās Anglijā, cerot atjaunot pozīcijas un aizstāvēt baznīcas tiesības. Konflikts tomēr nebija atrisināts: Bekets ekskomunicēja vairākus savus pretiniekus un draudēja ar ekskomunikāciju pat karalim vai viņa atbalstītājiem, kas vēl vairāk saasināja situāciju.
Uzklausījis ziņojumus par Beketa rīcību, Henrijs izteica vārdu formu, kas daudzos avotos interpretēta kā vārdu par slepkavību. Precīza kontekstā teikto vārdu forma nav viennozīmīga; populārākā mutvārdu tradīcija atstāsta teikumu: "Kas mani atbrīvos no šī traucējošā priestera?".
Šo vārdu ietekmē četri karaļa bruņinieki devās uz Kenterberijas katedrāli un 1170. gada 29. decembrī nogalināja Beketu pie altāra. Slepkavība izraisīja plašu nosodījumu visā kristīgajā pasaulē.
Sekojošā piemiņa un nozīme
Pēc nāves Toms Bekets ļoti ātri kļuva par martīru un ticības varoni. Viņa kapā Kenterberijā sākās brīnumu lūgšanas un ātra svētuma atzīšana — 1173. gadā pāvests Aleksandrs III oficiāli kanonizēja Beketu, un viņa svētku diena ir 29. decembris. Viņa svētvieta Kenterberijā drīz kļuva par vienu no svarīgākajiem tūrisma un svētceļojumu mērķiem viduslaiku Eiropā; par to liecina arī literārie darbi, piemēram, Džefrija Čosera "Kenterberijas stāsti".
Tomasa Beketa piemiņa kļuva par simbolu baznīcas pretestībai pret pasaulīgo iejaukšanos reliģiskajās lietās. Tomēr 16. gadsimtā, Henrija VIII valdīšanas laikā, Kenterberijas svētavots un Beketa kults tika apkarots — karaļa rīkojuma izpildē svētvieta tika nopostīta un daļa relikviju iznīcinātas Reformators kustības laikā.
Mantojums
- Beketa nāve pastiprināja diskusijas par Baznīcas un valsts attiecībām, kuras turpinājās gadsimtiem ilgi.
- Kenterberijas katedrāle palika nozīmīgs svētceļojumu centrs līdz Reformācijai, un Beketa kapavieta vēl joprojām saista uzmanību vēstures interesentiem.
- Vēsturnieki joprojām pēta Beketa vārda izcelsmi un dzīves detaļas, bet viņa stāsts tiek atzīts par vienu no spilgtākajiem piemēriem, kā personīga pārliecība un institucionāla vara var nonākt fatālā konfliktā.
Īsi: Toms Bekets — no karaļa drauga līdz arhibīskapam, kurš aizstāvēja Baznīcas autonomiju un par to ar savu dzīvību samaksāja, kļūstot par kanonizētu svēto un vēsturisku simbolu.
Tomasa Beketa vitrāžas Kenterberijas katedrālē
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Tomass Bekets?
A: Tomass Bekets bija angļu priesteris un Kenterberijas arhibīskaps, kurš 1170. gadā tika nogalināts Kenterberijas katedrālē.
J: Kur viņš dzimis?
A: Viņš dzimis Čīpsaidā, Londonā.
J: Ko viņš darīja, pirms kļuva par Kenterberijas arhibīskapu?
A: Pirms kļūšanas par Kenterberijas arhibīskapu viņš 16 gadu vecumā pievienojās Teobalda no Bēkas kā ierēdnis un mācījās Parīzē.
J: Kas izraisīja konfliktu starp Henriku II un Beketu?
A: Konfliktu starp Henriku II un Beketu izraisīja domstarpības par Baznīcas tiesībām. Tas izraisīja viņu draudzības izbeigšanos un Beketa atkāpšanos no lorda kanclera amata.
J: Kas notika Northemptonas pilī 1164. gada 8. oktobrī?
A: 1164. gada 8. oktobrī karalis Henrijs izsauca Beketu uz lielo padomi Northemptonas pilī, kur viņam oficiāli lūdza piekrist karaļa tiesībām.
J: Kur Bekets aizbēga pēc tam, kad tika notiesāts par apsūdzībām?
A: Pēc apsūdzību izvirzīšanas Bekets aizbēga no Eiropas, kur karalis Ludviks VII piedāvāja viņam aizsardzību, apmetoties cisterciešu klosteru klosterī Pontigny, līdz Henrija draudi lika viņam atgriezties Sensā.
J: Kā Tomass kļuva par svēto?
A: Tomass kļuva par svēto 1173. gadā pēc nāves, kas iestājās, kad četri bruņinieki viņu nogalināja, uzzinājuši ziņojumus, ka viņš ekskomunicējis savus ienaidniekus Baznīcā un draudējis to pašu darīt arī Henrijam II.
Meklēt